Jums jānokārto jautājums: “Vai mēs audzinām bērnus, lai papildinātu un stiprinātu tumsas armijas rindas, vai arī audzinām viņus Kristum?” Ja jūs savus bērnus nesavaldāt un neveidojat to raksturu atbilstoši Dieva prasībām, tad, jo mazāk būs bērnu, kas cietīs no jūsu nepilnīgās audzināšanas, jo labāk jums pašiem, vecākiem, un jo labāk sabiedrībai. Ja no pašām pirmajām dienām bērnus nevar audzināt un mācīt (324) gudra un saprātīga, inteliģenta un apzinīga māte, kas savu namu valda, bīstoties Dievu, un kas bērnu raksturus veido atbilstoši taisnības standartam, tad tikai vairosies grēks. Dievs jums ir devis prātu, un Viņš prasa, lai jūs to izlietotu.
Jums vajadzētu sajust pienākumu pacietīgās, neatlaidīgās pūlēs un nopietnās, dedzīgās lūgšanās veidot savu bērnu raksturu tā, lai tie būtu svētība mājās, svētība draudzē un svētība sabiedrībā. Jūs par savu darbu nesaņemsiet nekādu atzinību, ja pār saviem bērniem ļausiet valdīt taisnības ienaidniekam, jo atzinība ir apsolīta tiem, kas rūpīgi veido viņu raksturu, atbilstoši dievišķajam Paraugam. Ja jūs atstājat novārtā šo darbu, kam ir tik tālejošas sekas tikai tādēļ, ka tā rīkoties ir tīkamāk, un jūsu bērni uzaug tikumiski sakropļoti un iet pa plato nāves ceļu, vai Dievs varēs jūsu darbu atzīt par labu? Tiem, kas nevar veidot sevi un gudri strādāt savu bērnu labā, lai ar visiem spēkiem tos vadītu pie Jēzus, nekad nevajadzētu uzņemties atbildību kļūt par vecākiem.
Mātēm jābūt labprātīgām un pat ļoti centīgām, sagatavojoties savam svarīgajam darbam — savu bērnu raksturu veidošanai, vadot, pamācot un savaldot tiem uzticēto vāro mantu. Tēviem ar mātēm šajā darbā jābūt vienotiem. Vāja prasība pēc paklausības, akla mīlestība un līdzjūtība, bērnu nesavaldīšana un izdabāšana veido tādu audzināšanas sistēmu, kas apbēdina Dieva eņģeļus, toties iepriecina sātanu, jo ar to viņa rindās nonāk simti un tūkstoši. Tāpēc viņš aizmiglo vecāku acis, paralizē viņu jūtīgumu un aptumšo prātu. Vecāki redz, ka viņu bērni nav jauki, nav piemīlīgi, paklausīgi un piesardzīgi, tomēr ģimenē bērnu skaits vairojas, lai saindētu arī viņu dzīvi un papildinātu to skaitu, kuru dvēseles sātans savaldzina un vada pretī bojāejai.
Ak, kad vecāki kļūs gudri! Kad viņi ieraudzīs un sapratīs sava darba raksturu, ja tie neprasa (325) paklausību un cieņu saskaņā ar Dieva Vārda pamācībām! Šīs vaļīgās audzināšanas sekas atklājas, bērniem izejot pasaulē un ieņemot savu vietu pašu ģimeņu priekšgalā. Viņi turpina savu vecāku kļūdas. Viņu rakstura trūkumiem tur paveras plašs darbības lauks, kur tālāk nodod citiem nepareizus uzskatus, sliktus ieradumus un aplamas rakstura īpašības, kam bija atļauts izveidoties viņu pašu dzīvē. Un tādā veidā viņi kļūst sabiedrībai par lāstu, nevis par svētību.
Tāpēc, ka vīri un sievas neklausa Dievam, bet izvēlas savu ceļu un vadās no savas samaitātās iztēles, sātanam tiek ļauts pacelt savu ellišķīgo karogu viņu ģimenēs un iedarboties ar savu spēku caur zīdaiņiem, bērniem un jauniešiem. Viņa balss un griba izpaužas bērnu nepakļāvīgajās iegribās un izkropļotajā raksturā, tādā veidā viņu personā gūstot noteicošu spēku savu plānu īstenošanai. Dievu apkauno nepareizās tieksmes, kur trūkst cieņas pret Viņu un kas spiež paklausīt sātana priekšlikumiem. Vecāku grēks, atļaujot tādā veidā sātanam gūt virsroku, nav aptverams. Viņi sēj sēklu, kas nesīs ērkšķus un dadžus un noslāpēs katru Debesu izcelsmes stādu, un vienīgi tiesas dienā atklāsies, kāda būs pļauja. Bet cik skumja ir doma, ka, aplūkojot dzīvi un tās kļūdas Mūžības gaismā, būs par vēlu, lai šis pārskats dotu kādu labumu!
