(396) Grāmatu evaņģelizācijas nozarē var veikt daudz, daudz ietekmīgāku darbu, nekā līdz šim tas ir darīts. Grāmatu evaņģēlists nedrīkst justies apmierināts, ja viņa derīgums pastāvīgi nepieaug. Viņam pamatīgi jāgatavojas un tas nedrīkst samierināties ar formālām, nedzīvām frāzēm. Viņam jādod Kungam iespēja strādāt ar viņa pūlēm un ietekmēt viņa domas un prātu. Jēzus mīlestība, paliekot viņa sirdī, darīs to gudru izdomāt, kā atrast pieeju atsevišķiem cilvēkiem un ģimenēm.
Grāmatu evaņģēlistiem jāprot kulturāli un pieklājīgi uzvesties, nevis pasaules cilvēku uzsvērtā, samākslotā veidā, bet ar patīkamu izturēšanos, kas stāstītu par dabīgu sirds laipnību un vēlēšanos atdarināt Kristus piemēru. Viņiem jāradinās būt apdomīgākiem un rūpīgākiem, čaklākiem un piesardzīgākiem Dieva lietas pagodināšanā, darot sevi tik derīgus, cik vien derīgam ir iespējams kļūt. Jēzus pienesa bezgalīgu upuri, lai viņus nostādītu pareizās attiecībās ar Dievu un citiem cilvēkiem, un dievišķā palīdzība, savienota ar cilvēcīgām pūlēm, darīs tos spējīgus sasniegt ļoti augstu standartu. Grāmatu evaņģēlistam vajadzētu būt tik skaidram kā Jāzepam, tik lēnprātīgam kā Mozum un sātīgam kā Daniēlam; tad visur, kurp tas ies, viņu pavadīs spēks.
Ja grāmatu evaņģēlists rīkojas nepareizi, ja viņš runā nepatiesību vai krāpj, tad iznīcina pats savu pašcieņu. Viņš var neapzināties, ka Dievs to redz un zina katru tirdzniecības darījumu, ka svētie eņģeļi sver motīvus un klausās viņa vārdus un ka viņš saņems saviem darbiem atbilstošu algu, un, pat ja viņam izdodas savu netaisno rīcību apslēpt no cilvēciskās un dievišķās pārbaudes, tad jau tas vien, ka viņš pats to zina, pazemo viņa prātu un raksturu. Viens solis neizšķir, kāds būs raksturs, bet tas noārda aizžogojumu, un cilvēks nākamajai kārdināšanai padodas jau daudz vieglāk, līdz beidzot ir izveidojies ieradums izlocīties un rīkoties negodīgi, un tam vairs nevar uzticēties.
Ģimenēs un draudzēs ir pārāk daudz cilvēku, kas (397) maz uzmanības veltī savas dzīves kliedzošajām pretrunām. Ir jaunieši, kas izliekas tādi, kādi viņi patiesībā nav. Šķiet, ka tie ir godīgi un uzticami, bet patiesībā viņi līdzinās nobalsinātiem kapiem — skaisti no ārpuses, bet iekšā samaitāti. Sirds ir netīra, grēku aptraipīta, un tāds ieraksts ir arī Debesu pagalmos. Domas ir nodarbojušās ar lietām, kas tos darījušas cietsirdīgus un nejūtīgus. Bet, ja viņu raksturi, svētnīcas svaros svērti, lielajā Dieva dienā tiks atrasti par viegliem, tad tā būs tāda nelaime, ko tie tagad nemaz neaptver. Patiesībai, dārgai un neaptumšotai, jābūt ieaustai viņu raksturā.
Vienalga, kādu ceļu izvēlamies, dzīvības taku visur apņems briesmas. Ja strādnieki kādā Dieva darba nozarē kļūst pavirši un neuzmanīgi pret savām mūžīgajām interesēm, tad tie cieš lielu zaudējumu. Kārdinātājs atradīs tiem pieeju. Viņš to priekšā izliks tīklus un vadīs pa šiem nedrošajiem ceļiem. Droši var būt vienīgi tie, kuru sirdī iemājo skaidrie pamatlikumi. Līdzīgi Dāvidam, viņi lūgs: “Uzturi manu gājumu uz Taviem ceļiem, ka mani soļi nešaubās!” Nepārtraukti jācīnās pret savtību, pret cilvēka sirds samaitātību. Bieži liekas, ka ļauno cilvēku ceļš labi izdodas, tomēr tie, kas pat uz vienu stundu vai vienu acumirkli aizmirst Dievu, atrodas uz bīstamas tekas. Tie var neaptvert šī ceļa briesmīgumu, bet, pirms viņi to apzinās, ieradums, līdzīgi dzelzs važām, tos jau ir pakļāvis tam ļaunumam, ko tie uzdrošinājušies aizskart. Dievs nicina viņu rīcību, un Kunga svētība tādus nepavadīs.
