Mīļie brāļi un māsas X draudzē! Mani ārkārtīgi uztrauc jūsu stāvoklis. Es nespēju iemigt un divpadsmitos naktī cēlos augšā, lai rakstītu brālim J un jums kā draudzei. Es nezinu, kāds būtu brāļa J stāvoklis tagad, ja jūs pret viņu būtu izturējušies pareizi, kristīgi, tā, kā katram Dieva bērnam vajadzētu izturēties līdzīgā gadījumā. Daži no jums nespēs (342) saprast manus vārdus, jo jūsu pašu rīcība jūs ir novietojusi tik tālu, ka jums trūkst svētotu spriešanas spēju. Jūs savā sirdi esat ļāvuši attīstīties spēcīgām cietsirdības jūtām pret viņu un esat attaisnojuši savu vienaldzību un pat nicināšanu. Jūs domājāt, ka viņa neticība un nepareizā rīcība noteikti kaitē draudzei un apdraud dvēseles un ka jums ar viņu nedrīkst būt nekādas sadraudzības. Bet vai jūs gribat Dieva lielā standarta gaismā kritiski pārbaudīt katru savu vārdu un darbu, ko varat atsaukt atmiņā, un tad to salīdzināt ar Kristus dzīvi? Ja jūs būtu darījuši Dieva gribu, tad Viņa gaisma un Viņa atzinība atbalstītu jūsu pūles un jūs pavadītu veiksme. Es vēlos, lai šīs kādreiz plaukstošās draudzes locekļi katrs sāktu no jauna celt pats savu namu. Kad tie savu rīcību ieraudzīs pareizā gaismā, tad atzīs, ka ir izdarījuši lielu kļūdu, ļaujot savam kritizējošajam un farizejiskajam garam pārvaldīt mēli un attīstīties attiecībās ar brāļiem. Šis nekristīgais skarbums no draudzes izslēdzis Jēzu un izraisījis šķelšanos. Tas ir veicinājis tieksmi tiesāt, nosodīt un ienīst cilvēkus, kas lietas neredz tā, kā jūs tās redzat. Pat ja jūsu brāļi sacītu un darītu daudz ko tādu, kas jums tiešām kaitē, vai jūs gribētu viņus nostumt malā un teikt, ka es esmu svētāks nekā tu?
“No viņu augļiem jūs tos pazīsiet.” Jūsu izturēšanās ar dažiem, kas bija daudz tuvāk Debesu valstībai nekā jūs, nav atklājusi Kristu. Kungs jums ir rādījis, ka jūs pret Viņa bērniem esat bijuši netaisni, ka jums trūka žēlastības un mīlestības un ka esat apņēmušies valdīt pār cilvēka prātu un panākt, lai tas uz lietām skatās tieši tā, kā jūs tās redzat. Un ko jūs darījāt, kad pie jums ieradās gaisma? Vai jūs tikai piekritāt, ka esat rīkojušies nepareizi, vai arī sirsnīgi atzināt un izsūdzējāt savu kļūdu un pazemojāt savu lepno sirdi Dieva priekšā? Vai atstājāt savus ceļus un pieņēmāt Dieva pamācības? Vai gājāt pie tiem, kas bija sasisti un ievainoti, sacīdami: (343) “Esmu izturējies netaisni. Es esmu grēkojis pret tevi. Lūdzu, piedod! Esmu kļūdījies, esmu strādājis pats savā garā. Es biju dedzīgs, bet mana dedzība nesaskanēja ar atzīšanu. Tā nebija Kristus lēnprātība un sirds pazemība. Dieva Vārds pavēl: ‘Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti.’ Vai tu lūgsi par mani, lai Dievs piedod man to, ka sagādāju tev ciešanas un sāpes?”
Ja jūs, kas esat piedalījušies šajā nosodīšanā un citu ievainošanā, to no sirds nenožēlosiet, tad gaisma, miers un prieks neienāks jūsu dvēselēs. Ja pret saviem brāļiem būsiet uzmanīgi, laipni un saudzīgi tādā pat mērā, kādā jūs esat bijuši cietsirdīgi, tad jūs atzīsiet savas kļūdas un, cik tālu tas iespējams, tās izlabosiet. Un, kad no savas puses būsiet darījuši visu, tad varēsiet lūgt Kungu, lai Viņš padara to, ko nespējat, proti, dziedina jūsu sistās brūces, piedod jums un izdzēš jūsu pārkāpumu. Tik liela nepatika atzīt nepareizības, kas vainīgajiem skaidri atklātas, rāda, ka viņus drīzāk pārvalda pašu mežonīgā un nesvētotā daba, nevis Kristus Evaņģēlija gars.
