Kungs grib, lai tie, kas vada darba lauku dažādās daļās, būtu savstarpēji vienoti. Tiem, kas pārzina Viņa darbu pie Klusā okeāna, un tiem, kas iesaistījušies darbā Klinšu kalnu austrumu pusē, vajadzētu būt ar vienādu prātu un spriedumu — vienotiem sirdī, plānos un darbībā. Viņš nevēlas tādus, kas, strādādami vienā vai otrā izdevniecībā, domātu, ka atšķiršanās no citā izdevniecībā esošajiem plāniem un uzskatiem ir normāla lieta. Viņiem vajadzētu apmainīties ar plāniem un idejām, salīdzināt ierakstus, un, ja vienā vai otrā birojā ir ieteikts kāds uzlabojums, tad lai vadītāji apsver šo jautājumu un pieņem attiecīgus plānus un metodes. Abos izdevniecības namos jāpanāk ļoti lieli uzlabojumi un vadītājiem vēl daudz jāmācās. Cenšanās mazāk balstīties uz savu paša prātu un vairāk mācīties Kristus lēnprātību un pazemību ļoti izšķiroši ietekmēs darba attīstību, piešķirot tam vislielākās sekmes. Lai abos kantoros strādājošie nav tik egoistiski, tik tālu no Kristus, ka sev par prieku gribētu paturēt savus pašu plānus un iet savus ceļus, neņemot vērā sekas.
Ar mūsu izdevniecības biroju Betlkrīkā saistītie darbinieki nav tādi, kādiem tiem vajadzētu būt, ne arī kādi tie varētu būt. Tie domā, ka viņu gaume, ieradumi un uzskati ir pareizi. Viņiem draud briesmas kļūt šauriem savos uzskatos un greizsirdīgiem uz Klusā okeāna spiestuvi, ieņemot kritizējošu nostāju un jūtot sevi esam pārākus. Ir pieļauts, ka šīs jūtas aug, sabojā un kavē pašu intereses un arī darba intereses Klusā okeāna krastā. Tas viss notiek tāpēc, ka valdošo vietu ieņem savtīgas jūtas, kas traucē pareizi saprast, kas ir par labu viņiem pašiem un (418) visa Dieva darba attīstībai. Šī norobežošanās ir pretēja Kristus Garam. Dievam tā nepatīk. Viņš vēlas, lai tā pilnībā tiktu uzvarēta. Darbs ir viens. Vīna dārzs ir viens liels lauks, un Dieva kalpi nodarbināti dažādās lauka daļās. Nevajadzētu būt nekādam citam mērķim, kā vienīgi nesavtīgai strādāšanai, lai brīdinātu bezrūpīgos un glābtu pazudušos.
Ar Dieva darbu birojā, sanatorijā un koledžā saistītos cilvēkus var uzskatīt par uzticamiem tikai tik tālu, cik tie saskaņojas ar Kristus raksturu. Bet daudzi ir mantojuši tādas rakstura īpašības, kas nekādā ziņā neattēlo dievišķo Paraugu. Ir daudzi, kas no dzimšanas sev līdzi paņēmuši dažus rakstura defektus, kurus nav pārvarējuši, bet gan rūpīgi kopuši, it kā tie būtu tīrs zelts, un vēl ienesuši savos reliģiskajos piedzīvojumos. Daudzos gadījumos šīs rakstura īpašības tiek saglabātas visā dzīves laikā. Kādu laiku var neredzēt, ka tās kļūst par iemeslu īpašam ļaunumam, bet raugs darbojas, un, iestājoties labvēlīgiem apstākļiem, ļaunums atklājas.
Dažiem no šiem cilvēkiem, kuru raksturs ir stipri kropls, pastāv stingri izteikti uzskati, un tie ir nepiekāpīgi, lai gan viņiem, pielīdzinoties Kristum, vajadzētu piekāpties citiem, kas patiesības lietu mīl tikpat dziļi kā viņi. Tādām personām vajag attīstīt pretējas rakstura īpašības un mācīties citus vērtēt augstāk par sevi. Kad viņi nodarbojas ar svarīgiem pasākumiem, kur jāizstrādā plaši plāni, tiem vajadzētu būt uzmanīgākiem, lai viņu īpatnējie uzskati un rakstura līnijas neatstātu nelabvēlīgu iespaidu uz šo pasākumu attīstību. Kungs redz briesmas, kas rastos, ja lēmumu un plānu izstrādāšanu kontrolētu tikai viena cilvēka prāts un spriedums, un Viņa inspirētais Vārds pavēl pakļauties cits citam un vērtēt citus augstāk par sevi. Sastādot plānus, kas ietekmēs Dieva lietu, tos vajadzētu pārrunāt padomē, kas sastāvētu no izmeklētiem, pieredzējušiem vīriem, jo visos šajos pasākumos ir svarīga pūļu saskaņotība.
