(390) Jauniešiem, kas vēlas iziet darba laukā kā sludinātāji, kolportieri vai grāmatu evaņģēlisti, vajadzētu iepriekš saņemt atbilstošu garīgu apmācību, kā arī sevišķu sagatavošanu šim aicinājumam. Tie, kas ir neizglītoti, neapmācīti un rupji, nav derīgi darba laukam, kur pret Dieva Vārda patiesībām cīnās apdāvinātu un izglītotu cilvēku spēcīgais iespaids. Arī sastopoties ar svešiem maldu veidiem, kur reliģija savienojas ar filozofiju, viņi nevar gūt panākumus, jo to atklāšanai nepieciešama kā zinātnes, tā Rakstu patiesību pazīšana.
Sevišķi tiem, kas grib kļūt sludinātāji, vajadzētu saprast, cik liela loma sludinātāju audzināšanā ir Rakstos atklātajai metodei. Viņiem vajadzētu sirsnīgi iesaistīties darbā un vēl skolas laikā no Lielā Skolotāja mācīties lēnprātību un pazemību. Derību turošais Dievs ir apsolījis, ka, atbilstoši lūgšanām, pār šiem audzēkņiem Kristus skolā tiks izliets Svētais Gars, lai tie varētu kļūt taisnības sludinātāji.
Ir nepieciešama milzīga piepūle, lai atbrīvotos no maldiem un viltus mācībām, un Bībeles patiesība un tās reliģija varētu atrast vietu sirdī. Mūsu koledžas nodibināšana bija Dieva paredzēts līdzeklis jauniešu sagatavošanai dažādām misijas darba nozarēm. Dievs grib, lai šīs mācību iestādes izsūtītu nevis dažus, bet gan daudz strādnieku. Bet sātans, apņēmies iznīcināt šo nodomu, bieži ir nodrošinājis sev tieši tos, ko Dievs gribējis sagatavot atbildīgām vietām savā darbā. Daudz ir tādu, kuri strādātu, ja tos pamudinātu kalpot, un tādā veidā izglābtu paši savu dvēseli. Draudzei vajadzētu izjust savu lielo atbildību par patiesības gaismas iesprostošanu un Dieva žēlastības aizturēšanu savās šaurajās robežās laikā, kad naudu un iespaidu devīgi jāizlieto, sūtot spējīgas personas misijas laukā. (391)
Vajadzētu būt sagatavotiem simtiem jaunu cilvēku, kas piedalītos patiesības sēklas izkaisīšanā pie visiem ūdeņiem. Mums vajadzīgi cilvēki, kas paliktu izturīgi drosmi atņemošos apstākļos un trūkumā, kā arī tādi, kuriem būtu misijas laukā nepieciešamā dedzība, apņēmība un ticība.
Mūsu draudzes ir aicinātas ķerties pie šī darba ar daudz lielāku nopietnību, nekā līdz šim parādīta. Katrai draudzei vajadzētu sevišķi rūpēties par savu misionāru apmācīšanu, tā palīdzot izpildīt lielo pavēli: “Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai!” Mani brāļi, mēs esam maldījušies un grēkojuši, mēģinot darīt pārāk maz. Ārzemju misijas laukā vajadzētu būt vairāk strādniekiem. Mūsu vidū ir tādi, kas bez pūlēm un kavēšanās, ko prasa svešvalodu iemācīšanās, varētu sagatavoties patiesības pasludināšanai citām tautām. Pirmkristiešu draudzēs misionārus brīnumaini apveltīja ar tādu valodu zināšanām, kurās tie tika aicināti sludināt Kristus neizmērojamās bagātības. Un, ja Dievs bija labprātīgs tā palīdzēt saviem kalpiem, vai tad mēs drīkstam šaubīties, ka Viņa svētība pavadīs mūsu pūles sagatavoties un sagatavot tos, kas jau dabīgi pārzin svešvalodas un kas, pareizi atbalstīti, nestu saviem tautiešiem šo patiesības vēsti? Mums varētu būt vairāk strādnieku ārzemju misijas laukos, ja tie, kas tur aizgājuši, būtu izlietojuši katru viņu sniedzamības robežās esošo talantu. Bet daži ir bijuši gatavi atteikties no palīdzības, ja šī palīdzība nenāca tieši tā, kā viņi bija domājuši un plānojuši. Un kādi ir rezultāti? Ja mūsu misionārus no darba lauka atrautu slimība vai nāve, kur būtu tie cilvēki, kurus tie apmācījuši ieņemt viņu vietu?