Ja Kungs vispār jebkad ir runājis caur mani, tad jums dedzīgā nožēlā ir darāms visnopietnākais darbs, jo savā raksturā esat parādījuši sātaniskus elementus, ne vien aukstumu un vienaldzību, bet arī nevērību un nicināšanu. Ja viņi tiešām atrodas tumsā un ar savu rīcību apdraud savas dvēseles, tad jums par tiem vajadzētu parādīt vēl lielāku interesi. Rādiet viņiem, ka tikmēr, kamēr jūs būsiet uzticīgi pamatlikumiem un nenovirzīsieties no taisnības, jūs tos mīlēsiet. Lai jūsu vārdi un darbība tiem liecina, ka jūs nevēlaties atmaksāt un atriebties, bet ka viņu dēļ esat gatavi upurēt savas jūtas un apspiest savu “es”. Vienmēr un visos apstākļos attēlojiet Jēzu, mūsu Pestītāju, mūsu Paraugu. Parādiet Viņa garu, un lai jums ir tādas pašas domas, kādas bija Kristum Jēzum. Jūsu ceļi nav bijuši Dieva ceļi, nedz jūsu griba — Viņa griba. Dārgais mīlestības stāds nav kopts (344) un dzirdināts ar žēlastības rasu. Visu ir noteikusi patmīlība, paštaisnība un pašapmierinātība.
Ko jūsu labā ir darījis Jēzus un ko Viņš pastāvīgi dara jums katram personīgi? Kas jums ir tāds, ko neesat no Viņa saņēmuši? Kristus sacīja: “Es esmu Vīnakoks, jūs tie zari.” “Ikvienu zaru pie Manis, kas nenes augļus, Viņš noņem, un ikvienu, kas nes augļus, iztīra, lai tas jo vairāk augļus nestu.” Zari neuztur vīnakoku, bet vīnakoks uztur zarus. Draudze neuztur Kristu, bet Kristus uztur draudzi ar savu dzīvinošo spēku. Nepietiek ar to, ka esam zari; zariem jābūt auglīgiem. “Kas paliek Manī,” sacīja Kristus, “un Es viņā, tas nes daudz augļu.” Bet, ja nu mūsu augļi ir tādi, kādus dod ērkšķu krūms, tad tas ir pierādījums, ka neesam dzīvā Vīnakoka zari.
Dzīve māca un audzina. Atrodoties pasaulē, kristietis vienmēr sastapsies ar nelabvēlīgiem iespaidiem. Raksturu pārbaudīs dažādi pārbaudījumi, bet kristieša jaukās īpašības attīstīsies tad, kad pret tiem ieņemsim pareizu nostāju. Ja apvainojumus un netaisnību panes lēnprātībā un ja apvainojošiem vārdiem atbild pacietīgi un mierīgi, bet cietsirdīgu rīcību atlīdzina ar laipnību, tad tas ir pierādījums, ka sirdī mājo Kristus Gars, ka sula no dzīvā Vīnakoka plūst uz zaru. Mēs šajā ziņā atrodamies Kristus skolā, kur mums jāmācās būt no sirds lēnprātīgiem un pazemīgiem. Galīgajā norēķina dienā redzēsim, ka visi šķēršļi, ko sastapām, visas grūtības un nepatikšanas, kas bija jāizcieš, ir bijušas praktiskās nodarbības, kurās mums vajadzēja mācīties pielietot dzīvē kristieša pamatlikumus. Ja šos brīžus labi panes, tad veidojas Kristum līdzīgs raksturs, ar ko kristietis atšķiras no pasaules cilvēka.
Ja vēlamies būt cēli, skaidri, svēti un neaptraipīti Dieva bērni, mums jāsasniedz augsts standarts. Ja mēs pēc tā tiecamies, tad katrā ziņā mums jāļauj sevi apgriezt un apcirpt. Bet kā lai šī apcirpšana notiek bez sastapšanās ar grūtībām, bez šķēršļu pārvarēšanas, kur nekas neprasa pacietību un izturību? Šie pārbaudījumi paši par sevi, (345) iespējams, ir tikai tās mazākās svētības. Tie paredzēti, lai bruņotu mūsu apņēmību. Un mums tie jāizlieto kā Dieva darbarīki, lai iegūtu izšķirošas uzvaras pār sevi, nepieļaujot tiem mūs kavēt, nomākt un iznīcināt.