Esmu redzējusi, ka jauni cilvēki uzsāk šo darbu, nesavienojušies ar Debesīm. Viņi paši pakļauj sevi kārdināšanām, lai parādītu savu vīrišķību. Viņi smejas par citu muļķību. Viņi zina pareizo ceļu un zina, kā jāizturas. Cik viegli tie var pretoties kārdinājumam! Kādēļ tad domāt par krišanu! Tomēr Dievu viņi nedara par savu patvērumu. Sātans jau ir sagatavojis tiem viltīgu slazdu, un viņi paši kļūst nejēgām par izsmieklu.
Mūsu lielajam pretiniekam ir aģenti, kas pastāvīgi meklē (398) izdevības iznīcināt dvēseles, līdzīgi lauvai uzglūnēdami savam laupījumam. Jaunais cilvēk, izvairies no viņiem, jo, izlikdamies par draugiem, tie viltīgā veidā ieviesīs ļaunus ceļus un ļaunas nodarbes. Ar savām lūpām viņi tev glaimos un piedāvās savu palīdzību; bet viņu soļi iet uz elli. Ja uzklausīsi viņu padomu, tad tas var būt pagrieziena punkts tavā dzīvē. Sirdsapziņai atņemta viena drošības siksna, viena ļauna ieraduma piekopšana, viena vienīga nevērība pret sava pienākuma augstākajām prasībām var būt maldu ceļa iesākums, pa kuru tu ieiesi to rindās, kas kalpo sātanam, lai gan visu laiku varbūt sacīsi, ka mīli Dievu un Viņa darbu. Viens neapdomīgs mirklis, viens nepareizs solis spēj visu tavu dzīvi pagriezt pretējā virzienā. Tu varbūt nekad neuzzināsi, kas ir izsaucis tavu bojāeju, līdz atskanēs spriedums: “Ejiet nost no Manis, jūs, ļauna darītāji!”
Daži jaunieši zina, ka tas, ko esmu sacījusi, godīgi apraksta viņu dzīvesveidu. Viņu ceļi nav apslēpti Kungam, lai gan tie varbūt ir apslēpti viņu labākajiem draugiem, pat tēvam un mātei. Man ir maz cerību, ka kāds no tiem jebkad atstās savu liekulīgo un krāpniecisko nostāju. Bet citi, kas ir kļūdījušies, meklēs, kā izglābties. Kaut mīļais Jēzus palīdzētu viņiem savu vaigu nocietināt kā kramu pret visdažādākajiem meliem un glaimiem, kas vēlas vājināt viņu apņemšanos rīkoties pareizi vai arī ievieš šaubas un pasaulīgu cilvēku uzskatus, lai iedragātu viņu ticību patiesībai. Jaunie draugi, nevienu stundu nepavadiet tādu cilvēku sabiedrībā, kas jūs padarītu nederīgus skaidrajam un svētajam Dieva darbam. Svešu klātbūtnē nedariet neko tādu, ko jūs negribētu darīt sava tēva vai mātes acu priekšā vai par ko jums būtu jākaunas no Kristus un svētajiem eņģeļiem.
Daži varētu domāt, ka Sabata ievērotājiem šie brīdinājumi nav vajadzīgi, bet tie, uz kuriem tie attiecas, zina, ko es gribu sacīt. Es jums, jaunie cilvēki, saku — sargieties; jo jūs nevarat izdarīt neko, kas nebūtu atklāts eņģeļu un Dieva acīm. Jūs nevarat darīt ļaunu, neietekmējot citus. Jūsu rīcība ne tikai atklāj, kāds materiāls lietots jūsu rakstura (399) celtnē, bet arī atstāj spēcīgu iespaidu uz citiem. Nekad nepazaudējiet no redzesloka faktu, ka jūs piederat Dievam, ka Viņš jūs ir dārgi atpircis un jums būs jāsniedz norēķins par visām spējām, kuras Viņš jums ir uzticējis. Neviens, kura rokas ir grēka aptraipītas vai kura sirds nav pareizās attiecībās ar Dievu, nedrīkstētu ņemt dalību grāmatu evaņģēlista vai kolportiera darbā, jo tādas personas noteikti apkaunos patiesības lietu. Tiem, kas strādā misijas laukā, vajadzīgs Dievs, kas viņus vadītu. Viņiem jābūt rūpīgiem un uzmanīgiem, lai darbu iesāktu pareizi un tad mierīgi un stingri turētos uz godīguma takas. Viņiem vajadzētu būt noteiktiem, jo sātans ir stingri apņēmies viņus uzvarēt.
