Patiess misijas gars ir Kristus gars. Pasaules Pestītājs bija lielais paraugmisionārs. Daudzi Viņa sekotāji nopietni un nesavtīgi ir strādājuši cilvēces glābšanas darbā. Bet neviens cilvēka darbs nevar līdzināties mūsu Priekšzīmes pašaizliedzībai, Viņa upurim un labdarībai.
Mīlestība, ar kādu Kristus mīlējis mūs, ir nesalīdzināma. Cik nopietni un dedzīgi Viņš strādāja! Cik bieži Viņš viens pats lūdza Dievu kalna nogāzē vai dārza vientulībā, smagās dvēseles mokās un asarām acīs! Cik neatlaidīgi viņš pienesa savus aizlūgumus par grēciniekiem! Pat pie krusta Jēzus aizmirsa savas ciešanas dziļajā mīlestībā uz tiem, kurus bija ieradies glābt. Cik auksta ir mūsu mīlestība un vāja mūsu interese, ja to salīdzina ar interesi un mīlestību, kādu parādīja mūsu Pestītājs! Jēzus nodeva sevi, lai glābtu cilvēci, bet cik ļoti mēs vēlamies rast iemeslus, lai attaisnotu sevi īpašu-mu neizlietošanā par labu Jēzum! Mūsu Pestītājs sevi pakļāva nogurdinošam darbam un ciešanām, bet, Viņam darot šo lielo darbu, kura dēļ Viņš bija nācis pasaulē, To atraidīja, izsmēja un nicināja.
Vai jūs, mani brāļi un māsas, vēlaties zināt, kāds paraugs mums jāatdarina? Es jums nenorādu uz lielajiem un labajiem cilvēkiem, bet uz pasaules Pestītāju. Ja gribam iegūt patiesu misijas garu, tad mums jātiek piepildītiem ar Kristus mīlestību, mums jāskatās uz mūsu ticības Iesācēju un Pabeidzēju, jāpēta Viņa raksturs, jāizkopj Viņa lēnprātība un pazemība un jāiet Viņa pēdās.
Daudzi iedomājas, ka misijas gars, spējas darīt misijas darbu ir sevišķa dāvana vai talants, kas dots sludinātājiem un dažiem draudzes locekļiem, (386) bet visiem citiem jābūt tikai skatītājiem. Nekad nav bijusi pielaista vēl lielāka kļūda. Katram patiesam kristietim būs misijas gars, tāpēc ka būt kristietim nozīmē būt līdzīgam Kristum. Neviens cilvēks nedzīvo sev, un “kam Kristus Gara nav, tas Viņam nepieder”. Ikvienu, kas baudījis nākamās pasaules spēkus, vai tas ir jauns vai vecs, izglītots vai neizglītots, uztrauks tas pats gars, kas lika darboties Kristum. Atjaunotās sirds pati pirmā vēlēšanās vienmēr būs — vest arī citus pie Pestītāja. Tie, kam nav šī gara, pierāda, ka ir pazaudējuši savu pirmo mīlestību, tādēļ Dieva Vārda gaismā vajadzētu rūpīgi pārbaudīt savu sirdi un dedzīgi meklēt jaunu Kristus Gara kristību. Viņiem vajadzētu lūgt, lai spētu dziļāk izprast brīnišķīgo mīlestību, kādu Jēzus parādīja mums, atstādams godības valstību un nākdams uz kritušo pasauli glābt bojāejošos cilvēkus.
Kunga vīnakalnā ir darbs ikvienam. Mums nav jāmeklē vieta, kas dotu vairāk prieka vai vislielāko peļņu. Patiesa reliģija ir brīva no savtības. Misijas gars ir personīgas uzupurēšanās gars. Mums visur līdz pēdējai iespējai jāstrādā sava Meistara labā.
Līdzko kāds cilvēks ir patiesi atgriezts pie patiesības, tā viņa sirdī rodas nopietna vēlēšanās iet un stāstīt draugam vai kaimiņam par dārgo gaismu, kas spīd no svētajām lappusēm. Ar savu nesavtīgo darbu glābt citus viņš ir kā dzīva vēstule, zināma un lasāma visiem cilvēkiem. Viņa dzīve rāda, ka viņš ir atgriezts pie Kristus un līdz ar to kļuvis par Kunga līdzstrādnieku.
