Kungs prasa, lai mēs ar desmito un dāvanām atdotu Viņam daļu no tām vērtībām, kuras Viņš mums aizdevis. Viņš šīs dāvanas pieņem kā paklausības darbu no mūsu puses (268) un kā pateicīgu atzinību par to, ka esam Viņa parādnieki par visām svētībām, kas mūs iepriecina. Tāpēc lai priecīgi pienesam ziedojumus, sakot līdz ar Dāvidu: “Viss ir no Tevis, un no Tavas rokas mēs Tev dodam.” Ja paturam sev vairāk, nekā mums pienākas, tad ejam pretī nabadzībai. Dievs dažus ilgi pacieš, bet Viņš pārbaudīs visus. Savtīgam, pasauli mīlošam patiesības apliecinātājam noteikti sekos Viņa lāsts. Dievs pazīst sirdi. Viņa acīm ir atklāta katra doma, katrs nolūks. “Kas Mani turēs godā, to arī Es pagodināšu, bet, kas Mani nicina, tie tiks pazemoti,” saka Dievs. Viņš zina, ko svētīt un kas pelnījis Viņa lāstu. Viņš nekļūdās, jo eņģeļu rokās ir pieraksti par visiem mūsu darbiem un vārdiem.
Kad Dieva ļaudis tuksnesī gatavojās celt svētnīcu, bija nepieciešami plaši sagatavošanās darbi. Sakrāja dārgus materiālus, starp kuriem bija daudz zelta un sudraba. Un Kungs kā visu šo viņu bagātību likumīgs īpašnieks prasīja ļaudīm šīs dāvanas, bet pieņēma vienīgi tās, kas bija dotas labprātīgi. Ļaudis ziedoja ar prieku, līdz Mozus saņēma vēsti — tie “pienes daudz vairāk, nekā vajag darba veikšanai, ko Kungs ir pavēlējis darīt.” Un tad visai draudzei paziņoja: “Lai neviens vīrs un sieva vairs nenes dāvanas svētnīcas darbam!” Tad tie mitējās nest, jo bija pietiekami visam darbam, lai to beigtu, un vēl palika pāri.”
Ja tur būtu bijuši kādi ar aprobežotiem uzskatiem, tad tos šis skats būtu izbiedējis. Līdzīgi Jūdam viņi būtu jautājuši: “Kāpēc tāda izšķērdība? Kāpēc visu nevar veikt lētāk?” Bet svētnīca bija paredzēta Debesu Dievam, nevis cilvēku pagodināšanai. Viņš bija devis īpašus norādījumus darba veikšanai. Ļaudīm vajadzēja saņemt mācību, ka Kungs ir varena un majestātiska Būtne un tādēļ Viņš jāpielūdz ar cieņu un godbijību.
Namam, kurā pielūdz Dievu, vajadzētu atbilst Viņa raksturam un varenībai. Ir mazas (269) draudzes, kas vienmēr būs mazas, tāpēc ka tās savas pašu intereses vērtē augstāk par Dieva lietas interesēm. Kamēr tiem pašiem ir lieli, ērti nami un kamēr viņi pastāvīgi savus īpašumus vēl palielina ar jaunām ēkām, tie tajā pašā laikā ir apmierināti, ka Dieva pielūgšanai, kur jāmājo Viņa svētajai klātbūtnei, tiek atvēlēta visnepiemērotākā vieta. Viņi brīnās, kādēļ Jāzeps un Marija bija spiesti meklēt patvērumu kūtī un ka tur piedzima Pestītājs, bet ir gatavi lielu daļu savu līdzekļu izdot savā labā, kamēr lūgšanas nams apkaunojošā kārtā tiek atstāts novārtā. Cik bieži viņi saka, ka “vēl nav pienācis laiks celt Kungam namu”! Bet Kunga vēsts skan: “Vai tad jums ir laiks dzīvot glītos namos un šim namam jāstāv postā?”
