“Visi, kam ir dvaša, lai slavē to Kungu!” Vai kāds no mums ir pienācīgi apsvēris, cik daudz mums pieder, par ko vajadzētu būt pateicīgiem? Vai pieminam, ka Kunga žēlastība ir ik rītus jauna un Viņa uzticība nebeidzas? Vai atzīstam savu atkarību no Viņa un pateicamies Viņam par labdarību? Šķiet, tieši otrādi, mēs pārāk bieži aizmirstam, ka “ikviena laba dāvana un ikviens pilnīgs dāvinājums nāk no augšienes, no gaismas Tēva”.
Cik bieži tie, kas veseli, aizmirst brīnišķīgo žēlastību, ko viņiem dienu no dienas, gadu no gada piešķīris Kungs. Tie nepienes Dievam slavu par visām Viņa svētībām, bet, kad saslimst, tad gan To atceras. Stipra vēlēšanās atlabt spiež nopietni lūgt, un tas ir pareizi. Dievs ir mūsu patvērums slimībā un arī veselībā. Bet daudzi savu lietu nenodod Viņam, un, uztraukdamies par sevi, viņi slimību tikai pastiprina. Ja tie būtu beiguši gausties un paceltos pāri nospiestībai un grūtsirdībai, tad viņu atveseļošanās būtu drošāka. Viņiem vajadzētu ar pateicību pieminēt, cik ilgi tie jau ir priecājušies par svētībām; un, ja atkal saņems šo dārgo dāvanu, tad nedrīkstētu aizmirst savus atjaunotos pienākumus pret Radītāju. No desmit izdziedinātajiem spitālīgajiem tikai viens atgriezās pie sava Ārsta dot Viņam godu. Nelīdzināsimies šiem neapdomīgajiem deviņiem, kuru sirds palika Dieva žēlastības neskarta.
Dievs ir mīlestība. Viņš rūpējas par saviem radījumiem. “Kā tēvs iežēlojas par saviem bērniem, tā Kungs žēlo tos, (316) kas Viņu bīstas.” “Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka mēs tiekam saukti Dieva bērni.” Jā, cik dārga priekšrocība būt Visaugstākā dēliem un meitām, Dieva man-tiniekiem un Kristus līdzmantiniekiem! Tāpēc nekurnēsim un nežēlosimies, ja šinī dzīvē mēs neesam brīvi no vilšanās un pārbaudījumiem. Uzņemsim Kristu un dzersim rūgto biķeri, pieminēdami, ka tā ir Tēva roka, kas to ceļ pie mūsu lūpām. Uzticēsimies Viņam kā tumšā, tā gaišā dienā. Vai lai neticam, ka Viņš mums dos visu nepieciešamo? “Jo arī savu paša Dēlu Viņš nav taupījis, bet to par mums visiem nodevis, kā Viņš mums ar to nedāvinās visas lietas!” Un kā lai mēs atsakāmies ciešanu naktī pacelt savu balsi pateicīgā slavā, atceroties mīlestību, kas tika atklāta pie Golgātas krusta?
Ak, kāds temats pārdomām ir šis upuris, kuru Jēzus pienesa pazudušo grēcinieku labā! “Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” Kā vispār lai spējam novērtēt svētības, kas tādā veidā noliktas mūsu sniedzamības robežās! Vai Jēzus varēja vēl vairāk ciest? Vai Viņš varēja mums dot vēl bagātīgākas svētības? Vai viscietākajai sirdij nevajadzētu atkust, pārdomājot, ka mūsu dēļ Viņš atstāja Debesis, savu godību un pacieta nabadzību un kaunu, nežēlīgas sāpes un briesmīgu nāvi? Ja Viņš ar savu nāvi un augšāmcelšanos nebūtu atvēris cerības durvis, mēs pazītu tikai tumsas briesmas un izmisuma postu. Savā pašreizējā stāvoklī, labvēlības un svētību apņemti, mēs nespējam aptvert, no kādiem dziļumiem esam izglābti. Mēs nespējam izmērīt, cik daudz dziļākas būtu bijušas mūsu bēdas, cik daudz lielākas mūsu ciešanas, ja Jēzus nebūtu mūs apņēmis un pacēlis ar savu līdzjūtīgo, cilvēcīgo roku.
Mēs varam priecāties cerībā. Mūsu Aizstāvis ir Debesu svētnīcā un aizlūdz par mums. Viņa nopelnā (317) mums ir piedošana un miers. Viņš mira, lai varētu nomazgāt mūsu grēkus, ietērpt mūs savā taisnībā un darīt derīgus Debesu sabiedrībai, kur drīkstēsim mūžīgi dzīvot gaismā. Mīļais brāli un mīļā māsa, kad sātans grib jūsu prātu pildīt ar izmisumu, grūtsirdību un šaubām, tad pretojieties viņa čukstiem. Stāstiet tam par Jēzus asinīm, kas šķīsta no visiem grēkiem. Jūs paši nevarat izglābties no sātana varas, bet tas dreb un bēg, ja jūs atsaucaties uz dārgo asins nopelnu. Vai tad jūs negribat pateicībā pieņemt Jēzus dāvātās svētības? Vai negribat pieņemt Viņa pasniegto glābšanas biķeri un piesaukt Kunga vārdu? Neparādiet neuzticību Tam, kas jūs no tumsas ir aicinājis savā brīnišķīgajā gaismā. Ar savu neticību ne uz mirkli neskumdiniet līdzcietīgā Pestītāja sirdi. Ar vissasprindzinātāko interesi Viņš seko jūsu kāju soļiem uz Debesīm. Viņš redz jūsu nopietnās pūles, kā arī ievēro jūsu novirzīšanos un atgriešanos, jūsu cerības un bailes, jūsu cīņas un uzvaras.
