Mīļie draugi! Man ir rādīts, ka jūs kā ģimene saduraties ar daudzām nevajadzīgām neveiksmēm. Dievs negrib, ka jūs būtu tā nobēdājušies, bet jūs savu prātu esat novērsuši no Jēzus un pārāk koncentrējušies uz sevi. Jūsu ģimenes lielais grēks — nevajadzīga kurnēšana par Dieva piešķirto aizgādību; jūsu nepadevība šajā ziņā ir tiešām satraucoša. Jūs izceļat sīkas grūtības un pārāk daudz runājat drosmi atņemošus vārdus. Jums ir ieradums visu ap sevi ietērpt sērās, tā bez iemesla sevi padarot nelaimīgus. Šī pastāvīgā kurnēšana jūs šķir no Dieva. (310)
Jums vajadzētu sargāties no sātana apburtās sfēras un neļaut savu prātu novērst no uzticības Dievam. Ar Kristu jūs varat būt laimīgi, un tādiem jums vajadzētu būt, radinoties valdīt pār sevi. Pat domām jābūt pakļautām Dieva prātam, un jūtas jānodod reliģijas pārraudzībā. Iztēle jums nav dota, lai tai ļautu sacelties un iet pašai savu ceļu, nepūloties to ierobežot vai savaldīt. Ja domas ir nepareizas, arī jūtas būs tādas, bet domu un jūtu savienojums veido morālo raksturu. Ja jūs nolemjat, ka jums kā kristiešiem nevajag savaldīt savas domas un jūtas, tad nonākat ļauno eņģeļu iespaidā un ielūdzat tos uzturēties pie jums un jūs vadīt. Ja padodaties saviem ieskatiem un ļaujat domām plūst ļaunu aizdomu, šaubu un kurnēšanas virzienā, jūs būsiet starp visnelaimīgākajiem mirstīgajiem, jūsu dzīve izrādīsies kā neveiksme.
Mīļā māsa F, tev ir slima iztēle un tu apkauno Dievu, ļaujot savām jūtām pilnīgi pārvaldīt prātu un spriedumu. Tev ir apņēmīga griba, kas ir par iemeslu tam, ka prāts iespaido miesu, izjaucot asins cirkulāciju un zināmos orgānos izraisot sastrēgumu. Tā tu upurē veselību savam noskaņojumam.
Tu pieļauj kļūdu, kas neizlabota būs par cēloni ne tikai tavas personīgās laimes izpostīšanai. Tu noteikti kaitē ne tikai sev, bet arī citiem ģimenes locekļiem, sevišķi savai mātei. Viņa ir ļoti nervoza un ārkārtīgi jūtīga. Ja kāds no viņas bērniem cieš, tā apjukumā kļūst gandrīz vai neprātīga. Biežās histērijas lēkmes, ko viņa bijusi spiesta noskatīties, darījušas tās prātu nelīdzsvarotu, un arī citi tavā apkārtnē ir kļuvuši nelaimīgi. Tomēr tu esi spējīga savaldīt savu iztēli un gūt virsroku pār šīm nervu lēkmēm. Tev ir gribasspēks, un to vajadzētu izmantot. Bet tu to neesi darījusi, bet gan ļāvusi savai ārkārtīgi sasprindzinātajai iztēlei pārvaldīt prātu, līdz ar to apbēdinot Dieva Garu. Ja tev nebūtu (311) spēka valdīt pār savu uzbudinājumu, tad tas nebūtu grēks, bet padošanās ienaidniekam nav aizbildināma. Tavai gribai jātiek svētotai un pakļautai, un tā nedrīkst nostāties pretī Dieva gribai.
Mani mīļie draugi! Jūs nevis cīnāties pret slimību, bet tā vietā izturaties pret to saudzīgi un padodaties tās varai. Jums vajadzētu izvairīties no aptiekas zālēm un rūpīgi ievērot veselības likumus. Ja jūs vērtējat savu dzīvību, tad jums vajadzētu ēst visvienkāršākajā veidā sagatavotu vienkāršu ēdienu un rūpēties, lai būtu vairāk fizisku vingrinājumu. Katram ģimenes loceklim nepieciešams veselības reformas sniegtais labums. Bet no zāļu dzeršanas vajadzētu atsacīties uz visiem laikiem, jo tās nedziedina nevienu kaiti, tikai novājina organismu, darot to vēl uzņēmīgāku pret slimībām.
Cilvēks ir ielikts bēdu, rūpju un neziņas pasaulē. Viņš šeit atrodas pārbaudei, līdzīgi kā Ādams ar Ievu, lai attīstītu pareizu raksturu un no nesaskaņas un nekārtības pārietu uz saskaņu un kārtību. Mums ir daudz darāmā, kas būtiski ietekmē mūsu pašu un citu laimi. Mums ir daudz, par ko varam priecāties. Kristū mēs esam savienoti ar Dievu. Viņa žēlastības dāvanas mums uzliek pastāvīgi jaunus pienākumus, un, izjūtot savu necienīgumu, mums augstu jāvērtē pat vismazākā Viņa labvēlības dāvana.