Septītās dienas adventisti ir augstsirdīgi un līdzjūtīgi ļaudis. Pasludinot šī laika patiesību, varam paļauties uz viņu noteiktību un gatavību palīdzēt. Kad, griežoties pie viņu saprāta un sirdsapziņas, ir parādīts patiesais nolūks, kāpēc vajadzīga devība, tie sirsnīgi atbild šim aicinājumam. Viņu dāvanas darba atbalstīšanai liecina, ka tie tic, ka strādā patiesības labā. Protams, mūsu vidū ir arī izņēmumi. Ne jau visi, kas apgalvo, ka tic, ir nopietni un patiesi (387) ticīgie. Bet tāpat bija arī Kristus dienās. Pat starp apustuļiem atradās Jūda, tomēr tas nepierāda, ka viņiem visiem būtu bijis vienāds raksturs. Mums nav iemesla kļūt mazdūšīgiem, zinot, ka tik daudzi ir nodevušies patiesības lietai un ir gatavi pienest upurus tās uz priekšu virzīšanai. Tomēr mūsu vidū vēl daudz kā trūkst un daudz kas vēl vajadzīgs. Pārāk maz ir misijas gara. Visiem misijas darbiniekiem vajadzētu būt tādai dziļai interesei par citu cilvēku dvēselēm, kas sirdis savienotu līdzjūtībā un Jēzus mīlestībā. Viņiem dedzīgi vajadzētu izlūgties dievišķo palīdzību un gudri strādāt, lai mantotu dvēseles Kristum. Ar aukstām, nedzīvām pūlēm nekas nav sasniedzams. Vajag, lai pār praviešu bērniem nāktu Kristus Gars. Tad viņi parādīs tādu mīlestību uz cilvēkiem, kādu Jēzus atklāja savā dzīvē.
Misijas gara miršana ir par iemeslu tam, ka draudzē nav dziļākas reliģiskas dedzības un sirsnīgākas savstarpējas mīlestības. Maz tiek runāts par Kristus nākšanu, kas kādreiz bija visu pārdomu un sarunu temats. Vērojama savāda pieaugoša nepatika pret reliģiskām sarunām, to vietā stājoties tukšai viegl-prātīgai pļāpāšanai pat to vidū, kas saucas Kristus sekotāji.
Mani brāļi un māsas! Vai jūs vēlaties salauzt to valdzinošo varu, kas jūs tagad saista? Vai gribat pamosties no šīs miegainības, kas atgādina nāves sastingumu? Izejiet darbā, neskatoties uz to, vai jums gribas iet vai nē. Iesaistieties personīgā darbā, lai vadītu cilvēkus pie Dieva un patiesības atzīšanas. Tā pūloties, jūs atradīsiet kā iedrošinošu, tā uzturošu spēku, kas jūs pamodinās un arī stiprinās. Vingrinot garīgos spēkus, tie jums arvien vairosies, tā ka jūs varēsiet ar labākām sekmēm strādāt arī paši pie savas izglābšanās. Daudzus, kas ar vārdiem apliecina Kristu, pārņēmis nāves sastingums. Dariet visu iespējamo, lai tos atmodinātu. Brīdiniet, lūdziet, pārlieciniet! Lūdziet, lai Dieva kausējošā mīlestība sasildītu un darītu iejūtīgāku viņu ledus auksto dabu! Kaut arī viņi var atsacīties uzklausīt, tomēr jūsu darbs nebūs veltīgs. Pūloties svētīt citus, svētības saņems jūsu pašu dvēsele. (388)
Mums ir patiesības teorija, un tagad ar vislielāko nopietnību jāmeklē tās svētījošais spēks. Es neuzdrošinos palikt mierā šajā bīstamajā laikā, kad valda kārdināšanas un mazdūšība. Katrs no mums ir sātana viltību apņemts, tādēļ mums vajadzētu spiesties kopā, lai stātos pretī viņa spēkam. Mums vajadzētu būt vienprātīgiem, runājot vienu valodu un vienā mutē pagodinot Dievu. Tad mēs spēsim sekmīgi paplašināt savus plānus un, čakli strādājot misijas darbu, gūt labumu no katra talanta, ko iespējams izlietot darba dažādajās nozarēs.
