Draudzes X stāvoklis ir tālu no tā, kādam tam vajadzētu būt. Ja nenotiks izšķiroša pārmaiņa, tad tā novītīs un mirs. Ļoti izplatījusies kļūdu meklēšana. Daudzi padodas šaubām un neticībai. Ticība būs tiem, kas runās ticībā, kas ticību kops un sargās. Turpretī tie, kas nododas šaubām un runā par tām, paliks pie šaubām.
Sludinātāji savā darbā ir bijuši nolaidīgi. Viņi savu klausītāju sirdī nav iedēstījuši pārliecību par uzticības nepieciešamību. Viņi draudzi nav pamācījuši visos patiesības un pienākumu punktos, nedz dedzīgi centušies, lai tā atrastos darbam piemērotā kārtībā un būtu ieinteresēta katrā Dieva lietas nozarē. Man rādīja, ka pie pareizas audzināšanas draudze tagad būtu daudz labākā stāvoklī, salīdzinot ar pašreizējo. Nolaidība no sludinātāju puses darījusi ļaudis bezrūpīgus un neuzticīgus. Viņi nav sapratuši savu personīgo atbildību, bet centušies sevi attaisnot un aizbildināties ar neveiksmi gana pienākumu izpildē. Bet Dievs viņus neattaisno. Ja tiem nebūtu Bībeles, ja brīdinājumi, rājieni un lūgumi no Debesīm nebūtu atklājuši viņu pienākumu, tad tie būtu mazāk nosodāmi. Bet Kungs ir devis padomus un norādījumus, (303) tā ka katra atsevišķa locekļa pienākums ir atklāts tik skaidri, ka to nevar pārprast.
Dievs dod gaismu, lai vadītu tos, kas godīgi ilgojas pēc gaismas un patiesības, bet Viņa nolūks nav atņemt katru iemeslu šaubām. Viņš dod pietiekoši daudz pierādījumu, uz kuriem pamatot ticību, un tad prasa, lai cilvēki šos pierādījumus pieņem un vingrina savu ticību.
Kas Bībeli pētīs pazemīgā un mācību pieņemošā garā, tas atradīs, ka tā ir drošs vadonis, kas precīzi norāda dzīvības ceļu. Bet kāds labums ir no jūsu Bībeles studijām, brāļi un māsas, ja jūs patiesības, kuras tā māca, neīstenojat dzīvē? Šajā svētajā grāmatā nav nekā mazsvarīga, nav nekā tāda, kas neattiektos uz mūsu dzīves gaitu. Jo dziļāka ir mūsu mīlestība uz Jēzu, jo augstāk mēs vērtēsim šo Vārdu kā Dieva balsi, kas runā tieši uz mums.
Draudze X atrodas uz sātana apburtās zemes, un tai nepieciešama pilnīga atgriešanās. Ir vajadzīga personīga piepūle. Bībeles bagātie apsolījumi pieder tiem, kas ikdienas uzņem savu krustu un aizliedz sevi. Ikviens, kas sirsnīgi vēlas būt skolnieks Kristus skolā, rūpēsies, lai tā saprāts būtu garīgi noskaņots un tiktu izlietoti visi žēlastības līdzekļi, bet šajā draudzē izdevības un priekšrocības ir noniecinātas. Var jau būt, ka kāds atklātībā spēj pateikt tikai dažus vārdus un ļoti maz veikt Kunga vīnakalnā, tomēr viņa pienākums ir kaut ko teikt un būt ieinteresētam strādniekam. Katram loceklim vajadzētu palīdzēt stiprināt un atbalstīt draudzi, bet daudzos gadījumos tikai viens vai divi ir tikpat uzticīgi kā senatnē Kālebs, un viņiem tiek atļauts nest nastas un uzņemties atbildības, kamēr pārējie izvairās no jebkādām rūpēm.
Kālebs bija uzticīgs un nelokāms. Viņš nebija lielīgs, viņš nelepojās ar saviem tikumiem un labajiem darbiem, bet viņa iespaids vienmēr bija pareizajā pusē. Un kāda bija viņa alga? Kad Kungs izteica spriedumu tiem cilvēkiem, kas atsacījās uzklausīt Viņa balsi, Viņš turpināja: “Bet savu kalpu Kālebu, tāpēc ka cits gars ar to ir bijis un ka (304) tas ir pilnīgi sekojis Man, to Es gribu ievest tanī zemē, kur viņš ir bijis, un viņa dzimumam to būs iemantot.” Kamēr gļēvuļi un kurnētāji aizgāja bojā tuksnesī, uzticīgais Kālebs mantoja sev mājvietu apsolītājā Kānaānā. “Kas Mani godā, to Es godāšu,” saka Kungs.