Ārkārtīgā nevērība attiecībā uz bērnu audzināšanu Dievam ļaunumu ir padarījusi nemirstīgu un iegrūdusi ienaidnieka rindās daudzus cilvēkus, kas pie saprātīgas vadības varēja būt Dieva līdzstrādnieki. Nepareizi uzskati un neprātīga mīlestība ir stiprinājusi tādas rakstura īpašības, kas bērnus darījušas nepatīkamus un nelaimīgus, kas sarūgtinājušas vecāku dzīvi un savu briesmīgo iespaidu izplatījušas no paaudzes uz paaudzi. Ikviens bērns, kam atļauj iet pašam savu ceļu, darīs negodu Dievam un apkaunos savu tēvu un māti. No Dieva Vārda un Gara Liecībām ir atspīdējusi gaisma, tāpēc nevienam sava pienākuma izpratnē nav jāmaldās. Dievs vēlas, lai vecāki audzinātu savus bērnus tā, ka tie pazītu Viņu un (326) cienītu Viņa prasības. Tiem savi mazuļi jāaudzina kā Kunga ģimenes jaunākie locekļi, lai viņiem būtu skaists raksturs un piemīlīga izturēšanās un viņi būtu sagatavoti spīdēt Debesu pagalmos. Atstājot novārtā savu pienākumu un izdabājot bērnu nepareizajām tieksmēm, vecāki tiem aizslēdz Debesu pilsētas vārtus.
Šīs patiesības īpaši jāuzsver, lai vecāki tās skaidri saprastu. Viņiem jāatmostas un jāuzņemas ilgi novārtā pamestais darbs. Vecāki, kas apgalvo, ka mīl Dievu, nedara Viņa gribu. Tāpēc, ka viņi savus bērnus pareizi nevada un nesavalda, tūkstoši uzaug ar izkropļotu raksturu un vaļīgu morāli un ir ļoti vāji sagatavoti dzīves praktiskajiem pienākumiem. Tie ir atstāti vieni, lai ar savām tieksmēm, laiku un garīgajām spējām rīkotos tā, kā pašiem patīk. Par šo novārtā atstāto spēju zaudējumu Dieva lietai atbildīgi ir tēvi un mātes; kā viņi attaisnosies? Ko viņi teiks Tam, kura namturi skaitās, kas tiem uzticējis svētu pienākumu mācīt viņu aizbildniecībā esošās dvēseles, lai tās visu savu prātu un spēku izlietotu par godu savam Radītājam?
Mans mīļais brāli un māsa X, kaut Kungs atvērtu jūsu acis un ierosinātu prātu, lai jūs spētu ieraudzīt un izpirkt savas kļūdas. Jūs abi nedzīvojat vienam mērķim — Dieva pagodināšanai. Jūs parādāt pavisam maz spēka, lai nostātos par Jēzu un sargātu ticību, kas vienreiz svētiem dota. Jūs esat pametuši novārtā savu pienākumu ģimenē, un ir pierādījies, ka jūsu gādībai uzticētie jaunieši nav nostājušies drošā vietā. Kā Dievs vērtē jūsu darbu mājās un ārpus tām, būs redzams Debesu grāmatās. Jūs būtu varējuši daudzus vadīt pie Jēzus, bet morālās drosmes trūkums jūs darījis neuzticamus jebkurā vietā.
