Mīļais brāli M! Pirms dažām dienām es saņēmu vēstuli, kuru Tu rakstīji vecākajam N un kurā Tu minēji ļoti nopietnus iebildumus pret …misijas atbalstīšanu Tavas savienības apgādībā un saki, ka arī citām savienībām visā laukā vajadzētu būt vienādi ieinteresētām. Bet, ja šīm savienībām to robežās esošajās pilsētās pašlaik nav jāuztur svarīgas misijas, vai tad tiešām tur nav vietu, kur šādas misijas derētu nodibināt? Ja Tava savienība ir lūgta rūpēties par …misiju un gādāt par to Ģenerālkonferences uzraudzībā, tad atbildīgajās vietās esošajiem vīriem vajadzētu saprast, ka tas ir pierādījums tam, ka viņu brāļi tiem uzticas, un tiem vajadzētu sacīt: “Jā, mēs uzņemamies atbildību! Mēs darīsim visu mūsu spēkos esošo, lai misija strādātu sekmīgi un mūsu brāļi redzētu, ka, uzticoties mums, tie nav vīlušies! Mēs lūgsim gudrību no Dieva un, ja nepieciešams, aizliegsim sevi un ievērosim stingru taupību.” Ar prieku pildot šo pienākumu, jūs atbalstīs Dievs un (369) darīs to jums par svētību, nevis par slogu vai kavēkli darbam jūsu štatā.
Šī lielā pilsēta atrodas tumsā un maldos. Mēs to ilgi esam atstājuši tādā stāvoklī. Vai Dievs piedos šo nolaidību? Ko mēs atbildēsim par vīriem un sievām, kas jau miruši, tagadējo patiesību nedzirdējuši, kas to būtu pieņēmuši, ja tā tiem būtu pasniegta? Manu garu satrauc doma, ka darbs… tik ilgi ir atlikts. Darbs, ko tagad tur veic, varēja būt padarīts jau pirms vairākiem gadiem, kad tā veikšanai būtu vajadzējis daudz mazāk naudas, laika un pūļu. Tomēr to arī tagad nedrīkst atstāt nedarītu. Vadoties pēc ļoti taupīga plāna, darbs jau ir iesākts, un paveikts daudz vairāk, nekā varēja sagaidīt, ņemot vērā dotās iespējas. Tomēr jāgādā, lai iespējas strādāt būtu labākas. Tur jābūt vietai, kur cilvēki varētu dzirdēt patiesību. Ir vajadzīgi līdzekļi šī misijas lauka strādnieku uzturēšanai, ne jau gādājot par viņu ērtībām un greznību, bet nodrošinot dzīvei nepieciešamo. Viņi ir Dieva darbarīki, tāpēc nevajadzētu sacīt un darīt kaut ko tādu, kas viņiem atņemtu drosmi. Tieši pretēji, stipriniet viņu rokas un iedrošiniet viņu sirdis.
Jūsu savienība ir pietiekoši bagāta, lai šo darbu sekmīgi virzītu uz priekšu. Vai tāpēc, ka misiju uzturēšana kaut ko maksā, tumsības lielkungam drīkstētu atstāt tiesības uz mūsu lielajām pilsētām? Tie, kas pilnīgi vēlas sekot Kristum, lai ķeras pie darba, pat ja tam negribētu piekrist sludinātāji un savienības prezidents. Tiem, kas par šo pienākumu sacīs: “Es tevi lūdzu, aizbildini mani!”, vajadzētu sargāties, ka viņi vispār netiek atbrīvoti no darba kā tagad, tā mūžībā. Lai kristieši, kas mīl pienākumu, mobilizē visus spēkus un tad gaida no Dieva palīdzību. Dievs strādā caur visu atdodošo vīru un sievu neatlaidību un padarīs to, ko viņi nespēj. Jaunu gaismu un spēku tie saņems tad, kad lietos jau esošo. Redzot, ka kaut kas ir sasniegts, draudzi saviļņos jauna degsme un centība. (370)
Mēs garā līksmojamies, domājot par to, kas var tikt padarīts, bet domas par to, cik maz ir paveikts, liek mums nosarkt Radītāja priekšā. Gani ir nevērīgi izturējušies pret Dieva uzticētajām atbildībām. Viņi kļuva aprobežoti un neticīgi un atbalstīja nepiedodamu gļēvulību un kūtrumu, pat alkatību. Viņi nav sapratuši darba svarīgumu. Ir vajadzīgi cilvēki, kuru acis ir svaidītas, lai ieraudzītu un saprastu Debesu nodomus. Tad tiks pacelts dievbijības standarts, tad atradīsies arī īstie misionāri, kas patiesības dēļ būs gatavi pienest upurus. Dieva draudzē nav vietas savtīgiem un ērtības mīlošiem cilvēkiem. Dievs aicina vīrus un sievas, kas ar visiem spēkiem centīsies pacelt patiesības karogu mūsu lielajās pilsētās, lielo ceļu krustpunktos.