Anna lūdza un uzticējās, un savā dēlā Samuēlā viņa Dieva Israēlam deva visdārgāko mantu — derīgu vīru ar krietnu raksturu, tādu, kas pamatlikumos bija nelokāms kā klints.
Jopē dzīvoja Tabita, kuras prasmīgie pirksti bija darbīgāki par mēli. Viņa zināja, kam nepieciešams ērts apģērbs un kam nepieciešama līdzjūtība, un labprātīgi kalpoja šo abu šķiru ļaudīm. Kad Tabita nomira, draudze Jopē saprata, ko ir zaudējusi. Nav brīnums, ka viņi raudāja un vaimanāja, tā ka siltas asaru lāses krita uz nedzīvā ķermeņa. Viņa bija tik ļoti vērtīga, ka Dieva spēks to atgrieza no ienaidnieka zemes, lai viņas prasme un enerģija vēl varētu būt par svētību citiem.
Tāda pacietīga, lūgšanām bagāta un neatlaidīga uzticība, kāda bija šiem Dieva svētajiem, ir reta, tomēr bez tās draudze nevar plaukt. Tā ir nepieciešama draudzē, Sabatskolā un sabiedrībā. Daudzi draudzē ienāk ar neapspiestām miesīgām rakstura īpašībām, un krīzes brīžos, kad vajadzīgi spēcīgi un cerības pilni garīgi cilvēki, viņi padodas mazdūšībai un izraisa grūtības, nemaz neapzinoties, ka tas būtu nepareizi. Kunga lietai tādas personas nav vajadzīgas, jo uz tādiem nevar paļauties. Toties vienmēr ir prasība pēc nesatricināmiem, nelokāmiem, dievbijīgiem strādniekiem, kas nelaimes dienā nepagurs.
Draudzē X ir daži, kas izraisīs grūtības, jo viņu griba nekad nav tikusi saskaņota ar Kristus gribu. Brālis E šajā draudzē būs liels šķērslis. Viņš ir apmierināts tikai tad, ja var gūt virsroku, bet, ja nevar būt pirmais, tad vienmēr nostājas nepareizā pusē. Viņš rīkojas impulsīvi. Viņš nerēķināsies ar citiem, (305) bet apšaubīs un pieņems pretējus uzskatus, tāpēc ka pēc dabas ir kļūdu meklētājs un savu brāļu apsūdzētājs. Apgalvodams, ka ļoti dedzīgi cīnās par patiesību, viņš tajā pašā laikā atraujas no drau-dzes. Viņš nav stiprs morālajā spēkā, nav iesakņots un nopamatots ticībā. Patiesības svētie pamatlikumi nav kļuvuši par viņa daļu. Viņam nevar uzticēties, un Dievs ar to nav apmierināts.
Brālis un māsa E nav ievērojuši Dieva Vārda norādījumus savu bērnu audzināšanā. Mājās šiem bērniem ļauj ļoti lielā mērā valdīt, un viņi nāk un iet, kā tiem patīk. Ja viņus nepakļaus pilnīgi citādiem iespaidiem, tie tiks atrasti ienaidnieka rindās karojam pret kārtību, pret disciplīnu un pakļau-tību. Bērni, kuriem tādā veidā ļauj iet savu ceļu, nav laimīgi. Kur pavirši vērtē vecāku autoritāti, tur necienīs arī Dieva autoritāti.
Vecāku darbs ir svinīgs un svēts, bet daudzi to nesaprot, tāpēc ka visas taisnības ienaidnieks viņu acis padarījis aklas. Bērniem ļauj izaugt nesavaldīgiem, nepieklājīgiem, nekautrīgiem, pašpaļāvīgiem, nepateicīgiem un nesvētiem, kad stingra, noteikta un līdzsvarota rīcība, kur taisnība un žēlastība būtu apvienota ar pacietību un pašsavaldīšanos, dotu brīnišķīgus rezultātus.
Brālim E vajadzīga pārveidojoša žēlastība. Viņam nav nekādas drošības, kamēr tas saglabās sava rakstura dabīgos trūkumus, pret kuriem nepārtraukti jācīnās. Ja viņš nebūs nomodā un pastāvīgi nelūgs, tad nespēs rīkoties nosvērti, un draud briesmas, ka viņa iespaids patiesību tikai aizkavēs, parādīs nelabvēlīgā gaismā un apkaunos. Viņam vajadzētu sargāties, ka nepamodina neticīgajos aizspriedumus, ko vairs nekad nevarēs izkliedēt.