Ir pieļauta kļūda, piedāvājot pasūtīt mūsu periodiskos izdevumus tikai uz dažām nedēļām, kad, pareizi strādājot, varēja panākt, ka tos pasūtītu uz ilgāku laiku. Viens gada pasūtījums ir daudz labāks par vairākiem īstermiņa abonentiem. Ja laikraksts ir pasūtīts tikai uz dažiem mēnešiem, tad interese bieži beidzas ar šo īslaicīgo abonēšanu. Daži gan atjauno parakstīšanos uz ilgāku laiku, bet tādā veidā tiek izšķiests daudz laika, kas dod maz ienākumu, kamēr ar mazliet lielāku smalkjūtību un neatlaidību varēja panākt parakstīšanos uz visu gadu. Jūs, brāļi, mērķējat pārāk zemu, jūs savos plānos esat pārāk aprobežoti. Jūs nestrādājat ar tādu smalkjūtību un neatlaidību, kādu prasa darbs. Šajā darbā ir vairāk grūtību nekā dažās citās nozarēs, bet mācība, ko tādā veidā iegūsiet, proti, smalkjūtība un savaldība, kļūs par jūsu rakstura sastāvdaļu un darīs jūs derīgus citiem darba laukiem, kur varēsiet kalpot dvēselēm. Tie, kas vāji mācās no sava darba un, tuvojoties cilvēkiem, ir nevērīgi un nelaipni, šos pašus trūkumus parādītu arī tad, ja strādātu par sludinātājiem.
Piedāvājot šādu īslaicīgu parakstīšanos, daži izvairās no pūlēm, kas nepieciešamas, lai iegūtu ilgākus abonētājus. Grāmatu evaņģēlisti nedrīkst savu darbalauku apstrādāt bezrūpīgi un vienaldzīgi. Viņiem jāsaprot, ka tie ir Dieva strādnieki, un (400) mīlestībai uz dvēselēm viņus jāierosina darīt visu iespējamo, lai patiesība apgaismotu ļaudis. Aizgādība un žēlastība, līdzekļi un mērķi ir savstarpēji cieši saistīti. Kad strādnieki dara vislabāko, ko viņi spēj, tad Dievs dara viņu labā to, ko tie paši nespēj, bet nevienam nevajadzētu sagaidīt, ka tas gūs sekmes, ja strādās neatkarīgi un vienīgi savā spēkā. Šim darbam jābūt savienotam ar stipru paļaušanos uz Dievu.
Katrā Kunga darba nozarē jāievēro taupība. Jaunieši šajā laikā dabīgi tiecas neievērot un nicināt taupību un sajaukt to ar skopumu un šaursirdību. Tomēr taupībai ir visciešākās saites ar visplašākajiem un augstsirdīgākajiem uzskatiem un jūtām; bez taupības nevar būt patiesas augstsirdības. Nevienam nevajadzētu domāt, ka mācīties taupīt un apsvērt, kā vislabāk izmantot druskas, ir viņa necienīgs darbs. Kristus, kad bija izdarījis ievērības cienīgu brīnumdarbu, sacīja: “Sakrājiet atlikušās druskas, ka nekas nepazūd!”
Diezgan lielu summu var izdot par viesnīcas rēķinu, kuras pakalpojumi nemaz nav vajadzīgi. Dieva lieta celmlaužu sirdīm bija tik tuva šajā jautājumā, ka viņi reti ēda viesnīcā, pat ja par kādu ēdienu būtu jāmaksā tikai 25 centi. Bet jaunieši un jaunietes vispār nav radināti taupīt, tāpēc arī valda izšķērdība visās lietās. Dažās ģimenēs norisinās tik bezdievīga izšķērdība, ka par šiem līdzekļiem, ja tie būtu taupīti, pietiktu vēl otras ģimenes uzturēšanai. Ja ceļojumu laikā mūsu jaunieši precīzi pierakstītu visus naudas izdevumus, tad viņu acis atvērtos un tie ieraudzītu, kur aizplūst līdzekļi. Viņiem varbūt nebūs jāatsakās no silta ēdiena, kā to darīja pirmie strādnieki, toties viņiem jāmācās apmierināt patiesās vajadzības, netērējot tik daudz naudas, cik tiem tagad šķiet nepieciešams. Ir personas, kas aizliedz sevi, lai tikai būtu līdzekļi Dieva darbam; lai tad arī strādnieki Kunga lietā praktizē pašaizliedzību, ierobežojot savus izdevumus, cik vien iespējams. Mūsu darbiniekiem būtu vērtīgi pastudēt valdiešu misionāru vēsturi un tad atdarināt šo uzupurību un pašaizliedzību. (401)
