Ar izdevniecības darbu Betlkrīkā saistās un vienmēr saistīsies daudz grūtību. Visas tur dibinātās iestādes ir darbarīki Dieva darba veikšanai virs zemes. Šī iemesla dēļ arī sātans ir tur, izlietodams savas izdomas spējas, lai radītu šķēršļus un kavēkļus. Viņš ar savām kārdināšanām tuvojas visiem, kas saistīti ar šīm iestādēm, savaldzinādams gan tos, kas ieņem atbildīgus amatus, gan arī tos, kas dara visvienkāršāko darbu, lai tie zaudētu savienību ar Dievu, apjuktu savos spriedumos un vairs nespētu atšķirt pareizo no nepareizā. Viņš zina, ka noteikti pienāks laiks, kad atklāsies gars, kas ir pārvaldījis dzīvi, un priecājas, ja šo cilvēku darbība liecina, ka tie nav Kristus līdzstrādnieki.
Daudziem, kas sasnieguši vīra gadus un attiecīgu briedumu, trūkst īpašību, kas veido cēlu un vīrišķīgu raksturu. Dievs tos neuzskata par vīriem. Viņi ir neuzticami. Daži no tiem ir saistīti ar mūsu iestādēm. Viņiem ir iespaids, bet tas ir postoša rakstura, jo reti kad ir taisnības pusē. Ar vārdiem apliecinot dievbijību, tie ar savu piemēru pastāvīgi atbalsta netaisnību. Neticība ir saausta ar viņu domām, kas izpaužas izteiktajos vārdos. Savus spēkus viņi izlieto taisnības, patiesības un tiesas sagrozīšanai. Sātans pārvalda viņu prātu un strādā caur tiem, demoralizējot un izraisot sajukumu. Jo patīkamāka un pievilcīgāka ir viņu uzvedība un jo bagātāk tie ir apveltīti ar izcilām spējām, (408) jo veiksmīgāki darbarīki tie ir visas taisnības ienaidnieka rokās, demoralizējot ikvienu, kas nonāk viņu iespaidā. Neatļaut tādiem kļūt par noteicošo spēku, lai īstenotu savus nodomus, atbalstot nekārtību un vaļīgus, izlaidīgus principus, izrādīsies smags un nepateicīgs uzdevums.
Jaunatne, kas pakļauta šādam iespaidam, nekad nav droša, ja vien tie, kuru uzraudzībā viņi atrodas, nav visaugstākajā mērā modri un stingri nopamatojušies pareizos pamatlikumos. Bet skumjš ir tas fakts, ka šajā gadsimtā daudzi jaunieši labprāt padodas sātana iespaidam un pretojas Dieva Garam. Daudzos gadījumos nepareizi ieradumi ir iesakņojušies tik stipri, ka vislielākā piepūle no vadītāju puses tā arī nepanāks viņu raksturu pārveidošanos pareizā virzienā.
Tiem, kas izdevniecības namā ieņem amatus, jānes smagas atbildības, un, ja viņi diendienā neapgūst dziļākus un patiesākus kristīgus piedzīvojumus, tad nav piemēroti šiem posteņiem. Uzmanība vispirms jāpievērš mūžīgajām interesēm, apsveicot katru iespaidu, kas dotu palīdzību dievišķā dzīvē. Cilvēkiem, kam Dievs uzticējis veikalnieciskas lietas, kas saistās ar Viņa darbu, jābūt garīgi domājošiem ļaudīm. Viņi nedrīkst nevērīgi izturēties pret reliģisku sapulču apmeklēšanu un justies pārāk apgrūtināti, lai stāstītu citiem par savu ticības dzīvi un pieredzi. Dievs uzklausīs viņu liecības, kas tiks ierakstītas Viņa piemiņas grāmatā, Viņš pamodinās savus uzticīgos un tos žēlos “kā vīrs žēlo savu dēlu, kas viņam kalpo”.
