(298) Viena kļūda ved pretī otrai. Mūsu brāļiem jāmācās rīkoties gudri, nevis impulsīvi. Nekad nedrīkst vadīties no jūtām. Nolaidībai pienākumā, nepelnītu simpātiju pieļaušanai sekas būs nevērība to cilvēku pareizā novērtēšanā, kas strādā Dieva lietas stiprināšanā. Jēzus sacīja: “Es esmu nācis sava Tēva vārdā, un jūs Mani neuzņēmāt. Kad citi nāks savā pašu vārdā, jūs tos uzņemsiet.”
Daudzi sludināšanu neuzskata kā Kristus nozīmētu līdzekli Viņa ļaužu pamācīšanai, kas tāpēc vienmēr augstu vērtējama. Viņi neizjūt, ka svētruna ir tiem domātais Kunga vēstījums, un sacīto nevērtē atbilstoši atklātajām patiesībām, bet par to spriež kā par kādu advokāta runu tiesā — pēc prasmes loģiski izteikties un pēc valodas spēka un skaistuma. Sludinātājs nav nemaldīgs, bet Dievs viņu ir pamodinājis, darot par savu vēstnesi. Ja jūs klausīsieties, nedomājot par viņa pilnvarām no augšas, tad jūs necienīsiet viņa sacīto, nedz arī pieņemsiet to kā vēsti no Dieva. Jūsu dvēseles nebaudīs Debesu mannu, radīsies šaubas par lietām, kas miesīgai sirdij nav patīkamas, un jūs svētrunu vērtēsiet līdzīgi parasta lektora vai politiskā komentētāja runai. Tiklīdz viņa svētruna beigsies, jūs būsiet gatavi izteikt kādu apsūdzošu vai izsmejošu piezīmi, tā parādot, ka vēsts, lai cik patiesa un vajadzīga tā būtu bijusi, jums nav devusi nekādu labumu. Jūs to necienāt, jo kritika un kļūdu meklēšana jums kļuvusi par ieradumu, kā rezultātā jūs izvēlaties, ko pieņemt un ko nepieņemt, bet, tā darot, iespējams, atmetat tieši to, kas jums visvairāk vajadzīgs.
Kā U.C., tā N.P. Savienības ļoti maz godā svētas lietas. Dieva iesvētītie darbinieki ir gandrīz pilnīgi aizmirsti. Kungs nav nodibinājis jaunu kārtību cilvēku aizsniegšanai. Ja viņi paši novēršas no Debesu ieceltajiem darbarīkiem, kuru uzdevums ir norāt viņu grēkus, labot kļūdas un norādīt uz pienākumu taku, tad vairs nav nekāda ceļa, pa (299) kuru tos varētu aizsniegt Debesu informācija. Viņi tiek atstāti tumsā, un pretinieks tos ievilina gūstā un lamatās.
Dieva kalpiem pavēlēts: “Sauc pilnā balsī, neviena nesaudzēdams! Lai tava balss skan kā bazūne, un liec pie sirds Manai tautai tās pārkāpumus un Jēkaba namam tā grēkus!” Un Kungs par šiem ļaudīm saka tā: “Tie izjautā gan Mani ik dienas, it kā tie mīl taisnību, kas nav atstājusi sava Dieva patiesību.” Šeit runāts par paštaisniem, pašapmierinātiem cilvēkiem, kas paši sevi pievīluši, un tādēļ sludinātājiem pavēlēts saukt skaļi un atklāt to pārkāpumus. Tāds pienākums Dieva ļaužu labā ir veikts visos laikmetos, un tagad tas ir vajadzīgs vēl vairāk nekā jebkad agrāk.