Kļūdas jūsu vaļīgajā ģimenes pārvaldīšanas sistēmā atklājušās jūsu bērnu raksturos. Jūs neesat sevi radinājuši sekot Dieva Vārdā dotajiem norādījumiem. Nepildīto pienākumu sekas kļūst arvien draudošākas. Māsas G iespaids nav pareizs. Viņa ir pakļāvusies savu nepareizi domājošo bērnu stiprajai gribai un ir tiem izdabājusi viņiem pašiem par ļaunu. (327) Jums abiem savus bērnus vajadzēja pamācīt jau pašā viņu dzīves sākumā, ka tie nedrīkst valdīt pār jums, bet ka ir jāpaklausa jūsu gribai. Ja māsa G pati būtu saņēmusi pareizu audzināšanu savā bērnībā, ja viņa būtu radināta dzīvot saskaņā ar Dieva Vārdu, tad tai būtu pavisam cits raksturs un viņa labāk izprastu uz tās pleciem gulstošos pienākumus. Tad viņa zinātu, kā audzināt savus bērnus, lai to ceļi būtu patīkami Dievam. Bet viņas pašas nepareizās audzināšanas rezultātā radušies trūkumi tagad ir pavairojušies viņas bērnos, un kāds būs šo bērnu darba raksturs, kad tiem savukārt vajadzēs stāvēt savu ģimeņu priekšgalā? Vecākā varbūt nedaudz pazīst mājas pienākumus, bet citādi viņa ir tīrā iesācēja.
Gudri un stingri audzināti, šie bērni varēja kļūt par derīgiem sabiedrības locekļiem, bet tagad tie ir lāsts un negods mūsu ticībai. Viņi ir iedomīgi, vieglprātīgi, stūrgalvīgi un izšķērdīgi. Pret vecākiem tiem ir gaužām maz godbijības, un viņu sirdsapziņa ir tuvu nejūtīgumam. Viņi ir gājuši paši savu ceļu, un viņu vēlmes ir valdījušas pār vecākiem, līdz kļuvis gandrīz neiespējami pamodināt to morālo iejūtību. Pašu vecāku dabīgās tieksmes, sevišķi tās, kas ir nosodāmas, tagad attīstījušās bērnos. Visa ģimene, bērni un vecāki, pelna dievišķu nopēlumu. Neviens no viņiem nevar cerēt ieiet miera pilnajos svētajos mājokļos, ja tie neuzņemsies savus ilgi novārtā atstātos pienākumus un Kristus Garā neveidos savu raksturu, lai Dievs tos varētu atzīt par labiem.
Vecāki nes atbildību par savu darbu. Viņiem vajadzīga gudrība un noteiktība, lai to veiktu uzticīgi un pareizā garā. Tiem savi bērni jāaudzina lietderīgai dzīvei, attīstot viņos Dieva dotās spējas. Uz tiem, kas to nedara, nedrīkst skatīties caur pirkstiem, jo šis jautājums saistās ar draudzes disciplīnu, tādēļ ka pienākuma nepildīšana atnesīs Dieva lāstu pašiem vecākiem, kā arī smagus pārbaudījumus un grūtības draudzei. Morālā spitālība, kas ir tik lipīga un aptraipa jauniešu miesu un dvēseli, bieži seko viņu (328) nepareizajai audzināšanai un neierobežošanai. Ir pienācis laiks kaut ko darīt šī postošā darba apturēšanai.
Bērnu audzināšanas svarīgajā jautājumā Bībele dod skaidrus norādījumus, proti: “Klausies, Israēl, tas Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs. Un tev būs to Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku. Un lai šie vārdi, ko Es tev šodien pavēlu, tev paliek ierakstīti tavā sirdī.” Vispirms jau pašiem vecākiem jābūt savienotiem ar Dievu, jābīstas Kungs un jāpazīst Viņa prāts, tikai tad viņi var darīt savu darbu, proti: “Atgādini tos saviem bērniem un runā tos, sēžot savā namā un pa ceļu ejot, guļoties un ceļoties. Un sien tos kā zīmi uz savas rokas un liec par zīmi starp acīm uz pieres. Un raksti tos un liec pie sava nama durvju stabiem un pie saviem vārtiem.”
Kungs Israēlam pavēlēja neprecēties ar apkārt esošajām un elkdievīgajām tautām, teikdams: “Savas meitas nedod viņu dēliem un viņu meitas neņem saviem dēliem, jo tās novērsīs tavus dēlus no Manis, ka tie kalpos svešiem dieviem, un tā Kunga bardzība varētu pret jums iedegties un jūs piepeši iznīcināt.” “Jo tu esi tam Kungam, savam Dievam, svēta tauta; tevi tas Kungs, tavs Dievs, ir izredzējis, ka tu Viņam kļūtu par īpašuma tautu starp visām tautām, kas vien ir virs zemes. Ne tāpēc, ka jūs būtu lielākā no visām tautām, tas Kungs jums ir bijis labvēlīgs un ir jūs izredzējis — jūs jau esat mazākā no visām tautām, — bet tāpēc, ka Viņš jūs ir mīlējis, un jums tur apsolījumu, ko Viņš jūsu tēviem ar zvērestu apstiprinājis.”
