Draudzēs Oregonas un Vašingtonas štatos ir vērtīgi talanti, un, ja ar pareizi vadītu darbu tie būtu attīstīti, tad tagad šajās Savienībās jau varētu būt prasmīgi strādnieki. Dzīva draudze vienmēr ir strādājoša draudze. Patiesība ir spēks, un tie, kas saprot patiesības nozīmi, to droši un bezbailīgi aizstāvēs. Patiesība ir jāaptver ar prātu, jāuzņem sirdī un tās pamatlikumi jāieauž raksturā, un tad pastāvīgi jāstrādā, lai to pieņemt pārliecinātu arī citus, jo Dievs no cilvēkiem prasīs atbildību par Viņa dotās gaismas izlietošanu.
Kungs visus savus ļaudis aicina uzlabot spējas, kuras Viņš tiem devis. Garīgos spēkus vajadzētu attīstīt līdz visaugstākajai pakāpei. Tie ir jānostiprina un jāpadara arvien cēlāki, kavējoties pie garīgām atziņām. Ja prātam atļauj nodarboties gandrīz vienīgi ar maznozīmīgiem jautājumiem un parastiem ikdienas dzīves pienākumiem, tas, saskaņā ar vienu no tā pārvaldošajiem likumiem, kļūs vājš un sīks, garīgā spēka ziņā nepilnīgs. (273)
Laiks, kas pārbaudīs cilvēku dvēseles, ir tieši mūsu priekšā, un tie, kas ticībā vāji, šo briesmu pilno pārbaudi neizturēs. Rūpīgi jāpēta atklāsmes lielās patiesības, jo mums visiem būs vajadzīgas izprotošas zināšanas par Dieva Vārdu. Pētot Bībeli un ik dienas sarunājoties ar Jēzu, mēs iegūsim skaidru un noteiktu priekšstatu par personīgo atbildību, kā arī spēku pastāvēt kārdināšanu un pārbaudījumu dienā. Tas, kura dzīvi neredzamas saites vieno ar Kristu, tiks uzturēts ar Dieva spēku ticībā atpestīšanai.
Vajadzētu vairāk domāt par Dieva lietām un mazāk par laicīgiem jautājumiem. Ja pasauli mīlošs vārda kristietis savu prātu vingrinās šajā virzienā, tas Dieva Vārdu var iepazīt tikpat labi, kā tagad savu ikdienas dzīvi. “Jūs meklējat Rakstos,” sacīja Kristus, “jo jums šķiet, ka tajos ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani.” No kristieša tiek prasīta čakla Rakstu pētīšana un šo patiesību atkārtota lasīšana. Tīša Rakstu nezināšana apdraud kristieša dzīvi un raksturu. Tas aptumšo saprašanu un sabojā cēlākos spēkus. Tas ir par iemeslu samulsumam un sajukumam mūsu dzīvē. Mūsu ļaudīm jāsaprot Dieva neapstrīdamās patiesības. Viņiem vajadzīgas sistemātiskas zināšanas par atklāto patiesību pamatlikumiem, kas viņus sagatavos notikumiem, kuri nāks pār Zemi, neļaujot dažādiem mācību vējiem tos nest sev līdzi.
Pasaulē drīz norisināsies lielas pārmaiņas, un katram būs vajadzīgas piedzīvojumos iegūtas zināšanas Dieva lietās. Sātans strādā, lai Dieva ļaudīm atņemtu drosmi un padarītu nedrošu viņu ticību. Viņš dažādos veidos cenšas iedvest šaubas un neuzticību to cilvēku nostājai, ticībai un plāniem, kam Dievs uzticējis sevišķu darba nastu un kas dedzīgi izpilda šo uzdevumu. Lai gan tas var tikt atkal un atkal sakauts, tomēr savus uzbrukumus atjauno, strādādams to personā, kas saka, ka esot pazemīgi un bīstoties Dievu, un kas šķietami interesējas par mūsu laika patiesību vai izliekas tai ticam. Patiesības aizstāvjus (274) sagaida viņu atklāto ienaidnieku nikna un nežēlīga pretestība, bet tā ir daudz mazāk bīstama par to cilvēku slepeni izteiktajām šaubām, kas jūtas brīvi neuzticēties un meklēt kļūdas Dieva kalpu darbā. Viņi var izlikties pazemīgi, tomēr pieviļ sevi un citus. Viņi padara nedrošu ticību tiem cilvēkiem, kuriem vajadzētu uzticēties, kurus Dievs ir izredzējis savam darbam, bet, kad viņus par šādu rīcību norāj, tie to uzskata par personīgu apvainojumu. Atklāti paziņodami, ka dara Dieva darbu, viņi patiesībā palīdz ienaidniekam.