Neviens no mūsu misionāriem nav nodrošinājis katra pieejamā talanta līdzdarbību. Tādā veidā pazaudēts daudz laika. Mēs līksmojamies par labu darbu, kas padarīts ārzemēs, bet, ja būtu savādāki darba plāni, būtu iespējams veikt desmit, jā, pat divdesmit reizes vairāk. (392) Tā Jēzum būtu pas-niegts patīkams upuris ar daudzām no maldiem atbrīvotām dvēselēm.
Katru, kas pieņem patiesības gaismu, vajadzētu apmācīt nest šo gaismu citiem. Mūsu misionāriem ārzemēs vajadzētu pateicīgi satvert katru viņiem piedāvāto palīdzību, katru iespēju un līdzekli. Viņiem jābūt gataviem riskēt, uzdrošināties. Dievam nepatīk, ka mēs vilcināmies izlietot pašreizējās izdevības darīt labu, cerot veikt lielāku darbu nākotnē. Katram vajadzētu sekot aizgādības vadībai, neprasot padomu savām interesēm un nepaļaujoties tikai uz paša spriedumu. Dažiem var likties, ka neveiksme gaidāma tieši tur, kur Dievs paredzējis sekmes. Viņi var saskatīt vienīgi milžus uz pilsētas mūra, kur citi, kam skats skaidrāks, ieraudzīs arī Dievu un eņģeļus, kas gatavi piešķirt savai patiesībai uzvaru.
Dažos gadījumos var būt nepieciešams, ka jauni cilvēki mācās svešvalodas. Vislielākās sekmes šajā ziņā viņi var gūt, saejoties ar ļaudīm un tajā pašā laikā noteiktu dienas daļu veltot valodas studijām. Tomēr to vajadzētu uzskatīt kā nepieciešamu soli sākotnējā izglītošanā tiem, kas jau atrodas misijas laukos un kas, pareizi apmācīti, var kļūt par darbiniekiem. Ļoti svarīgi uz kalpošanu paskubināt tos, kas ar dažādu tautu ļaudīm var runāt viņu mātes valodā. Cilvēku vidējos gados ir grūti apmācīt svešvalodās, un, neskatoties uz visām pūlēm, viņam ir gandrīz neiespējami runāt tik viegli un pareizi, lai kļūtu par sekmīgu strādnieku.
Mēs nedrīkstam atļauties dzimtenes misijām atņemt vidējos gados esošo un veco sludinātāju iespaidu, sūtot viņus uz tāliem laukiem un iesaistot darbā, kas tiem nav piemērots un kam viņi nevar kļūt derīgi, arī daudz mācoties. Tā aizsūtīti vīri atstāj tukšas vietas, kurās nepieredzējuši strādnieki viņus nespēj aizstāt.