Namam, kurā Jēzus satiekas ar saviem ļaudīm, vajadzētu būt glītam un pievilcīgam. Ja kādā vietā ir nedaudz ticīgo, lai viņi uzceļ pavisam vienkāršu, bet glītu ēku, un tad lai to iesvēta Dievam un ielūdz Jēzu kā savu Viesi. Bet kā lai Viņš skatās uz saviem ļaudīm, kuriem ir visas ērtības, ko sirds var vēlēties, bet kas ir ar mieru Viņa pielūgšanai pulcēties šķūnī, kādā nožēlojamā, tālu no ceļa esošā celtnē vai lētā pamestā dzīvoklī? Jūs strādājat savu draugu labā, jūs izdodat līdzekļus, lai viņu apkārtni darītu, cik vien iespējams, pievilcīgu, bet Jēzus, vienīgā Būtne, kas jūsu labā atdeva visu, pat savu dārgo dzīvību, Viņš, kas ir Debesu Majestāte, ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs, virs zemes tiek pagodināts vietā, kas tikai mazliet labāka par kūti, kur Viņam vajadzēja apmesties pirmo reizi. Vai mēs šīs lietas nesāksim vērtēt tā, kā Dievs tās vērtē? Vai mēs nepārbaudīsim savus motīvus, lai redzētu, kāda īsti ir mūsu ticība?
“Priecīgu devēju Dievs mīl!” Un tie, kas mīl Viņu, dos labprātīgi un no sirds, lai tikai sekmētu Viņa lietu un pagodinātu Dievu. Kungs nekad neprasa, lai Viņa ļaudis upurētu vairāk, nekā spēj, bet atbilstoši spējām pienestu pateicības upuri Viņš ar prieku pieņem un svētī. Katrai dāvanai, kas pienesta Dievam, jābūt tīras mīlestības pilnai, jo tikai tādi upuri Viņam patīk, turpretī tie, kas ziedoti (270) nelabprāt, Kungu apvaino. Ja draudze vai atsevišķas personas savas dāvanas nedod no sirds, bet vēlas šos “izdevumus” vēl samazināt un visu to mēro ar saviem aprobežotajiem priekšstatiem, tad tas neapšaubāmi rāda, ka tiem trūkst dzīvas savienības ar Dievu. Tā darot, tie rīkojas pretēji Dieva plānam un Viņa darba veidam, un Viņš tos nesvētīs.
Mēs esam Dieva celtnieki, un mums jāceļ uz pamata, kuru Viņš mums sagatavojis. Neviens cilvēks nedrīkst celt uz sava paša pamata, neatkarīgi no Dieva spraustā plāna. Ir cilvēki, kurus Dievs pamodinājis kā padomdevējus, vīri, kurus Viņš pats ir mācījis un kuru dvēsele, sirds un dzīve nedalāmi saistīta ar šo darbu. Tādēļ arī viņi tiek augstu vērtēti. Bet ir arī tādi, kas vēlas vadīties no saviem neaptēstajiem priekšstatiem, tādēļ viņiem jāmācās pieņemt padomu un strādāt saskaņā ar saviem brāļiem, vai arī tie sēs šaubas un nesaskaņas, ko nemaz negribētu pļaut. Dievs vēlas, lai tie, kas iesaistās Viņa darbā, cits citam pakļautos. Viņa pielūgšanai un godāšanai veltītās sanāksmes vajag vadīt saskaņoti, vienprātīgi un ar veselīgu saprātu un spriedumu. Vienīgi Dievs spēj mums patiesi palīdzēt. Likumi, kas pārvalda Viņa ļaudis, to domu un darbu pamatlikumi ir saņemti no Viņa, tas ir, no Viņa Vārda un Gara. Ja Dieva Vārdu mīl un tam paklausa, tad Viņa bērni var staigāt gaismā un nevienam nav jānomaldās. Tie nepieņem pasaules zemo standartu, bet strādā, vadoties no Bībeles viedokļa.