Misijas darba rezultātā gaisma pār pasauli izlejas spožos staros. Prese ir līdzeklis, ar kura palīdzību var informēt lielas ļaužu masas, ko nebūtu iespējams sasniegt ar sludināšanas darbu. Daudz var paveikt, iepazīstinot ļaudis ar Bībeli tieši tā, kā to lasām. Nesiet Dieva Vārdu pie katra cilvēka durvīm, ar tā skaidrajām vēstīm runājot uz ikviena sirdsapziņu un visiem atkārtojot Pestītāja pavēli: “Meklējiet Rakstos…!” Pamāciet viņus atzīt Bībeli tādu, kāda tā ir, izlūdzoties dievišķu apgaismojumu, un tad, kad gaisma spīd, priecīgi pieņemt katru dārgo staru un drošsirdīgi panest sekas.
Cilvēku priekšā ir jāpaaugstina kājām bradātais Dieva likums. Tiklīdz viņi nopietni un godbijīgi pievērsīsies Svētajiem Rakstiem, tā gaisma no Debesīm tiem Dieva likumā atklās brīnišķas lietas. Svētā Gara apgaismotajās lappusēs atmirdzēs lielas patiesības, ko ilgi aptumšojusi māņticība un nepareizas mācības. Dzīvie orākuli no savas bagātības izdos jaunu un vecu mantu, sniedzot gaismu un prieku visiem, kas tos pieņems. Daudzi ir uzmodināti no miega. Viņi uzceļas it kā no mirušiem un saņem gaismu un dzīvību, ko spēj dot vienīgi Kristus. Patiesības, kas izrādījušās nepieejamas gigantiskajiem prātiem, ir saprotamas maziem, nevarīgiem bērniem Kristū. Viņiem skaidri atklājas tas, kas aptumšoja pasaules visizglītotāko Dieva Vārda izskaidrotāju garīgo uztveri, jo tie, līdzīgi saduķejiem senatnē, nepazina ne Rakstus, nedz Dieva spēku. (389)
Tie, kas pēta Bībeli, sirsnīgi vēloties uzzināt un darīt Dieva prātu, iegūst gudrību par izglābšanos. Sabatskola ir svarīga misijas nozare ne tikai tāpēc, ka tā jauniem un veciem sniedz Dieva Vārda zināšanas, bet arī tāpēc, ka tā pamodina mīlestību uz Bībeles svētajām patiesībām un vēlēšanos pašiem tās pētīt. Taču pāri visam, Sabatskola cilvēkus māca savu dzīvi saskaņot ar Bībeles svētajām mācībām.
Visi, kam Dieva Vārds kļūst par dzīves Vadoni, tiek vadīti tuvās savstarpējās attiecībās. Bībele ir viņu vienības saite. Šo cilvēku sabiedrību nemeklēs un nevēlēsies tie, kas nepakļaujas svētajam Dieva Vārdam kā nemaldīgam vadonim. Viņi atšķiras kā ticībā, tā praktiskajā dzīvē. Starp viņiem saskaņa nav iespējama, tie ir nesamierināmi. Mēs, Septītās dienas adventisti, aicinām iziet no paražām un tradīcijām pie skaidrā: “Tā saka Kungs!” un šī iemesla dēļ mēs neesam un nevaram būt vienis prātis ar tiem, kas māca cilvēku doktrīnas un pavēles un seko tām.
Visi, kas piedzimst no Dieva, kļūst Kristus līdzstrādnieki. Tie ir zemes sāls. “Bet ja nu sāls nederīga, ar ko tad sālīs?” Ja reliģija, kuru apliecinām, neatjauno mūsu sirdi un nesvēto dzīvi, kā tad lai tā sniedz glābjošu spēku neticīgajiem? “Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama.” Reliģijai, kas pasaulē neizplata atjaunojošu spēku, nav vērtības. Mēs tai nevaram uzticēties arī attiecībā uz mūsu pašu izglābšanos. Tādā gadījumā — jo ātrāk to atmetam, jo labāk, tāpēc ka tā ir nespēcīga un neīsta.
Mums jākalpo savam lielajam Vadonim, jāpastāv pret katru naidīgu iespaidu un jāstrādā kopā ar Dievu. Mums norādītais darbs — sēt Evaņģēlija sēklu pie visiem ūdeņiem. Šajā darbā sava daļa jādara ikvienam. Mums piešķirtā daudzveidīgā Kristus žēlastība mūs dara par namturiem, un mums šie podi jāvairo, dodot tos mijējiem, lai tad, kad Kungs tos atprasīs, Viņš savu īpašumu varētu saņemt ar augļiem.