Bet draudze var jautāt, vai jauniešiem var uzticēt milzīgo atbildību, kas saistīta ar ārzemju misijas nodibināšanu un uzraudzīšanu. Es atbildu, ka Dievs (393) grib, lai šos jauniešus mūsu koledžās sadarbībā ar pieredzējušiem vīriem apmāca tā, ka tie būtu sagatavoti Viņa darbam dažādās nozarēs. Mums vajag uzticēties mūsu jauniešiem. Viņiem vajadzētu būt celmlaužiem katrā pasākumā, kas prasa smagu darbu un upurus, kamēr pārslogotos Kristus kalpus pienāktos sargāt kā padomdevējus, kas iedrošinātu un svētītu tos, kuri dodas vissmagākajās kaujās par labu Dievam. Aizgādība šos pieredzējušos tēvus viņu jaunībā, kad vēl nebija pilnīgi attīstījušies ne to fiziskie, ne garīgie spēki, ielika atbildīgās un pārbaudošās vietās. Tiem uzticētā darba lielums radīja viņos enerģiju, un viņu rosība un līdzdalība darbā veicināja kā garīgo, tā fizisko spēku attīstību.
Jauni cilvēki ir vajadzīgi. Dievs tos sauc misijas laukos. Tā kā viņi ir samērā brīvi no rūpēm un atbildībām, tad viņiem ir daudz vieglāk iesaistīties darbā nekā tiem, kam jāgādā par lielām ģimenēm, to audzināšanu un uzturēšanu. Turklāt jaunieši var vieglāk piemēroties svešam klimatam un svešai sabiedrībai, kā arī spēj labāk izturēt neērtības un grūtības. Ar smalkjūtību un neatlaidību viņi var sasniegt cilvēkus tur, kur tie atrodas.
Spēks rodas no vingrināšanās. Visi, kas izlieto Dieva piešķirtās spējas, kļūst arvien derīgāki kalpot savam Kungam. Tie, kas nekā nedara Dieva lietā, nepieaugs žēlastībā un patiesības atziņā. Cilvēks, kas apgultos un atsacītos vingrināt savus locekļus, drīz vien pazaudētu spēku tos lietot. Tāpat kristie-tis, kas nevingrina savus Dieva piešķirtos spēkus, ne tikai nepieaug Kristū, bet pazaudē arī to, kas bija, un kļūst garīgi paralizēts. Turpretī tie, kas, mīlot Dievu un cilvēkus, cenšas palīdzēt citiem, paši arvien vairāk nopamatojas, nostiprinās un iesakņojas patiesībā. Patiess kristietis strādā Dievam, nevadoties no impulsiem, bet no pamatlikumiem, nevis kādu dienu vai mēnesi, bet visu savu dzīvi.
Kā gan mūsu gaisma var spīdēt pasaulē, ja ne (394) no ticības apliecībai atbilstošas kristīgas dzīves? Kā pasaule lai zina, ka mēs piederam Kristum, ja neko Viņa labā nedarām? Mūsu Pestītājs sacīja: “No viņu augļiem jums tos būs pazīt… Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani.” Starp tiem, kas savu talantu līdz pēdējai iespējai izlieto Kristus labā, un tiem, kas strādā dvēseļu ienaidnieka labā, nav neitrālas joslas. Katrs, kas Kunga Vīnakalnā stāv kā dīkdienis, ne tikai pats nekā nedara, bet kavē vēl citus, kas cenšas strādāt. Sātans atrod nodarbošanos visiem, kas necenšas nopietni nodrošināt savu paša un citu izglābšanu.
Kristus draudzi var pielīdzināt armijai. Katra karavīra dzīve saistās ar smagu darbu, grūtībām un briesmām. No visām pusēm draud modri ienaidnieki, kurus vada tumsas spēku lielkungs, kas nekad nesnauž un nekad neatstāj savu posteni. Tiklīdz kristietis kļūst neuzmanīgs, šis spēcīgais ienaidnieks izdara pēkšņu un varenu triecienu. Ja draudzes locekļi nebūs darbīgi un piesardzīgi, viltus izdomājumi tos pārvarēs.
