Vecāki lielā mērā ir atbildīgi par bērnu raksturu veidošanos. Viņiem vajadzētu censties pēc harmonijas un līdzsvara. Ir maz pareizi organizētu prātu, tāpēc ka vecāki paši ir grēcīgi un nolaidīgi savā pienākumā sekmēt vājāko rakstura īpašību attīstīšanos un apspiest sliktās. Tie neņem vērā, ka viņu vissvinīgākais pienākums ir sekot katra bērna nosliecēm, mācīt pareizus ieradumus un pareizu domāšanas veidu.
Reizēm vecāki gaida, lai Kungs izdara tieši to darbu, kuru Viņš uzdevis tiem pašiem. Viņi savus bērnus nevis ierobežo un savalda, kā to vajadzētu darīt, bet gan izlutina un tiem izdabā, apmierinot viņu iegribas un vēlmes. No savām mājām šie bērni iziet ar savtības sakropļotu raksturu, ar neiegrožotu ēstgribu, kaislībām un spēcīgu stūrgalvību; viņiem trūkst pieklājības pret vecākiem, tie nemīl patiesību un Dieva pielūgsmi. Viņi ir izauguši ar īpašībām, kas tiem un arī citiem ir lāsts uz visu dzīvi. Ja novārtā pamestā dvēseles dārzā ļauj augt un plaukt strīdiem, savtībai, skaudībai, kaislībām un īgnuma nezālei, tad no tādas mājas var sagaidīt visu ko, tikai ne laimi.
Vecāki nedrīkst rīkoties partejiski, bet pret visiem bērniem vajadzētu izturēties maigi un saudzīgi, atceroties, ka arī viņi ir atpirkti ar Kristus asinīm. Bērni atdarina savus vecākus, tāpēc jābūt ļoti uzmanīgiem, lai tiem rādītu pareizu priekšzīmi. (320) Vecāki, kas mājās ir laipni un pieklājīgi un tanī pašā laikā stingri un noteikti, tās pašas īpašības redzēs izpaužamies savos bērnos. Ja vecāki ir atklāti, godīgi un krietni, tad arī viņu bērni būs tiem līdzīgi. Ja vecāki pielūdz un godā Dievu, to pašu darīs arī viņu bērni.
Bet bieži gadās, ka vecāki nerūpējas, lai viņu bērnus apņemtu pareizi iespaidi. Izvēloties dzīves vietu, viņi vairāk domā par savām laicīgajām interesēm, nekā par tikumisko un sabiedrisko atmosfēru, un bērni veido draudzīgas attiecības, kas nav labvēlīgas dievbijības un pareiza rakstura attīstībai. Vecāki ļauj pasaulei atņemt viņu laiku, spēku un domas, un, kad pienāk Sabats, viņi to sagaida tik ļoti pārguruši, ka Dievam Viņa svētajā dienā vairs nav nekā, ko dot. Trūkst jaukās dievbijības, ar ko izrotāt savu māju un darīt Sabatu bērniem patīkamu. Sludinātājs viņus apmeklē reti, jo viņi paši ir iekārtojušies uz dzīvi ārpus reliģijas sniedzamības robežām. Tā dvēselei uzmācas vienaldzība, bērnus aptraipa ļauni draugi, un kādreizējais dvēseles maigums aiziet bojā un tiek aizmirsts.
Vecāki, kas apsūdzat kānaāniešus par savu bērnu ziedošanu Moloham, ko jūs paši darāt? Jūs elkam mamonam pienesat visdārgāko upuri. Un tad, kad bērni uzaug savā raksturā nemīlami un nespējīgi mīlēt, kad viņi uzrāda acīmredzamas bezdievības un neticības pazīmes, tad jūs vainojat kādreiz vārdos apliecināto ticību, ka tā bijusi nespējīga glābt jūsu bērnus. Jūs pļaujat, ko esat sējuši. Tās ir sekas kā dabīgs rezultāts savtīgai mīlestībai uz pasauli un nevērībai pret žēlastības līdzekļiem. Jūs ar ģimeni iekārtojāties uz dzīvi kārdināšanu apņemtā vietā un Dieva šķirstu, savu godību un patvērumu, neuzskatījāt par svarīgu lietu, un Kungs nedarīja brīnumu, lai atbrīvotu jūsu bērnus no kārdinājumiem.
Jūs, kas sakāt, ka mīlat Dievu, ņemiet Jēzu sev līdzi visur, kur vien ejat; un līdzīgi sentēviem uzceliet Kungam altāri jebkurā savas dzīves vietā. Šajā ziņā (321) ir nepieciešama labošanās — dziļa un plaša reformācija, jāreformējas vecākiem un jāreformējas sludinātājiem. Dievs viņiem vajadzīgs viņu pašu ģimenēs, kur jāuzceļ Ciānas izpostītās vietas, jāatjauno tās vārti un jānostiprina mūri par patvēruma vietu ļaudīm.