Par visu, kas jums ir un kas jūs esat, mīļie draugi, jums jāpateicas Dievam. Viņš jums ir devis spējas, kas zināmā mērā līdzinās Viņa paša spējām, un jums vajadzētu dedzīgi strādāt, lai šīs spējas attīstītu, ne lai izpatiktu paši sev vai paaugstinātu sevi, bet lai cildinātu Viņu. Jūs savas priekšrocības neesat izlietojuši tā, lai gūtu vislielāko labumu. Jums vajadzētu radināties nest atbildības. Prāts jāattīsta; ja tam ļaus bezdarbībā rūsēt, tas kļūs nelietojams.
Šī Zeme pieder Kungam. Mēs redzam, ka, tāpat kā dzīvā, tā arī nedzīvā daba paklausa Viņa gribai. Dievs radīja cilvēku kā augstāko būtni. Tas vienīgais ir veidots pēc Viņa līdzības un ir spējīgs būt dievišķās dabas dalībnieks, kā arī sadarboties ar savu Radītāju un piepildīt Viņa plānus, tomēr vienīgi cilvēks pretojas Dieva nodomiem. (312)
Cik brīnišķīgi un ar kādu pārsteidzošu skaistumu ir veidota katra lieta dabā. Visur redzam lielā Meistara — Mākslinieka pilnīgo darbu. Debesis sludina Viņa godību, un Zeme, kas iekārtota cilvēka laimei, vēstī par Viņa nesalīdzināmo mīlestību. Tās virsma nav vienmuļš līdzenums, bet ainavu veido dažādi cēli kalni. Mēs redzam dzirkstošus strautus un auglīgas ielejas, skaistus ezerus, plašas upes un neizmērojamo okeānu. Dievs sūta rasu un lietu, kas atspirdzina izslāpušo augsni. Viņa gudrība uzrauga vējus, kas nāk par labu veselībai, attīrot un atvēsinot gaisu. Debesīs Viņš ir ielicis sauli, lai tā atdalītu dienu no nakts un lai tās dzīvinošie stari dotu gaismu un siltumu Zemei, liekot zelt un plaukt augu valstij.
Es pievēršu jūsu uzmanību šīm Dieva devīgās rokas svētībām. Lai katra jauna rīta svaigais krāšņums arī jūsu sirdīs pamodina slavu un pateicību par Viņa mīlošās gādības dāvanām. Mūsu labais Debesu Tēvs, sniegdams tik daudzas lietas, lai veicinātu mūsu laimi, ir sagādājis arī apslēptas svētības. Viņš saprot kritušā cilvēka vajadzības. Un, ielikdams mums vienā rokā kaut ko labu, Viņš otrai sagādā grūtības, tā pamudinot mūs izlietot Viņa piešķirtās spējas, kas attīsta pacietīgu čaklumu, neatlaidību un drosmi.
Ir nelaimes, kuras cilvēks var mazināt, bet nespēj novērst. Viņam jāpārvar šķēršļi un jāveido sava apkārtne, neļaujot tai veidot sevi. Viņam ir dota telpa, kur vingrināt savas spējas, radot nekārtības vietā kārtību un saskaņu. Un šajā darbā viņš var saņemt dievišķu palīdzību, ja vien to lūdz. Viņš nav atstāts, lai ar paša spēkiem cīnītos pret kārdinājumiem un pārbaudījumiem. Palīdzība ir pie Visvarenā. Jēzus atstāja Debesu karaliskos pagalmus un cieta un mira grēka degradētajā pasaulē, lai varētu cilvēku pamācīt, kā iet cauri dzīves pārbaudījumiem un uzvarēt tās kārdināšanas. Lūk, mūsu Paraugs.
Vai, pieminot labumus, ko mūsu Debesu Tēvs (313) piešķīris saviem radījumiem, jūs nejūtat, ka par savu nepateicīgo kurnēšanu esat pelnījuši rājienu? Daudzus gadus Viņš jums it kā aizdevis meitu un māsu, līdz jūs tās sākāt uzskatīt par savu īpašumu un domājāt, ka jums ir tiesības uz šo labo dāvanu. Dievs dzirdēja jūsu kurnēšanu. Ja skatu aizsedza mākonis, likās, jūs aizmirsāt, ka saule vispār jebkad ir spīdējusi, ka pār jums vienmēr ir bijusi tikai tumsa un mākoņi. Dievs jums sūtīja nelaimi, atņemdams mantu, lai jūs spētu atšķirt labus apstākļus no īstām bēdām. Bet jūs savu sirdi neklusinā-jāt Viņa priekšā un nenožēlojāt lielo nepateicības grēku, kas jūs bija atšķīris no Viņa mīlestības. Jūs, līdzīgi Ījabam, domājāt, ka jums ir iemesls skumt, un nevēlējāties rast iepriecu. Vai tas bija saprātīgi? Jūs zināt, ka nāve ir vara, kurai neviens nespēj pretoties, bet veltīgām raizēm esat padarījuši savu dzīvi gandrīz vai nederīgu. Jūsu jūtas ļoti maz atšķiras no sacelšanās pret Dievu. Es redzēju jūs visus kavējamies pie sava smagā uzdevuma un pakļaujamies savām uzbudinātajām jūtām, līdz jūsu skaļā bēdu izrādīšana lika eņģeļiem apslēpt savu vaigu un atrauties no šī skata.