Kas notiktu, ja puse no armijas kareivjiem, kas norīkoti veikt pienākumu, neko nedarītu vai gulētu; rezultātā sekotu sakāve, gūsts vai nāve. Un, ja arī kāds izbēgtu no ienaidnieka rokām, vai tie būtu cienīgi saņemt atalgojumu? Nē, viņi drīzāk saņemtu nāves spriedumu. Tāpat, ja Kristus draudze ir bezrūpīga vai neuzticīga, tad tas ir saistīts ar daudz, daudz tālejošākām sekām. Snaudoša Kristus kareivju armija — kas gan var būt vēl briesmīgāks! Kādas tad sekmes iespējams gūt, uzbrūkot pasaulei, kas atrodas tumsas lielkunga pārvaldībā? Tiem, kas cīņas dienā vienaldzīgi stāv malā, it kā tās iznākums viņus neinteresētu un nekāda atbildības sajūta viņus nenospiestu, vajadzētu mainīt savu taktiku vai arī tūlīt atstāt cīnītāju rindas.
Meistaram vajadzīgi Evaņģēlija strādnieki. Bet kas atsauksies? Visiem, kas iestājas armijā, nav jābūt ģenerāļiem, kapteiņiem, seržantiem vai pat kaprāļiem. Visiem nav jānes vadītāja rūpes un atbildība. Ir darāms arī cita veida smags darbs. Dažiem jārok tranšejas un jāceļ nocietinājumus, citiem (395) jāstāv sardzē, citiem jākalpo kā ziņnešiem. Lai gan ir pavisam maz virsnieku, tomēr, lai izveidotu armiju, vajag daudz kareivju, un sekmes ir atkarīgas tieši no katra kareivja uzticības. Viena vīra gļēvulība vai nodevība var atnest lielu nelaimi visai armijai.
Ja vēlamies cīnīties labo ticības cīņu, tad mums katram personīgi veicams nopietns darbs. Uz spēles ir liktas mūžīgās intereses. Mums jāietērpjas visās taisnības bruņās un jāpretojas ļaunumam, jo tad mums ir drošs apsolījums, ka ļaunais būs spiests bēgt. Draudzei jākaro uzbrūkoši, lai izcīnītu uzvaras Kristum un lai atbrīvotu dvēseles no ienaidnieka varas. Šajā cīņā ir iesaistījušies arī Dievs un svētie eņģeļi. Attaisnosim Dievu, kas mūs aicinājis būt par kareivjiem.
Šajā darbā kaut ko darīt iespējams visiem. Neviens Dieva priekšā netiks atzīts par nevainīgu, ja nebūs nopietni un nesavtīgi strādājis dvēseļu glābšanas darbā. Draudzei ar priekšrakstiem un piemēru vajadzētu mācīt jauniešus strādāt Kristum. Ir daudzi, kas sūdzas par savām šaubām un žēlojas par pārliecības trūkumu, ka būtu vienoti ar Dievu. Bieži vien izskaidrojums meklējams patiesībā, ka viņi neko nedara Dieva darbā. Lai tikai tie nopietni cenšas palīdzēt un būt par svētību citiem, tad šaubas un izmisums pazudīs.
Daudzi, kas saucas Kristus sekotāji, runā un rīkojas tā, it kā viņu vārdi ļoti pagodinātu Dieva lietu, kaut gan tie nenes nekādu slodzi un nemanto patiesībai nevienu dvēseli. Šīs personas dzīvo tā, it kā Dievam pret viņiem nebūtu nekādu prasību. Ja tie turpinās šo ceļu, tad beidzot būs spiesti atzīt, ka viņiem tiešām nav nekādu tiesību kaut ko prasīt no Dieva.
Viņš, kurš katram nozīmējis “savu darbu” atbilstoši tā spējām, nekad neatstās neatalgotu uzticīgu pienākuma pildītāju. Ikvienu paklausībā un ticībā veiktu darbu vainagos ar sevišķām Dieva labvēlības un atzinības zīmēm. Katram strādniekam ir dots apsolījums: “Tie aiziet un raud, dārgu sēklu nesdami, bet tiešām ar prieku tie atkal nāks un nesīs savus kūlīšus!”