Vai visai mūsu dievbijības dzīvei jāsastāv tikai no lūgšanas un saņemšanas? Vai mums vienmēr jādomā par savām vajadzībām un nekad par iegūtām svētībām? Vai mēs būsim tikai Dieva žēlastības dāvanu saņēmēji un nekad par tām nepateiksimies? Mēs neviens nelūdzam par daudz, bet ar pateicību esam pārāk skopi. Ja Dieva mīlošā laipnība pamodinātu mūsos vairāk pateicības un slavas, tad mums būtu daudz vairāk spēka lūgšanās. Mēs arvien vairāk aptvertu Dieva mīlestību un saņemtu vairāk dāvanu, lai slavētu Viņu. Jūs, kas sūdzaties, ka Dievs neuzklausa lūgšanas, mainiet līdzšinējo kārtību un līdz ar lūgumiem izteiciet arī slavu. Pārdomājiet par Viņa laipnību un žēlastību, un jūs sapratīsiet, ka Kungs ņem vērā jūsu vajadzības.
Lūdziet, lūdziet nopietni un bez mitas, bet neaizmirstiet arī slavēt. Katram Dieva bērnam pienākas slavēt Viņa raksturu. Jūs varat paaugstināt Kungu, jūs varat apliecināt žēlastības spēku, kas jūs uztur. Neskaitāms pulks ir to, kas nevērtē nevienu Dieva likumu, nedz Viņa dievišķo (318) līdzjūtību. Tūk-stoši pat nicina glābšanas plānā atklāto nesalīdzināmo žēlastību. Ne visi, kas ir šīs lielās pestīšanas dalībnieki, skaidri izprot šo jautājumu. Viņi nekopj sirdī pateicību. Bet pestīšanas temats ir tāds, ko vēlas pētīt pat eņģeļi un tas būs izglābto zinātne un dziesma visos mūžības bezgalīgajos laikmetos. Vai tas jau tagad nav nopietnu pārdomu un pētījumu vērts? Vai mums nevajadzētu Dievu slavēt ar sirdi, dvēseli un savu balsi “par brīnumiem, ko Viņš darījis pie cilvēku bērniem”?
Slavējiet Dievu Viņa draudzes sapulcēs. Kad ebrejiem senatnē paziņoja Kunga vārdus, pavēle bija šāda: “Un visa draudze lai saka: Āmen.” Kad Dāvida pilsētā ienesa derības šķirstu un tika dziedāta prieka un uzvaras dziesma, tad visi ļaudis teica Āmen un slavēja Dievu. Šī dedzīgā atsaucība pie-rādīja, ka viņi saprata sacīto un savienojās Dieva pielūgsmē.
Mūsu reliģiskajās sanāksmēs ir pārāk daudz formālisma. Kungs vēlas, lai sludinātājus iedvesmotu Viņa Svētais Gars, lai klausītājiem nevajadzētu miegainā vienaldzībā vai izklaidīgi skatīties apkārt, ne ar ko neatsaucoties dzirdētajai uzrunai. Iespaids, ko tādā gadījumā saņem neticīgais, protams, nav labvēlīgs Kristus reliģijai. Šiem nejūtīgajiem, bezrūpīgajiem kristiešiem netrūkst godkārības un dedzības laicīgos pasākumos, bet lietas, kurām ir mūžības vērtība, uz viņiem neatstāj dziļu iespaidu. Dieva balss ar Viņa sūtņu starpniecību var likties kā patīkama dziesma, bet svētie biedinājumi, rājieni un iedrošinājumi netiek ievēroti. Viņus ir paralizējis pasaules gars. Dieva Vārda patiesības skan kurlām ausīm un neuzņēmīgām sirdīm. Draudzēm vajadzētu būt ļoti modrām un darbīgām, iedrošinot un atbalstot Kristus sludinātājus un palīdzot tiem dvēseļu glābšanas darbā. Kur draudze staigā gaismā, tur vienmēr būs priecīga un sirsnīga atsaucība un skanēs arī līksmas slavas vārdi.
Mūsu Dievs, debesu un Zemes Radītājs, (319) saka: “Kas pateicību upurē, tas Mani tur godā.” Visas Debesis savienojas Dieva slavēšanā. Mācīsimies jau tagad eņģeļu dziesmu, lai varētu kopā dziedāt, kad pievienosimies viņu mirdzošajām rindām. Teiksim kopā ar dziesminieku: “Es slavēšu Kungu, kamēr dzīvošu! Es dziedāšu savam Dievam, kamēr vēl šeit būšu!” “Lai visas tautas teic Tevi, ak Dievs! Lai tās Tevi teic mūžīgi mūžam!”