Savtība, kas pastāv Dieva ļaužu vidū, Viņam ir ļoti pretīga. Mantkārību Raksti apsūdz kā elku pielūgsmi. Apustulis Pāvils raksta, ka “nevienam mantrausim, tas ir, elku kalpam, nav vieta Kristus un Dieva valstībā”. Daudziem grūtību iemesls ir viņu pārāk mazā ticība. Līdzīgi bagātajam vīram līdzībā, tie vēlas redzēt, kā piepildās viņu klētis. Bet pasaule ir jābrīdina, un Dievs grib, lai mēs nedalīti iesaistāmies Viņa darbā. Tomēr cilvēkiem ir tik daudz ko darīt, lai dzīvē īstenotu naudas ieguvei spraustos plānus, ka nav laika runāt par Kristus krusta uzvarām. Viņiem nav ne laika, ne vēlēšanās palīdzēt Dieva lietai ar savu intelektu un enerģiju. (271)
Brāļi un māsas! Es vēlos panākt, lai jums sāktu riebties pašreizējās aprobežotās domas par Dieva lietu un Viņa darbu. Es gribu, lai jūs aptvertu lielo Upuri, ko Kristus pienesa mūsu visu dēļ, pats kļūdams nabags, lai mēs caur Viņa nabadzību varētu iegūt mūžīgās bagātības. Ak, ar savu vienaldzību pret mūžīgo godību, kas ir jūsu sniedzamības robežās, nelieciet eņģeļiem raudāt un kaunā un nepatikā apslēpt savu vaigu! Pamostieties no sava miega! Atmodiniet katru Dieva dāvāto spēju un strādājiet dārgo dvēseļu labā, kuru dēļ mira Jēzus. Šīs dvēseles, ienākot Kristus draudzē, dzīvotu mūžības nebeidzamajos laikmetos. Vai jūs viņu glābšanai plānojat darīt pēc iespējas mazāk, tajā pašā laikā savus līdzekļus ieguldot zemē, kā to darīja vīrs, kas dabūja tikai vienu podu? Vai jūs, līdzīgi šim neuzticīgajam kalpam, apsūdzēsiet Dievu, ka Viņš pļauj, kur nav sējis, un sakrāj, kur nav kaisījis?
Viss, kas jums ir un kas jūs esat, pieder Dievam! Vai tiešām jūs negribat no sirds sacīt: “Viss ir no Tevis un no Tavas rokas mēs dodam!” “Godā Kungu no savas mantas un no visu savu ienākumu pirmajiem!” Savus brāļus Korintā Pāvils pamudināja uz kristīgu labdarību šādiem vārdiem: “Bet, tā kā jūs esat sekmēm bagāti visās lietās — ticībā, vārdā, atziņā, visādos centienos un savā mīlestībā uz mums, tā esiet bagāti arī šinī labdarības lietā.” Savā vēstulē Timotejam viņš raksta: “Tiem, kas ir bagāti tagadējā pasaules laikmetā, piekodini, lai viņi nebūtu augstprātīgi un neliktu cerību uz nedrošo bagātību, bet uz Dievu, kas mums dod visu bagātīgi baudīt; lai viņi darītu labu, būtu bagāti labos darbos, devīgi, nesavtīgi, uzkrādami sev labu mantas pamatu nākamai dzīvei, ka iegūtu īsto dzīvību.”
Devība mūsu raksturam nav tik dabīga, ka mēs šo tikumu varētu iegūt bez piepūles. Tas ir jākopj un jāattīsta. Mums apzināti jāapņemas, ka gribam Dievu godāt ar savu mantu, un tad vairs nedrīkstam ļauties kārdināšanām aplaupīt Viņu ar desmito un ziedojumiem. Darot labu cilvēkiem un apliecinot pateicību Dievam par visām devīgi dotajām balvām, ko esam no Viņa saņēmuši, (272) mums jābūt saprātīgiem, sistemātiskiem un pastāvīgiem. Šis ir pārāk svēts pienākums, lai to atstātu gadījumam vai lai vadītos no impulsiem un jūtām. Mums vajadzētu sistemātiski kaut ko nolikt Dieva lietai, lai Viņam netiktu nolaupīta tā daļa, kuru Viņš prasa no mums. Aplaupot Dievu, mēs aplaupām arī sevi. Mēs atsakāmies no Debesu bagātības, lai vairāk iegūtu šeit virs zemes. Tas ir zaudējums, ko mēs nedrīkstētu atļauties. Ja dzīvosim tā, ka varam saņemt Dieva svētību, tad Viņa roka liks izdoties arī mūsu laicīgajiem pasākumiem, bet, ja Viņa roka ir pret mums, tad Viņš var izjaukt visus mūsu plānus un izkaisīt ātrāk, nekā mēs spējam sakrāt.
Man ir rādīts, ka stāvoklis šajās divās Savienībās ir tiešām bēdīgs, bet Dievam tur ir daudz dārgu dvēseļu, par kurām Viņš dedzīgi rūpējas, un Viņš tās neatstās maldos un neziņā.