Brāļi, nekad neļaujiet atsevišķu cilvēku domām iedragāt uzticību kārtībai un saskaņai, kādai vajadzētu valdīt draudzē! Daudzi no jums šos jautājumus vēl skaidri neizprot. Norādījumi par kārtību telts kalpošanā tika uzrakstīti, lai no tiem varētu mācīties visi, kas dzīvo virs Zemes. Telts uzcelšanas un nojaukšanas darba dažādajiem posmiem bija izraudzīti īpaši vīri, un, ja kāds izturējās vieglprātīgi vai pielika savu roku darbam, kas uzticēts citam, viņam bija jāmirst. Mēs šodien kalpojam tam pašam Dievam. Tomēr nāves sods ir atcelts, bet, ja tā nebūtu, tad tagad Dieva lietā neredzētu tik daudz pavirša, nevīžīga darba. Debesu Dievs ir kārtības Dievs, un Viņš prasa, lai visi viņa sekotāji ievērotu noteikumus un priekšrakstus un pasargātu kārtību. Visiem vajadzētu pilnībā izprast Dieva darbu.
Pat uz acumirkli nav droši lolot sirdī šaubas. Šaubu sēklai, ko iesēja faraons, atraidot pirmo brīdinājumu, tika atļauts augt, un tas deva tik bagātīgu pļauju, ka visi turpmākie brīnumi nespēja viņu pārliecināt par ieņemtās nostājas nepareizību. Viņš uzdrošinājās turpināt savu izvēlēto ceļu, iedams no vienas šaubu pakāpes uz otru, bet sirds kļuva cietāka un cietāka, līdz viņam vajadzēja skatīties sava pirmdzimušā aukstajā un nedzīvajā sejā.
Dievs strādā, bet mēs nedarām ne pusi no tā, kas mums jādara, lai sagatavotu Viņa tautu pastāvēt tajā dienā, kad (275) parādīsies Cilvēka Dēls. “Vai!” tam cilvēkam, kas kaut vismazākā mērā centīsies kavēt darbu, kuru dara Dievs! Mums jāstrādā citu labā, mums jācenšas vājināt savu brāļu pieķeršanos laicīgai mantai, jo daudzi savas pirmdzimtības tiesības uz mūžīgu dzīvi pārdod par pasaulīgām priekšrocībām. Cik daudz labāk ir tos pamudināt krāt sev mantu Debesīs, nekā sūdzoties sacīt: “Tā ir nauda, nauda, ko šie cilvēki pastāvīgi prasa; un viņi ar tās palīdzību kļūs bagāti.” Cik saldi tamlīdzīgi vārdi skan pasauli mīlošajam vārda kristietim! Kā tie stiprina viņa drosmi atraut Dievam pienākošos daļu, ko vajadzētu atdot desmitajā un dāvanās! Kunga lāsts nāk pār tiem, kas piesavinās Viņa īpašumu! Strādāsim saskaņā ar Dievu. Viņa kalpiem ir vēsts, kas jāsniedz naudas mīļotājiem, proti, kāpēc gan viņi nevarētu noteikti liecināt ar uzticīgu desmitās daļas nodošanu mantu namā, ja pats Kungs viņiem ir rādījis piemēru?
Kristus reliģija nomāc savtības garu un pārveido prātu un jūtas, tā pazemo cilvēka lepnumu, lai tiktu paaugstināts vienīgi Dievs. Un tieši tā trūkst brālim X. Viņam vajadzīga praktiska ticība Dievam. Viņam jāredz un jāsajūt, kāds gods ir kalpot Kristum. Viņam jāpaaugstina pamatlikumi un jāpaceļ augstāk kristieša karogs. Viņam vajag savu prātu pildīt ar daudzajiem Dieva Vārda apsolījumiem, brīdinājumiem, padomiem un draudiem, lai saprastu, cik liela nozīme ir ticībai un atbilstošiem darbiem, un varētu mājās, draudzē un savā darba vietā pareizi pārstāvēt reliģijas skaidrību un tās augsto raksturu. Viņam vajadzētu savienoties ar Kristu, lai saņemtu garīgu spēku. Viņa saitēm ar pasauli un patiesības garam naidīgām ietekmēm ir lielāka vara nekā Kristus Garam. Šeit slēpjas viņam draudošās briesmas, līdz ticība beidzot ies bojā, ja viņš nemainīs savu rīcības veidu un nesavienosies cieši ar gaismas Avotu.