Pasaule jābrīdina, un mums vajadzētu pazemīgi strādāt atbilstoši Dieva dotajām spējām. Ikvienam štatam jāķeras pie darba. Kādas tiesības tiem, kuru uzskati ir ierobežoti un nesvētoti, sacīt, ko viņu savienība darīs un ko nedarīs? Misija… netiks atstāta vienīgi jūsu štata apgādībā, bet, ja jūsu savienības sirds piederētu darbam, tad tā varētu uzturēt divas tādas misijas un nesajustu tās par nastu. Celieties, brāļi, atmostieties darbam! Laiks, kas zaudēts jūsu neticības un drosmes trūkuma dēļ, ir pazaudēts uz visiem laikiem. Ļaujiet sludinātājiem rīkoties, lai kaut kas tiktu padarīts, un tad Kungam palīgā pamodīsies augstsirdīgi cilvēki, kas mīl Dievu un tur Viņa baušļus. Tādā veidā draudze tiks sagatavota sasniegumiem nākotnē, jo pūles darīt labu nekad nedrīkst mitēties.
Vecākais brāli M, Tu kā … savienības priekšnieks ar savu rīcību darba vadīšanā pierādi, ka neesi Tev piešķirtās uzticības cienīgs. Tava rīcība ir apliecinājusi, ka Tu esi konservatīvs, Tavi uzskati ir šauri. Tu neesi darījis pat pusi no tā, ko būtu varējis darīt, ja tiešām gribētu strādāt. Tu varētu būt daudz spējīgāks, Tava pieredze varētu būt daudz bagātāka, Tu varētu būt daudz labāk sagatavots sekmīgi vadīt šo svēto un svarīgo misiju — darbu, kas Tev dotu vislielākās tiesības uz mūsu ļaužu vispārējo uzticību. Bet, līdzīgi citiem kalpojošajiem brāļiem Tavā štatā, (371) tu neesi gājis uz priekšu tā, kā Dieva aizgādība pavēra ceļu, Tu neparādīji, ka Svētais Gars būtu dziļi ietekmējis Tavu sirdi, lai Dievs caur Tevi varētu runāt uz saviem ļaudīm. Ja šajā krīzes brīdī Tu dari kaut ko tādu, kas Tava štata draudzēs stiprina šaubas un neuzticību, kaut ko, kas ļaudīm neļauj sirsnīgi iesaistīties šinī darbā, tad Dievs par to prasīs no Tevis atskaiti. Vai Dievs Tev ir devis nepārprotamu pierādījumu, ka Tava štata brāļi ir atbrīvoti no pienākuma apskaut ar savām rokām šo pilsētu, kā Kristus tos ir apskāvis ar savām rokām? Ja Tu būtu staigājis Gaismā, tad ticībā atbalstītu šo misiju.
Pirms Tu vari citus vadīt pie dzīvā ūdens Avota, Tev pašam dziļi jādzer no žēlastības un pestīšanas straumēm, Tev kā savienības priekšniekam ar pieredzi un iespaidu, kādu dod šis amats, nevajadzēja daudzus padarīt mazdūšīgus, bet gan tos pamudināt uz jaunu piepūli, uz lielāku atbildību uzņem-šanos. Sevišķi pienākumi gulstas uz cilvēkiem atbildīgās vietās. Protams, darāmais darbs ir nogurdinošs un ērtāk būtu atstāt to nedarītu, bet, kad gani savā pienākumā ir nolaidīgi, kā lai Kungs žēlo nabaga avi.
Tavs darbs, mans brāli, neliecina, ka Tu savus pienākumus būtu uzskatījis par svētiem un svarīgiem. Man rādīja, ka Tu esi spējīgs strādāt daudz labāk, nekā līdz šim esi to darījis, un ka Dievs no Tavām rokām prasa daudz vairāk un labāku darbu. Viņš prasa godīgumu un uzticību. Dvēseļu glābšanas darbs ir visaugstākais un viscēlākais pienākums, kāds jebkad uzticēts mirstīgam cilvēkam. Tev nevajadzētu pieļaut kaut kam nostāties starp Tevi un šo svēto darbu, saistot Tavas domas un samulsinot spriedumu. Atrodoties tik atbildīgā postenī, galveno nozīmi vajadzētu piešķirt mūžīgajām interesēm, bet laicīgās lietas uzskatīt par otrās pakāpes jautājumu. Tu esi Kristus sūtnis, tāpēc Tev vajadzētu savā aizbildniecībā esošos ļaudis paskubināt uz augstākiem garīgiem sasniegumiem, uz svētāku un skaidrāku dzīvi. Pūloties glābt dvēseles no bojāejas un uzcelt draudzi patiesībā un taisnībā, (372) Tev vajadzētu strādāt ar gudrību, smalkjūtību un spēku, ko pastāvīgi iespējams saņemt no Dieva. To Kungs prasa gan no Tevis, gan no visiem citiem sludinātājiem, kas iesaistījušies Viņa darbā. Tev vajadzētu pierādīt savu padevību krustā piesistajam Glābējam, strādājot tā, lai būtu redzams, ka Tu saproti savu svinīgo uzdevumu darīt katru cilvēku pilnīgu Kristū Jēzū, lai tam nekā netrūktu.