Vai jūs, tā dodot vaļu jūtām, atcerējāties, ka jums Debesīs ir Tēvs, kas mūsu dēļ nāvē upurēja savu vienīgo Dēlu, lai nāve nebūtu mūžīgs miegs? Vai jūs pieminējāt, ka dzīvības un godības Kungs izgāja cauri kapam un to apgaismoja ar savu klātbūtni? Mīļotais māceklis sacīja: “Svētīgi mirušie, kas mirst iekš tā Kunga no šā brīža. Tiešām, saka Gars, lai tie atdusas no savām pūlēm, jo viņu darbi tos pavada.” Rakstot šos vārdus, apustulis labi zināja, par ko viņš runā. Bet kad jūs atdodaties nevēlamām bēdām, vai jūsu izturēšanās saskan ar tikko izteikto iepriecinājumu?
Kungs ir laipns, žēlsirdīgs un uzticams. Viņš ir pieļāvis, lai viens no jūsu nama, kas bija visnevainīgākais un labāk sagatavotais, dusētu pēdējo dienu briesmu laikā. Ak, neaizslēdziet savu dvēseli dziesmai un priekam, sērojot tā, it kā nebūtu mirušo augšāmcelšanas! Slavējiet Dievu, ka viņai vairs nav priekšā nāves, pārbaudījumu un bēdu. (314) Tagad viņa dus Jēzū, līdz dzīvības Devējs izsauks viņu un pārējos svētos no kapiem brīnišķīgajai nemirstībai.
Māsai F Dieva žēlastības spēkā jāmācās valdīt pār savām jūtām. Viņa zina, ka neatrodas Debesīs, bet pasaulē, kur valda nāve un kur katru acumirkli mums kādu mīļo var atņemt. Viņai vajadzētu saprast, ka galvenais dzīves pienākums ir sagatavoties labākai pasaulē. Ja viņa pareizi pieķersies mūžīgai dzīvei, tad arī nekļūs nederīga dzīvei šai pasaulei un te paredzētai cēlai dzīves nastu nešanai, bet iegūs palīdzību pienākumu izpildei, kas prasa pašaizliedzību un uzupurēšanos.
Jūs ģimenē esat runājuši par tumsu un daudz par visu sūdzējušies, līdz paši esat pārvērtušies šajā līdzībā. Šķiet, jūs cits no cita gaidāt līdzjūtību un cenšaties viens otrā pamodināt nervozu satraukumu, līdz jūsu dzīve kļūst tumša, skumja un drūma. Jūs esat noturējuši sēru dievkalpojumu, kas nepulcina ap jums eņģeļus. Ja jūs savu rīcību nemainīsiet, tad Dievs rīkosies stingrāk un nāks pie jums ar sodu. Vai šis nav laiks, kad jums savā mājā vajadzētu noturēt pateicības dievkalpojumus un līksmi stāstīt par saņemtajām svētībām?
Patiesības spēkam vajadzētu būt pietiekošam, lai mūs uzturētu un nomierinātu jebkurā nelaimē. Darot spējīgu uzvarēt bēdas, Kristus reliģija tās īpašniekā atklāj savu patieso vērtību. Tā prāta un sirdsapziņas kontrolei pakļauj iekāres, kaislības un jūtas un savalda domas, lai tās plūstu veselīgā gultnē. Tad arī mēlei netiks ļauts ar grēcīgu kurnēšanu darīt kaunu Dievam.
Mūsu Radītājs pamatoti pieprasa tiesības ar savas rokas radījumiem apieties pēc sava prāta. Viņam ir tiesības valdīt, kā Viņš grib, nevis tā, kā vēlas cilvēks. Tomēr Viņš nav bargs soģis, skarbs un stingrs aizdevējs. Viņš ir pats Mīlestības Avots, visu neskaitāmo svētību Devējs. Tam, ka jūs šo mīlestību neesat ievērojuši un neesat ļāvuši savā sirdī mutuļot slavai un pateicībai par Dieva apbrīnojamo laipnību, vajadzētu jūsos izraisīt visdziļākās skumjas. Mēs neesam pelnījuši visu šo Viņa labvēlību, (315) un tomēr tā mums nepārtraukti ir pieejama, neskatoties uz mūsu necienīgumu un briesmīgo nepateicību. Tādēļ pārtrauciet sūdzēties, it kā jūs būtu verdzības važās saistīti kalpi, kurus uzraudzītu cietsirdīgs kungs. Jēzus ir labs. Slavējiet Viņu, slavējiet Viņu, kas ir jūsu Dievs un jūsu veselības sargs!