Ja viņa interese par garīgām lietām būtu tikpat liela kā par pasaules lietām, tad tas pilnīgi nodotos (276) Dievam un sevi parādītu kā patiesu Kristus mācekli, un Dievs pieņemtu un izlietotu šīs spējas, kas tagad tiek nedalīti veltītas kalpošanai pasaulei. Tieši tās pašas spējas, kas tagad atdotas īpašumu vairošanai, vajadzīgas Dieva lietai. Viņa darba nozarēs, lai tās varētu attīstīties enerģiski un plānveidīgi, ir nepieciešami labi vadītāji. Ja cilvēks ir gudrs, strādīgs un apgarots, viņš gūs sekmes laicīgā darbā, bet, tās pašas īpašības, veltītas Dieva darbam, izrādīsies pat divkārt lietderīgākas, jo tad dievišķais spēks savienosies ar cilvēciskajām pūlēm. Vislabākais plāns kā laicīgos, tā garīgos jautājumos piedzīvos neveiksmi, ja tā īstenošanu uzticēs nepieredzējušām, nespējīgām rokām.
Tie, kas savu talantu aprok šajā pasaulē, Dievam nav patīkami. Visi viņu spēki ir veltīti īpašumu vairošanai, un kāre krāt kļūst par kaislību. Brālis X ir darbīgs vīrs un lepojas ar savu prasmi īstenot laicīgus plānus. Ja ar tādu pašu interesi, gudrību un godkāri strādātu Kungam, cik daudz brīnišķīgāki un cēlāki būtu viņa panākumi! Laicīgos darījumos iegūtā audzināšana nedos ne mazāko priekšrocību nākošajā dzīvē, jo Debesīs tamlīdzīga biznesa nebūs. Turpretī, ja Dieva dāvātās spējas izlieto Viņam par godu, Viņa valsts uzcelšanai, tad tiek iegūta izglītība, kas derēs Debesīs.
Kāds ir mūsu stāvoklis pasaulē? Mēs dzīvojam gaidīšanas laikā. Tomēr šo laiku nedrīkst pavadīt abstraktā dievbijībā. Gaidīšanai jāpievieno modrība un čakls darbs. Mūsu dzīvei nevajadzētu sastāvēt tikai no steigas, nemiera un pasaulīgu lietu plāniem, pametot novārtā personīgo dievbijību un kalpošanas darbu, ko prasa Dievs. Kalpojot Kungam, mums jābūt dedzīgiem garā, kaut gan arī laicīgos pasākumos nevajadzētu būt kūtriem. Dvēseles gaismeklis ir jāuzspodrina, un žēlastības eļļai jābūt kā mūsu traukos, tā arī lukturī. Ir jāveic katrs piesardzības pasākums garīgā pagrimuma novēršanai, lai Kunga diena mūs nepārsteigtu kā zaglis. Šo dienu nedrīkst atlikt tālā nākotnē, jo tā ir tuvu, tā ka nevienam cilvēkam savā (277) sirdī un vēl daudz mazāk ar saviem darbiem nevajadzētu sacīt, ka Kungs kavējas nākt, jo, tā rīkojoties, viņa daļa būs kopā ar liekuļiem un neticīgajiem šīs zemes iedzīvotājiem.
Es redzēju, ka Dieva ļaudis atradās lielās briesmās. Daudzi ir vienīgi šīs zemes iemītnieki, viņu intereses un jūtas koncentrētas šajā pasaulē. Viņu piemērs nav pareizs. Pasauli pieviļ daudzu tādu cilvēku rīcība, kas atklāti atzīst lielās un cēlās patiesības. Mūsu atbildība ir proporcionāla dotajai gaismai, žēlastībai un dāvanām. Uz strādniekiem, kuru talants, līdzekļi, izdevības un spējas ir jo lielas, gulstas vissmagākā atbildība. Dievs aicina brāli A mainīt savu rīcības veidu, izlietot savas spējas Dievam par godu un tās vairs nesabojāt ar netīrām laicīgām interesēm. Tagad ir viņa diena, kurā tas var parādīt uzticību. Drīz pienāks norēķinu stunda…
Brālis A man tika rādīts kā līdzīgā stāvoklī esošās ļaužu šķiras pārstāvis. Viņi nekad nav bijuši vienaldzīgi pret vissīkāko laicīgo priekšrocību. Tie čakli un gudri veic dažādus laicīgus darījumus, izdevīgi nogulda un ir sakrājuši sev mantu, tirgojoties ne ar mārciņām, bet ar penijiem un vēl sīkākām naudas vienībām. Bet, to darot, viņi izkopuši spējas, kas nav savienojamas ar kristīga rakstura attīstību. Viņu dzīve nekādā ziņā neattēlo Kristu, jo tie taču pasauli ar tās ieguvumiem mīl vairāk nekā Dievu vai patiesību. Bet, “kas mīl pasauli, tajos nav Tēva mīlestības,” sacīja Kristus.