Tavā gadījumā ar svētu dzīvi, dedzīgām lūgšanām un rūpīgu, neatlaidīgu pienākuma pildīšanu varēja paveikt daudz, daudz vairāk. Uzticīgi brīdinot un norājot, kā arī sirsnīgi aicinot, Tu varētu padarīt daudz. Nav vajadzīgs vienīgi smadzeņu, bet arī sirds spēks. Ja patiesību pasludinās tādu, kāda tā ir Jēzū, tad tai būs iespaids. Tev trūkst dedzīgas, darbīgas mājas reliģijas. Savtīgas intereses aptumšojušas Tavu prātu un samaitājušas spējas spriest, tā ka Dieva prasības palikušas nesaprastas. Tev savu dvēseli vajag atslogot no laicīgām rūpēm un darījumiem un domāt vienīgi par to, kā pagodināt Dievu.
Drīz tiks izšķirts visu cilvēku mūžīgais liktenis. No Ilinoisas, Viskonsinas, Aijovas un citām savienībām vajadzētu iziet lielam pulkam sludinātāju, kas ar kvēlāku dedzību pasludinātu pēdējo brīdinājuma vēsti. Un vai tādā laikā, kāds ir šis, mūsu savienību priekšnieki kavēs darbu, kurā viņi ir iesaistījušies, un atsacīsies vilkt uz priekšu smago nastu? Vai viņi ar balsi vai spalvu izplatīs iespaidu, kas darīs mazdūšīgus tos, kuri vēlas strādāt? Katra rīcība no viņu puses, kas atbalstītu kūtrumu un neticību, ir visaugstākā mērā noziedzīga. Viņiem vajadzētu pamudināt ļaudis būt čakliem Dieva lietā, darīt visu iespējamo dvēseļu glābšanai, bet viņi nedrīkst pat visniecīgākā mērā atstāt iespaidu, ka Dieva lietai jau tā daudz upurē, pat par daudz, un ka no viņiem prasa it kā vairāk, nekā saprāts to atļauj. Debesu cīņā ar kaut ko ir jāriskē. Tagad ir mūsu laiks strādāt, nevis bīties no grūtībām un briesmām. Dieva aizgādība saka: “Ejiet uz priekšu!” Viņš nesaka, lai ejam atpakaļ uz Ēģipti. Sludinā-tājiem vajag censties uzmodināt mirušos, gulošos, nevis savu liecību ietērpt ļaudīm patīkamos vārdos.
(373) Tavā vēstulē, vecākais M, es saskatu neticību, nespēju spriest un saprast. Tava nostāja apstiprina liecību, ko es kādreiz saņēmu, proti, ka Tu savienības darbu ierobežo un ka esi stāvējis ceļā, jo neesi paaugstinājis patiesības standartu. Es šeit gribu citēt dažas rindkopas no šīs liecības, kas uz-rakstīta Ģenerālkonferences sesijas laikā Betlkrīkā 1883. gada novembrī.
“Mūsu sarunas par misiju … uz mani atstājušas nepatīkamu iespaidu. Nedomā, ka es savos norādījumos par šo misiju esmu izteikusies asi. Tu ļoti apmierināti runāji par veidu, kā šis darbs virzīts uz priekšu. Tu sacīji, ka brālis O un tie, kas ar viņu saistīti, bijuši labprātīgi darīt visu, lai ietu uz priekšu, ka viņiem bija neliela telpa bēniņos, kur gatavojuši ēdienu, un viņi ir darījuši labu darbu, ievērojot visstingrāko taupību. Tavi uzskati šajā jautājumā nav pareizi. Gaismai, kuru Dievs mums devis, kas ir dārgāka par sudrabu un zeltu, jāizplatās tādā veidā, lai darbs stāvētu uz drošiem pamatiem. Ar šo misiju saistītie brāļi nav brīvi no cilvēces vājībām, un, ja nepievērsīsim uzmanību viņu veselībai, tiem būs ļoti grūti strādāt. Tiem, kas savienībā atrodas priekšgalā, nevajadzētu šādu stāvokli pieļaut. Viņiem vajadzētu mācīt ļaudis, lai tie ziedo daļu no saviem līdzekļiem, tā ka strādniekiem nebūtu jādzīvo mokošā trūkumā. Uz viņiem kā Dieva namturiem gulstas atbildība, lai visus nepieciešamos upurus nenestu viens vai divi, kamēr citi rūpējas tikai par savām ērtībām, ēd, dzer un ģērbjas, nemaz nedomājot par mūsu svētajām misijām vai par savu pienākumu pret tām.