Cilvēka daba tiecas uz galējībām. Tā no vienas galējības steidzas nākamā, pilnīgi pretējā. Daudzi ir kļuvuši fanātiķi. Viņus pārvalda kaislīga dedzība, ko kļūdaini uzskata par reliģiju, bet patieso mācekļa uzticību nosaka raksturs. Vai viņiem ir Kristus lēnprātība? Vai tiem ir Jēzus pazemība un (306) maigā labsirdība? Vai viņu dvēseles templis ir pilnīgi atbrīvots no lepnuma, augstprātības, savtības un kritizēšanas? Ja tā nav, tad tie nezina, kādam garam pieder. Viņi nesaprot, ka patiesā kristietība pastāv bagātīgu augļu nešanā par godu Dievam.
Citi nonāk galējībā, piemērojoties pasaulei. Starp tiem un pasaules cilvēkiem nav skaidras un noteiktas atšķirības līnijas. Ja pirmajā gadījumā ļaudis no patiesības aizdzen skarbais, kritizējošais un nosodošais gars, tad šīs kategorijas iespaidā viņi nolemj, ka tie, kas sevi sauc par kristiešiem, ir bez pamatlikumiem un nekā nezina par sirds un rakstura pārmaiņu. “Lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir Debesīs!” — tie ir Kristus vārdi.
Ir daudzi, kas pareizi neizprot kristīga rakstura būtību, un viņu dzīve patiesību tikai apkauno. Ja tie būtu pilnīgi atgriezušies, tad nenestu ērkšķus un dadžus, bet gan bagātus, dārgus Gara augļa ķekarus, tādus kā “mīlestību, līksmību, mieru, pacietību, laipnību, labprātību, ticību, lēnprātību, sātību”. Ir ļoti bīstami pamest novārtā darbu, kas veicams sirdī. Daudzi jūtas pilnīgi apmierināti ar sevi un domā, ka pietiek ar dievišķā likuma ārēju ievērošanu, lai gan viņi nepazīst Kristus žēlastību, un Viņš caur dzīvu ticību nemājo šo ļaužu sirdīs.
“Bez Manis,” saka Kristus, “jūs nenieka nespējat darīt!” Bet, Viņa dievišķajai žēlastībai sadarbojoties ar mūsu pūlēm, mēs spējam visas lietas. Tad raksturu pārvaldīs Viņa pacietība un lēnprātība, izplatot dārgus starus, kas ceļu uz Debesīm darīs gaišu un skaidri saskatāmu. Uzskatot un atdarinot Kristus dzīvi, mēs tiksim atjaunoti Viņa līdzībā. Debesu godība atmirdzēs mūsu dzīvē un atstarosies arī uz citiem. Palīdzība, kas mums vajadzīga, lai spētu tā dzīvot, atrodama pie žēlastības troņa. Tā ir īstā svētošanās. Un vai ir vēl kāds augstāks stāvoklis, ko mirstīgais var iekārot, nekā būt savienotam ar Kristu, kā zars ir savienots ar vīnakoku? (307)
Esmu redzējusi emblēmu, kas attēlo starp arklu un altāri stāvošu jaunu darba vērsi, ar uzrakstu: “Gatavs kā vienam, tā otram.” Citiem vārdiem, labprātīgs nogurdinoši strādāt vagā un arī noasiņot uz upura altāra. Šādā stāvoklī vienmēr jābūt Dieva bērnam — labprātīgam iet, kur sauc pienākums, un sevi aizliegt un uzupurēt patiesības labā! Kristīgā draudze ir dibināta uz sevis upurēšanas pamatlikuma. “Ja kas grib Man sekot,” saka Kristus, “tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man.” Kristus pieprasa visu sirdi, nedalītas jūtas. Tai dedzībai, nopietnībai un nesavtībai darbā, ko Viņa uzticīgie sekotāji ir ziedojuši pasaulei pagātnē, vajadzētu iekvēlināt arī mūs un ierosināt sacensties ar viņu piemēru. Īsta reliģija rada nopietnu un nesvārstīgu mērķtiecību, kas raksturu veido dievišķā līdzībā un dara mūs spējīgus tā vērtēt Kristus pārākumu, ka visas citas lietas mēs uzskatām tikai par zaudējumu. Tāda mērķtiecība sniegs ārkārtīgu spēku.