Izdevniecības darba vadībā esošajiem derētu atcerēties, ka daudzi uz viņiem raugās kā uz priekšzīmi, tādēļ jo vairāk viņiem vajadzētu būt uzticīgiem Dieva pagodināšanā un pielūgšanā, jo tādus taču viņi vēlas redzēt savus strādniekus katrā iestādē. Ja viņus lūgšanu namā redz tikai reizēm, tad arī citi attaisnos savu nevīžīgo rīcību uz viņu rēķina. Šie vīri jebkurā laikā spēj tekoši runāt par sava darba jautājumiem, rādot, ka (409) viņi nav veltīgi vingrinājušies savus spēkus izlietot šajā virzienā. Savus pienākumus viņi veic smalkjūtīgi, prasmīgi un meistarīgi, bet cik svarīgi ir, lai viņu sirds, viņu prāts un visi spēki būtu saistīti ar Dieva pielūgsmi un pagodināšanu, lai viņu vārdi, daiļrunīgi savā vienkāršībā, spētu parādīt glābšanas ceļu, ejot pie Kristus! Viņiem vajadzētu būt nopietniem lūgšanu vīriem, kas stipri paļaujas uz Dievu; cilvēkiem, kas līdzīgi Ābrahāmam valda pār savu namu un sevišķi rūpējas par visu ar biroju saistīto cilvēku garīgo labklājību.
Uzticēties var tiem, kam Kristus visur ir pirmajā vietā. Tādi nebūs pašpaļāvīgi un arī neļaus savām reliģiskajām interesēm pazust veikalniecisko pasākumu lietās. Vai Dievs ir uzticējis cilvēkiem svētas atbildības? Ja tā, tad Viņš grib, lai tie sajūt savu vājumu un atkarību no Viņa. Cilvēkiem nav droši pa-ļauties uz savu izpratni, tāpēc tiem ik dienas vajadzētu meklēt spēku un gudrību no augšienes. Dievam vajadzētu būt visās viņu domās, tad visas vecās čūskas blēdības un viltības nespēs viņus pavedināt uz grēcīgu savu pienākumu nepildīšanu. Tad viņi ienaidniekam stāsies pretī ar vienkāršo ieroci, kuru lietoja Kristus: “Stāv rakstīts,” vai noraidīs to ar vārdiem: “Atkāpies no manis, sātan!”
Brīdinošajos vārdos “esiet modrīgi vienmēr un lūdziet” Jēzus parādīja vienīgo drošo ceļu. Tātad ir vajadzība būt modriem. Mūsu pašu sirds ir viltīga, mūs apņem cilvēciskās vājības un nespēks, un sātans ir nopietni apņēmies mūs iznīcināt. Mēs dažkārt neesam nomodā, bet pretinieks neslinko nekad. Zinot viņa nenogurstošo modrību, negulēsim kā citi, bet būsim nomodā un skaidrā prātā. Mums jāstājas pretī pasaules garam un tā iespaidam, un mēs nedrīkstam pieļaut, ka prātu un sirdi šīs lietas savaldzina.
Enerģisks un darbīgs cilvēks, nonākot saskarē ar pasauli, piedzīvos grūtības, sarežģījumus un nemieru izraisošas rūpes. Viņš atklās, ka pasaulīgas domas un pasaulīgi plāni tiecas pārņemt vadību un ka dievbijīga gara uzturēšanai būs vajadzīgas pūles un prāta un dvēseles disciplīna. (410) Bet dievišķā žēlastība gaida uz pieprasījumu, un viņa lielā vajadzība ir tas spēcīgais arguments, kas uzvarēs Dievu. Par šādiem cilvēkiem Jēzus ir sevišķi gādājis. Viņš tos uzaicina: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” Tiem, kas atrodas sadraudzībā ar Kristu, ir pastāvīga dusa un miers. Kāpēc tad mēs staigājam vieni un noniecinām Viņa sabiedrību? Kāpēc mēs neņem Viņu līdzi visās mūsu apspriedēs? Kāpēc mēs negriežamies pie Viņa visās mūsu grūtībās un nepārbaudām dievišķo apsolījumu stiprumu?
Svētais Gars apgaismo mūsu neizpratnes tumsu, sniedz zināšanas un palīdz dažādajās neatliekamajās vajadzībās. Bet prātam pastāvīgi jāmeklē Dievs. Ja atļausim tur ieviesties aukstumam un pasaulīgumam, tad sirds vairs nelūgs un mums nebūs drosmes uzlūkot Viņu, visas gudrības un spēka Avotu. Tāpēc lūdziet vienmēr, mīļie brāli un māsas, "paceldami svētas rokas, bez dusmām un šaubīšanās". Neatlaidīgi nesiet savus lūgumus pie žēlastības troņa un paļaujieties uz Dievu stundu pēc stundas un mirkli pēc mirkļa. Kristus kalpošanas darbs nokārtos jūsu attiecības ar citiem cilvēkiem un darīs jūsu dzīvi auglīgu labos darbos.