Cilvēki ar dažādu temperamentu un nepilnīgu raksturu var (419) saskatīt kļūdas citos, bet savas var arī neredzēt, un, ja viņiem atļautu īstenot līdz galam šos viņu pašu plānus, neapspriežoties ar citiem, tie izdarītu bēdīgas kļūdas. Viņu uzskatiem jākļūst plašākiem. Parastajiem cilvēces pārstāvjiem piemīt savtība un godkāre, kas sabojā Dieva darbu. Skatu jānovērš no savtīgām interesēm. Nekad nevajadzētu censties būt pirmajam, turēties nomaļus no Dieva strādniekiem, runāt un rakstīt fanātiskā lietu izpratnē, kas nav kritiski un ar lūgšanām izmeklēta un pazemīgi pārrunāta padomē.
Nākamā pasaule ir jau ļoti tuvu ar tai sekojošajiem nemainīgajiem un svinīgajiem gala notikumiem — tik tuvu, tik ļoti tuvu, bet vēl jādara tāds liels darbs un jāpieņem tik daudz svarīgu lēmumu! Apspriedēs vietu atraduši jau iepriekš izdomāti uzskati, savtīgas idejas un plāni, iedzimti slikti rakstura vilcieni, un arī tiem atļauj atstāt savu iespaidu. Jums vienmēr vajadzētu izprast, ka vadīties no impulsiem ir grēks. Jums nevajadzētu ļaunprātīgi izmantot savu varu un īstenot savus nodomus, nedomājot par to, kā tie ietekmēs citus, tāpēc vien, ka jūs atrodaties postenī, kur to ir iespējams izdarīt. Bet jums savu varu vajadzētu lietot kā svētu mantu, pastāvīgi atceroties, ka jūs esat Visaugstākā kalpi un ka jums ar katru pieņemto lēmumu būs jāsastopas tiesā. Ja jūsu darbi ir nesavtīgi un par godu Dievam, tad tie izturēs pārbaudi. Godkāre ir garīguma uz priekšu iešanas nāve. Ģenialitāte ir maldīga, kūtra bezdarbība ir noziegums, bet dzīve, kur tiek cildināts katrs taisnīgs pamatlikums, būs sekmīga.
Daudzām jūsu apspriedēm nav Debesu zīmoga. Jūs uz tām neierodaties kā cilvēki, kas būtu runājuši ar Dievu un kuriem ir Viņa prāts un žēlsirdīgā līdzjūtība, bet kā tādi, kas stingri apņēmušies līdz galam īstenot savus plānus un izlemt jautājumus pēc sava prāta. Tomēr svarīgi, lai katrā darba nozarē valdītu Kristus prāts un gars. Jūs esat Dieva līdzstrādnieki, tādēļ vien jums vajadzīga laipnība un pieklājība, citādi jūs Jēzu nevarat pārstāvēt.
Visiem, kas nodarbināti mūsu iestādēs, vajadzētu saprast, (420) ka viņi var būt svētība vai lāsts. Ja tie vēlas būt svētība, tad viņiem ik dienas jāatjauno savs garīgais spēks, jābūt dievišķās dabas dalībniekiem un izbēgušiem no iekāres dēļ pasaulē valdošā posta.
Dzīvojot darbīgu, rūpju pilnu dzīvi, dažreiz ir grūti izšķirt, kādi motīvi mūs vada, bet ik dienas mēs dodamies uz priekšu vai nu labā, vai ļaunā virzienā. Patika vai nepatika, personīgu izjūtu pamošanās gribēs ietekmēt mūsu rīcību un paša noskaņojums aizmiglos skatu. Man ir rādīts, ka Jēzus mūs mīl, bet Viņš skumst, redzot, ka tik ļoti trūkst gudru izšķiršanās spēju, piemērotības darbam un gudrības sasniegt cilvēku sirdis un iekļauties citu jūtās. Kaut gan mums jāsargājas no pastāvīgām briesmām savienoties ar Kristus ienaidniekiem un tādā veidā tikt samaitātiem, mums tajā pašā laikā jāsargās atrauties no tiem, kurus Kungs tāpat uzskata par savu īpašumu, jo “ko jūs darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem”, Viņš saka, “to jūs Man esat darījuši”. Ja mēs sirsnīgi un ar mīlestības pilniem nodomiem izlietojam katru izdevību, lai palīdzētu nostāties uz kājām tiem, kas ir krituši un sasitušies, tad nebūsim velti dzīvojuši. Mūsu izturēšanās nebūs asa, uzpūtīga vai pavēlnieciska, bet mūsu dzīvi apņems Kristus žēlastības smarža.
Mūsu Debesu Tēvs no saviem kalpiem prasa atbilstoši uzticētajam, un Viņa prasības ir taisnīgas un pamatotas. Viņš nepieņems neko mazāku par prasīto. Visas Viņa taisnīgās prasības ir pilnīgi jāapmierina vai arī tās runās pret mums, ka esam svērti svaros un atrasti par viegliem. Jēzus ar visdziļāko interesi vēro mūsu pūles. Kungs zina, ka Viņa darbā strādā cilvēki, kam ir cilvēciskas vājības, tādēļ Viņš jo dziļā līdzjūtībā raugās uz to kļūdām un mazdūšību. Tomēr kļūdu un trūkumu varētu būt mazāk nekā patlaban. Ja mēs rīkosimies saskaņā ar Debesīm, tad ar mums kopā strādās kalpojošie eņģeļi, kas mūsu pūles vainagos sekmēm.