Mūsu laikmetā veicams ļoti nopietns darbs, tādēļ vecākiem vajadzētu audzināt savus bērnus, lai arī tie ņemtu dalību šajā darbā. Šodien uz vīriem, sievām un jauniešiem var attiecināt Esterei kādreiz teiktos Mordohaja vārdus: “Kas zina, vai tu šī laika labad neesi iecelta par ķēniņieni?” Jauniešiem tagad vajadzētu iegūt stingru un saliedētu raksturu, lai viņi varētu būt lietderīgi darbam. Jāzeps un Daniēls bija noteiktu principu cilvēki, kurus Dievs varēja izlietot savu mērķu piepildei. Ņemiet vērā viņu dzīves stāstu un vērojiet, kā Dievs strādāja viņu labā. Jāzepam bija dažādi piedzīvojumi — piedzīvojumi, kas līdz visaugstākajai pakāpei pārbaudīja viņa drosmi un godīgumu. Pārdots uz Ēģipti, viņš sākumā baudīja labvēlību; tam uzticēja lielas atbildības. Bet tad pēkšņi bez jebkāda pamata viņu netaisni apsūdzēja un ielika cietumā. Tomēr Jāzeps nezaudēja drosmi. Viņš paļāvās uz Dievu. Un te atklājās viņa sirds nodomu un motīvu skaidrība. Pār visu nomodā bija Dieva acis, un Jāzepu vadīja Dieva roka, tādēļ drīz vien mēs viņu jau redzam izejam no cietuma, lai kļūtu par otro valdnieku Ēģiptē.
Jāzepa raibā dzīve nebija nejaušība. To kārtoja Aizgādība. Bet kā viņš spēja sasniegt tādu rakstura stingrību, godīgumu un gudrību? Tās bija pirmo dzīvības gadu audzināšanas sekas. Viņš labāk paklausīja pienākumam nevis tieksmēm, un zēna skaidrība un vienkāršā uzticība nesa savus augļus vīra gados. Visspožākās spējas ir nevērtīgas, ja tās netiek izlietotas un pilnveidotas. Rakstura stingrību un ieradumu būt čaklam var iegūt ar neatlaidīgu vingrināšanos. Spēcīgs tikumisks raksturs un ievērojamas gara spējas nav nejaušības rezultāts. Dievs dod izdevības, bet sekmes nosaka to izlietošana. Aizgādības atvērtās iespējas ir ātri jāsaskata un dedzīgi jāsatver.
Jaunieši, ja jūs vēlaties būt stipri un ilgojaties (322) pēc Jāzepa vai Daniēla godīguma un gudrības, tad pētiet Rakstus. Vecāki, ja jūs vēlaties uzaudzināt bērnus, kas kalpo Dievam un dara labu pasaulei, tad par savu mācību grāmatu dariet Bībeli. Tā atklāj sātana viltības. Tā ir grāmata ar lielu morālo -celtspēju, tā norāj un labo tikumisko postu, tā atklāj un palīdz mums atšķirt patieso no nepatiesā. Lai arī kas tiek teikts mājās vai skolā, Bībelei kā galvenajai audzinātājai vajadzētu stāvēt pirmajā vietā. Kur to ievēro, tur pagodina Dievu, un tad Viņš strādā par labu jūsu bērnu atgriešanai. Šī svētā grāmata ir bagātīga patiesības un skaistuma raktuve, tādēļ vecākiem jāvaino pašiem sevi, ja savos bērnos šajā ziņā nav spējuši izraisīt saspringtu interesi.
Daudziem audzināšana un izglītība nozīmē tikai grāmatu zināšanas, bet “Kunga bijāšana ir gudrības iesākums”. Audzināšanas īstais mērķis ir Dieva līdzības atjaunošana dvēselē. Vissvarīgākā un visdārgākā mācība ir Kristus atzīšana, un gudri vecāki vienmēr šo patiesību turēs bērnu gara skata priekšā. Ja būtu salauzts vai citādi bojāts kāds miesas loceklis, tad vecāki izmēģinātu jebkuru līdzekli, ko mīlestība vai gudrība ieteiktu ievainotā locekļa, veselības un glīta izskata atgūšanai. Tas ir pareizi, tāds ir viņu pienākums. Bet Kungs prasa, lai ar vēl lielāku smalkjūtību, pacietību un vēl neatlaidīgākām pūlēm strādātu dvēseles vainu dziedināšanā. Bērnu tēvs nav sava vārda cienīgs, ja viņš saviem bērniem nav kristīgs skolotājs, viņu dzīves noteicējs un draugs, kas tos saista pie savas sirds ar stiprām svētītas mīlestības saitēm — tādas mīlestības, kas pamatojas uzticīgi izpildītā pienākumā.
Vecākiem darāms liels un atbildīgs darbs, un viņi tiešām var jautāt: “Kas ir tam derīgs?” Bet Dievs ir apsolījis dot gudrību tiem, kas lūdz ticībā, un Viņš darīs tieši tā, kā ir sacījis. Viņam patīk ticība, kas pieprasa rakstītā Vārda piepildīšanos. Augustīna māte lūdza par sava dēla atgriešanos. Viņa neredzēja nekādus pierādījumus, ka Dieva Gars būtu ietekmējis dēla sirdi, bet nekļuva mazdūšīga. Viņa lika savu pirkstu uz Viņa paša vārdiem un lūdza tā, kā tikai māte to spēj. (323) Un viņas dziļā pazemība, sirsnīgā neatlaidība un nešaubīgā ticība uzvarēja, Kungs piepildīja viņas sirds vēlēšanos. Šodien Kungs ir tikpat labprātīgs uzklausīt savu ļaužu lūgumus. “Kunga roka nav paīsināta palīdzēt vai auss bieza sadzirdēt”, un, ja kristīgie vecāki Viņu nopietni meklēs, Viņš pildīs to muti ar īstiem vārdiem un sava Vārda dēļ vareni strādās šo vecāku labā, veicinot bērnu atgriešanos.