Lai neviens neiedomājas, ka ar Kristus Garu var savienot savtību, sevis vērtēšanu un savu iegribu apmierināšanu. Uz katru patiesi atgriezušos cilvēku gulstas atbildība, ko mēs nespējam pareizi novērtēt. Debesu Ķēniņa dēli un meitas nevar pieņemt pasaules principus un iet pa pasaules ceļiem. "Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka tad, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs Viņu redzēsim, kāds Viņš ir. Katrs, kam ir šī cerība un viņu, šķīsta sevi pašu, kā viņš ir šķīsts." Bet pasaule mūs nepazīst, tāpēc ka tā nepazīst mūsu Kungu Jēzu Kristu.
Review kantorī nepieciešami darbu vadītāji, kas pareizi pārstāv arī Jēzu un atpestīšanas plānu. Dievam nepatīk, ja tie visus savus spēkus izlieto tikai laicīgos pasākumos vai pat ar izdevniecības darbu saistītos darījumos un neko nedara Viņa draudzes stiprināšanai, Viņa Valsts uzcelšanai. Strādāt Dieva un dvēseļu atpestīšanas labā ir cēlākais un augstākais aicinājums, kādu cilvēki jebkad saņēmuši un kāds tiem jebkad var tikt dots. Zaudējumiem un ieguvumiem šajā darbā ir ārkārtēja nozīme, jo rezultāti neskar tikai šo dzīvi, bet iesniedzas mūžībā.
Brāļi, lai kādā darbā jūs iesaistītos, lai kādā īpašā nozarē jūs sāktu strādāt, visur ņemiet līdzi savu reliģiju. Dievu un Debesis nekad nevajadzētu izslēgt no piedzīvojumiem un dzīves darba. Strādniekiem šajā ziņā vajadzētu sargāties, ka tie nekļūst vienpusīgi un to raksturā neparādās tikai laicīgais elements. Pagātnē ar kantori saistītie vīri ir pieļāvuši nenoliedzamas kļūdas. Viņi nav bijuši garīgi noskaņoti, un to iespaids nav vadījis pretī Debesu Kānaānai, bet gan licis raudzīties atpakaļ uz Ēģipti.
Brālis P ir apveltīts ar spējām, kas, svētotas Dievam, tam ļautu paveikt daudz laba. Viņam ir ass prāts. Viņš saprot patiesības teoriju un Dieva likumu prasības, bet nav mācījies Kristus skolā lēnprātību un pazemību, kas viņu darītu piesardzīgu tam uzticētajā vietā. Viņš ir svērts svētnīcas svaros un atrasts par vieglu. Ar brīdinājumiem un rājieniem tas ir saņēmis lielu gaismu, bet viņš tos nav licis vērā, neredzot nekādu nepieciešamību mainīt savu rīcības veidu. Viņa piemērs kantorī strādājošo priekšā nav saskanējis ar viņa ticības apliecību. Viņš nav bijis mērķtiecīgs, bet ir izturējies puiciski, un viņa iespaids ir vadījis prom no Kristus pretī saskaņai ar pasauli.
Brālim P tika piedāvāts Kristus krusts, bet viņš no tā novērsās, jo tas vairāk saistīts ar kaunu un negodu, nekā ar slavu un pasaulīgu cieņu. Atkal un atkal Jēzus ir aicinājis: “Ņem krustu un seko Man, tad tu būsi mans māceklis.” Citas balsis ir saukušas pasaulīga lepnuma un godkāres virzienā, un viņš tās ir uzklausījis, tāpēc ka to gars dabīgai sirdij ir patīkamāks. Viņš ir novērsies no Jēzus, šķīries no Dieva un apkampis pasauli. Viņš tika aicināts pārstāvēt Kristu un būt pasaulē par gaismu, bet savā svētajā uzdevumā ir bijis neuzticīgs. Starp viņa dvēseli un Jēzu tagad nostājusies pasaule, un viņa piedzīvojumiem ir vienīgi laicīgs raksturs, kaut gan tam vajadzēja iegūt pilnīgi pretēja rakstura piedzīvojumus. Šī vīra gaume un uzskati neapšaubāmi ir bijuši pasaulīgi, kā rezultātā viņš nav spējis aptvert garīgas lietas.