Pār Eliju nāca Dieva Vārds. Viņš nemeklēja izdevību kļūt par Dieva vēstnesi, bet Vārds nāca pār viņu. Dievam vienmēr ir bijuši cilvēki, kuriem Viņš uztic savu vēsti. Gars darbojas to sirdī un spiež viņus runāt. Spēcīgi izjūtot dievišķo vadību un svētas dedzības ierosināti, tie uzsāk sava pienākuma izpildi, nemaz nerēķinoties ar sekām, kādas var būt sakarā ar Kunga vēsts pasludināšanu cilvēkiem. Bet Dieva kalps drīz vien saprot, ka viņam ir ar kaut ko jāriskē. Tas pārliecinās, ka viņš pats un vēsts ir kļuvuši par kritikas tematu. Viņa izturēšanās veidu, viņa dzīvi un īpašumus — visu, it visu pārbauda un apspriež. Viņa vēsts tiek saknābāta gabalos un visneiecietīgākā un nesvētotākā garā atmesta, kā tas liekas pareizi cilvēku aprobežotajam spriedumam. Vai šī vēsts ir izpildījusi savu uzdevumu, ko tai vajadzēja veikt saskaņā ar Dieva nodomu? Nē. Tā neapšaubāmi cieta neveiksmi, jo klausītāju sirdis bija nesvētotas.
Ja sludinātāja vaigs nav līdzīgs kramam, ja viņam nav nelokāma ticība un drosme, ja viņa sirds nav darīta stipra, pastāvīgi satiekoties un sarunājoties ar Dievu, tad viņš sāks savu liecību pārveidot, lai tā būtu patīkama klausītāju nesvētotajām ausīm un sirdij. Cenšoties izvairīties no kritikas, kurai tas pakļauts, viņš šķiras no Kunga un pazaudē dievišķo labvēlību, un viņa liecība kļūst garlaicīga un nedzīva. Viņš atklāj, ka tam trūkst drosmes un ticības, un visas pūles ir nevarīgas. Pasauli piepilda lišķi un liekuļi, kas ļaujas tieksmei izpatikt. Bet uzticīgu cilvēku, kas (300) nemeklē savas intereses, kas savus brāļus mīl pārāk stipri, lai paciestu tajos grēku, tiešām ir visai maz.
Sātans sev spraudis mērķi saraut visus sakarus starp Dievu un Viņa ļaudīm, lai tad tos varētu maldināt un pievilt, nevienai balsij neizsakot brīdinājumu par draudošajām briesmām. Ja viņam izdodas cilvēkus ierosināt neuzticēties vēstnesim vai neuzņemt viņa vēsti kā svētu, tad viņš ir drošs, ka tie neizjutīs pienākumu ņemt vērā Dieva Vārdu. Un tad, kad gaisma ir atstumta kā tumsa, sātans visu kārto pēc sava prāta.
Mūsu Dievs ir greizsirdīgs Dievs, ar Viņu nevar jokoties. Viņam, kas visu dara saskaņā ar sava prāta padomu, ir labpaticis cilvēkus novietot dažādos apstākļos un tiem pavēlēt pienākumus un iekārtojumus, kas atbilstoši laikam, kurā tie dzīvo, un stāvoklim, kādā tie atrodas. Ja viņi cienītu Kunga doto gaismu, tad to spējas stipri palielinātos un kļūtu cēlākas, tad viņu skatam pavērtos vēl plašāki patiesības apvāršņi, atklātos mūžīgo lietu noslēpumi un it sevišķi Dieva brīnišķīgā žēlastība, kā tā izpaužas glābšanas plānā, jo garīgas lietas ir garīgi apspriežamas.
Mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ka Kristus mūs māca ar savu kalpu starpniecību. Atgriešanās var notikt arī bez svētrunu palīdzības. Ja personas atrodas vietās, kur liegti visi žēlastības līdzekļi, tad pie tām strādā Dieva Gars un tas pārliecina par pestīšanu, lasot Vārdu. Tomēr Dievs ir paredzējis arī “ģeķīgu sludināšanu”. Lai gan tie ir cilvēcisku vājību apņemti cilvēki, tomēr šie ļaudis ir Dieva vēstneši, un mūsu dārgais Glābējs skumst, redzot, ka viņu darbam ir tik maz sekmju. Katram sludinātājam, kas iziet lielajā pļaujas laukā, vajadzētu pagodināt savu amatu. Viņam vajadzētu ne tikai censties vadīt cilvēkus pie patiesības atzīšanas, bet arī strādāt līdzīgi Pāvilam, skubinot ”ikvienu cilvēku” un mācot “ikvienu cilvēku visā gudrībā”, lai ikvienu varētu “nostādīt pilnīgu Kristū Jēzū”. (301)
Šis cilvēks jāciena un jāgodā vienīgi kā Dieva vēstnesis. Cilvēka slavēšana Dievam nepatīk. Viņa sniegtā vēsts jāpārbauda ar Bībeli, “pie bauslības un liecības, ja tie nerunā saskaņā ar šo Vārdu, tad viņos nav gaismas”. Bet par Kunga Vārdu nav jāspriež, vadoties no cilvēku parastajiem uzskatiem. Atklāsies, ka ļaudis ar pasaulīgi noskaņotu prātu, kuriem ir aprobežoti kristīgi piedzīvojumi un kas Dieva lietas pazīst ļoti vāji, būs tieši tie, kas vismazāk ciena Dieva kalpu un vēsti, ko Kungs tiem pavēl nest. Viņi noklausās izsmeļošu uzrunu, bet, aizgājuši mājās, to nosodoši apspriež, un svētrunas iespaids no viņu prāta izzūd līdzīgi rīta rasai saules iespaidā. Ja sludināšanai ir emocionāls raksturs, tad tā ietekmēs jūtas, bet ne sirdi un sirdsapziņu. Tāda sludināšana nedod paliekošu labumu, tomēr tā bieži manto cilvēku sirdi un liek iemīlēt to, kas patīk. Ļaudis aizmirst, ka Dievs ir sacījis: “Nepaļaujie-ties uz cilvēku, kam dvaša nāsīs!”
Jēzus ar ilgošanos gaida, lai saviem ļaudīm varētu atklāt godību, kas pavadīs Viņa otro ierašanos, un lai vadītu tos tālākās pārdomās par svētlaimīgo nākotni. Šajā virzienā vēl atklāsies brīnumi. Pēc lūgšanās un Vārda pētīšanā pavadīta ilga mūža paliks vēl daudz neizprasta un neizskaidrota. Bet tas, ko mēs tagad nezinām, atklāsies nākotnē. Šeit iesāktais pamācīšanas darbs turpināsies visā mūžībā. Vadot izglābto pulkus pie dzīvā ūdens Avota, Dieva Jērs tos iepazīstinās ar bagātīgiem atziņu krājumiem. Viņš atklās Dieva aizgādības darba noslēpumus, kas nekad iepriekš vēl nebija izprasti.
Pētīšanas ceļā mēs nekad nevaram izzināt Dievu. Viņš savus plānus neatklāj uzbāzīgiem, ziņkārīgiem prātiem. Mums nevajag mēģināt ar nekaunīgu roku pacelt priekškaru, kas aizklāj Viņa varenību. Apustulis izsaucās: “Cik neizprotamas Viņa tiesas un cik neizdibināmi Viņa ceļi!” Tas, ka Viņa spēks ir apslēpts, ka Viņu sedz godbijību iedvesošs noslēpumains padebesis, (302) ir pierādījums Viņa žēlastībai, jo pacelt priekškaru, kas apslēpj dievišķo klātbūtni, nozīmē mirt. Neviens mirstīgs prāts nedrīkst un nespēj iespiesties noslēgtībā, kur mājo un strādā Visvarenais. Viņa rīcību ar mums un motīvus, kas Viņu pamudina, mēs varam aptvert tikai tik daudz, cik Viņš atzīst par derīgu mums atklāt. Dievs visu kārto taisnībā, un mums nav iemesla būt neapmierinātiem un neuzticīgiem, bet labāk zemoties godbijīgā paklausībā. Viņš mums no saviem nodomiem atklās tik daudz, cik mums par labu, un tālāk mums vienkārši jāuzticas šai varenajai rokai un mīlestības pilnajai sirdij.