Mēs dzīvojam lielajā sagatavošanās dienā, un tiem, kas nodarbināti mūsu dažādajās iestādēs, pastāvīgi vajadzētu domāt par svarīgo (421) darbu, kas norisinās Debesu svētnīcā. Nedrīkstētu pieļaut, ka ar laicīgā darba panākumiem saistītās rūpes tā piepilda prātu, ka uz Debesu darbu, kas skar katru personīgi, skatītos pavirši. Svinīgos Tiesas dienas notikumus, lielo Salīdzināšanās dienu, vajadzētu turēt cilvēku skata priekšā, iespaidojot viņu sirdsapziņu ar nopietnību un spēku. Svētnīcas aplūkošana sniegs pareizu priekšstatu par dotā darba svarīgumu. Izpratne par svētnīcu liks izdevniecības darbiniekiem parādīt lielāku enerģiju un dedzību, lai darbs būtu veiksmīgs. Neviens nedrīkst kļūt bezrūpīgs, akls pret Dieva lietas vajadzībām un tām briesmām, kas apņem katru dvēseli, bet visiem vajadzētu censties kļūt par gaismas kanāliem.
Visās mūsu iestādēs ir pārāk daudz no sava “es” un pārāk maz no Kristus. Visu acīm vajadzētu vērsties uz mūsu Glābēju un visiem raksturiem vajadzētu kļūt līdzīgiem Viņa raksturam. Viņš ir paraugs, kas jāatdarina, protams, ja vēlamies, lai mums būtu pareizi līdzsvarots prāts un simetrisks raksturs. Jēzus dzīve līdzinājās Dieva dārzam, kurā auga koki, kurus visus bija patīkami uzskatīt un kuru augļi bija derīgi uzturam. Viņa dvēsele sevī glabāja laipnību un mīlestību, liekot Viņam no sirds just līdzi visai cilvēcei. Kristus bija visu lietu Radītājs, uzturot pasaules ar savu bezgalīgo spēku. Eņģeļi labprāt vēlējās parādīt Viņam godu un paklausīt Viņa gribai. Tomēr Kungs uzklausīja nespēcī-gā bērna pļāpāšanu un pieņēma tā šļupstoši izsacīto slavu. Viņš mazus bērnus ņēma rokās un tos spieda pie savas lielās, mīlošās sirds, un tie Viņa klātbūtnē jutās kā mājās. Bēdas Viņš neuzskatīja kā kaut ko mazsvarīgu, un Viņa sirdi vienmēr skāra to ciešanas, kurus glābt Viņš bija nācis.
Pasaule bija pazaudējusi sākotnējo labestību un iegrimusi vispārējā atkrišanā un samaitātībā; un Jēzus dzīvi raksturoja darbs un pašaizliedzīgas pūles, lai vestu cilvēku atpakaļ tā pirmatnējā stāvoklī, piepildot ar dievišķas labvēlības un nesavtīgas mīlestības garu. Būdams (422) pasaulē, Viņš nebija no pasaules. Sastapšanās ar savtību, izlaidību un nešķīstību, ko bija ienesis sātans, Viņam pastāvīgi sagādāja rūpes, bet Viņa darbs bija saskaņot cilvēku ar dievišķo plānu un savienot Zemi ar Debesīm, tādēļ Viņš nevienu upuri neuzskatīja par lielu, lai sasniegtu šo mērķi. Viņš “visās lietās ir kārdināts tā kā mēs”. Sātans bija gatavs Jēzum uzbrukt ik uz soļa, apstājot Viņu ar visniknākajām kārdināšanām, tomēr Viņš “grēkus nav darījis, nedz viltība ir atrasta Viņa mutē”, Viņš tika “kārdināts un cieta”, atbilstoši sava svētuma pilnībai. Bet tumsas princis Viņā neatrada pat ne vienu vienīgu domu vai izjūtu, kas atsauktos uz kārdināšanu.
Viņa mācība bija kā lietus, Viņa valoda veldzēja kā rasa. Kristus raksturā aizplīvurotā veidā bija ietverta tāda varenība, kādu Dievs kritušajam cilvēkam vēl nekad nebija atklājis, un tāda lēnprātība, kādu cilvēks vēl nebija sasniedzis. Nekad iepriekš cilvēku vidū nebija staigājis neviens, kas būtu tik cēls, tik skaidrs, tik labsirdīgs, neviens, kas tik ļoti apzinātos savu Dievam līdzīgo raksturu, un tomēr tik vienkāršs, tik ļoti iegrimis plānos un nodomos darīt cilvēcei labu. Sajūtot riebumu pret grēku, Viņš līdzjūtībā raudāja par grēcinieku. Viņš nedzīvoja sev pašam pa prātam. Debesu Kungs ietērpās bērna pazemībā. Lūk, tāds ir Kristus raksturs. Vai mēs ejam Viņa pēdās? Ak, mans Pestītāj, cik nožēlojami Tevi pārstāv tie, kas saucas par Taviem sekotājiem!