Raksturu noteikti pārbaudīs. Ja esam dzīvā Vīnakoka zari, tad mūsos atklāsies Kristus. Starp īgniem, neapmierinātiem un satrauktiem cilvēkiem mēs būsim pacietīgi, laipni, visu panesoši. Dienu no dienas un gadu pēc gada mēs uzvarēsim sevi un pieaugsim cēlā varonībā. Tas ir mums uzliktais pienākums, bet to nav iespējams izpildīt bez pastāvīgas Jēzus palīdzības, bez stingras izšķiršanās, nesvārstīgas mērķtiecības, nepārtrauktas modrības un nerimstošām lūgšanām. Katram ir jāizcīna personīga cīņa. Katram jālauž sev ceļš cauri grūtībām un drosmi atņemošiem apstākļiem. Tie, kas atsakās no cīņas, zaudē spēku un uzvaras prieku. Neviens, pat Dievs nespēj mūs ievest Debesīs, ja mēs no savas puses nepieliekam nepieciešamo piepūli. Mums savu dzīvi jāveido skaistu, jāatbrīvojas no nepatīkamajām rakstura īpašībām, kas neļauj līdzināties Jēzum. Kamēr Dievs strādā mūsos, radot gribu un spēku darīt Viņa paša labo prātu, arī mums jāstrādā saskaņā ar Viņu. Kristus reliģija pārveido sirdi. Tā pasaulīgi domājošu cilvēku pārvērš par tādu, kura domas tiecas uz Debesīm. Tās iespaidā savtīgs cilvēks kļūst nesavtīgs, tāpēc ka tāds ir Kristus raksturs. Negodīgais un viltīgais kļūst godīgs, viņa raksturs tā pārmainās, ka viņš labprāt vēlas darīt citiem to, ko pats no viņiem sagaida. Netiklais sāk dzīvot skaidru un tīru dzīvi. Viņš veido pareizus ieradumus, jo Kristus Evaņģēlijs ir kļuvis viņam par dzīvības smaržu mūžīgai dzīvei.
Tagad, kamēr vēl ir pārbaudes laiks, atsevišķiem cilvēkiem nepieklājas izteikt spriedumu par citiem, sevi uzskatot par paraugu. Mūsu paraugs ir Kristus, atdariniet Viņu, lieciet savas kājas Viņa pēdās. Jūs varat apliecināt ticību kādam mūsu patiesības punktam, bet, ja jūs šīs patiesības neīstenojat dzīvē, tad tas jums nedos nekādu labumu. Mēs nedrīkstam citus notiesāt, tas nav mūsu darbs, bet mums vajadzētu vienam otru mīlēt un vienam par otru lūgt. Redzot kādu novēršamies no patiesības, mēs varam (346) par to raudāt, kā Kristus savā laikā raudāja par Jeruzālemi. Ņemsim vērā, ko mūsu Debesu Tēvs saka par maldošos cilvēku: “Ja arī kāds cilvēks ir pienākts kādā pārkāpumā, tad jūs, kas esat garīgi, atgrieziet tādu uz pareiza ceļa ar lēnprātīgu garu, un lūkojies pats uz sevi, ka arī tu nekrīti kārdināšanā.” “Kas ir atgriezis grēcinieku no viņa maldu ceļa, izglābs tā dvēseli no nāves un apklās grēku pulku.” Lūk, kāds liels misijas darbs! Cik daudz vairāk tas līdzinās Kristus darbam, nekā ja nabaga maldīgie mirstīgie cilvēki apsūdz un notiesā tos, kas nedara tieši tā, kā viņi grib. Atcerēsimies, ka Jēzus pazīst mūs katru atsevišķi un Viņu aizkustina mūsu vājības. Viņš zina katra sava radījuma vajadzības un lasa katra sirds apslēptās un neizteiktās bēdas. Ja vienam no vismazākajiem, par kuriem Viņš miris, dara pāri, tad Viņš to redz, un vainīgajam vajadzēs par to atbildēt. Jēzus ir Labais Gans, kas rūpējas par savu bezspēcīgo, slimo, maldošos avi. Viņš tās visas zina saukt vārdā. Katra jēra un avs ciešanas Viņa ganāmpulkā izraisa Viņa sirdī līdzjūtīgu mīlestību, un to palīdzības saucieni sasniedz Viņa ausis. Uz vienu no lielākajiem Israēla ganu grēkiem pravietis vērš uzmanību šādiem vārdiem: “Vājās jūs nekopjat un nespēcināt, slimās nedziedināt, ievainotās nepārsienat, izklīdušās nesadzenat kopā, pazudušās nemeklējat, bet ar tām rīkojaties varmācīgi un nežēlīgi. Tā tās izklīda, tāpēc ka tām nebija gana, un izklīdušas tās kļuva plēsīgiem zvēriem par barību un pazuda. Manas avis maldās pa visiem kalniem un augstiem pakalniem, tās izklīdušas pa visu zemi, un neviens nerūpējas par tām un neuzmeklē tās.”
