Ārstam vajadzīga vairāk nekā cilvēciska gudrība un spēks, lai viņš zinātu, kā rīkoties daudzos sarežģītos gara un sirds slimību gadījumos, pret ko viņam iznāk cīnīties. Ja tas nepazīst dievišķās žēlastības spēku, tad nelaimīgajiem nevarēs palīdzēt, bet tikai palielinās grūtības; tomēr, ja ārsts ir stipri pieķēries Dievam, tad viņš spēs palīdzēt slimajam, apmulsušajam prātam. Viņš spēs saviem pacientiem norādīt uz Kristu un viņus pamācīt visas savas rūpes un sarežģījumus nolikt pie lielā nastu Nesēja kājām.
Starp grēku un slimību pastāv dievišķi noteikta saikne. Neviens ārsts nevar nostrādāt mēnesi, neredzot to izpaužamies dzīvē. Viņš gan var šo patiesību ignorēt, viņa prāts var būt tā aizņemts ar citiem jautājumiem, ka tam nepievērš uzmanību; bet, ja viņš grib būt vērīgs un godīgs, tad nevar neatzīt, ka starp grēku un slimību pastāv tādas pašas attiecības kā starp cēloni un sekām. Ārstam to vajadzētu ātri ieraudzīt un atbilstoši rīkoties. Ieguvis slimo uzticību, atvieglinot viņu ciešanas un atgriežot viņus no kapa malas dzīvē, viņš var tiem mācīt, ka slimība ir grēka sekas un ka tas ir kri-tušais ienaidnieks, kas cenšas viņus savaldzināt veselību un dvēseli postošos (445) dzīves ieradumos. Viņš var tos pārliecināt, cik nepieciešami ir sevi aizliegt un paklausīt dzīvības un veselības likumiem. Sevišķi jauniešu prātā viņš var iepotēt pareizus pamatlikumus. Dievs savus radījumus mīl ar mīlestību, kas ir gan maiga, gan spēcīga. Viņš ir iecēlis dabas likumus, bet Viņa likumiem nav patvaļīgu prasību raksturs.
Katrs “Tev nebūs”, vienalga, vai tas ir fiziskas vai morālas dabas, satur apsolījumu. Ja tam paklausām, tad mūsu soļus pavadīs svētības; ja nepaklausām, tad sekas būs briesmas un nelaime. Dievs ar saviem likumiem vēlas vest ļaudis sev tuvāk. Viņš grib tos glābt no ļauna un vadīt uz labu, ja vien tie to atļauj, bet Viņš nekad nevienu nespiež. Mēs nespējam izprast Dieva plānus, bet mums vajag Viņam uzticēties un savu ticību parādīt darbos.
Ārstu, kas mīl un bīstas Dievu, salīdzinot ar tiem, kas ir neticīgi vai atklāti nereliģiozi, ir maz; šos dievbijīgos ārstus vajadzētu atbalstīt, dodot viņiem priekšroku. Ārstam, kas nebīstas Dievu, mēs drīkstam neuzticēties. Viņam ir atvērtas kārdināšanu durvis, kur viltīgais velns to pavedina uz zemis-kām domām un rīcību, un vienīgi dievišķās žēlastības spēks var apspiest satrauktās kaislības un pasargāt no grēka. Tiem, kas ir tikumiski samaitāti, netrūks izdevību samaitāt cilvēkus, kuru domas ir tīras. Bet ko izvirtušais ārsts darīs Dieva dienā? Izlikdamies, ka rūpējas par slimajiem, viņš svētajā uzticības vietā ir rīkojies kā nodevējs. Viņš ir pazemojis Dieva radīto ķermeni un dvēseli un viņu kājas nostādījis uz takas, kas ved pazušanā. Ak, cik drausmīgi ir mūsu mīļos uzticēt netīra cilvēka rokām, kas var saindēt morāli un pazudināt dvēseli! Cik ļoti nepiemērots ir bezdievīgs ārsts pie mirstoša cilvēka gultas!
Ārstam gandrīz ik dienas aci pret aci jāsastopas ar nāvi. Viņam, tā sakot, nākas staigāt tieši gar kapa malu. Daudzos gadījumos biežā saskare ar ciešanu skatiem un nāvi izraisa bezrūpīgu izturēšanos un vienaldzību pret cilvēku sāpēm, kā arī nevērību slimnieka ārstēšanā. Tādiem ārstiem, liekas, nav vairs maigu jūtu. Viņi ir skarbi un nelaipni, un slimais baidās no viņu tuvošanās. Tādi cilvēki, (446) lai arī cik lielas būtu viņu zināšanas un prasme, cietējam var maz palīdzēt. Bet, ja ārsta zināšanām pievienota mīlestība un līdzjūtība, kādu Jēzus parādīja slimajiem, tad jau viņa personīgā klātbūtne vien sniegs svētību. Viņš savu pacientu neuzlūkos tikai kā kāda cilvēka organismu, bet kā dvēseli, kas var tikt izglābta vai zaudēta.
Ārsta pienākumi ir grūti. Tikai nedaudzi saprot garīgo un fizisko slodzi, kādai viņš pakļauts. Visa viņa enerģija un spējas ar visdedzīgāko vēlēšanos jāatdod cīņai ar slimību un nāvi. Viņš bieži zina, ka viena neveikla rokas kustība, novēršoties pat tikai par mata platumu nepareizā virzienā, var dvēseli nesagatavotu aizsūtīt mūžībā. Cik ļoti uzticīgam ārstam nepieciešama Dieva ļaužu līdzjūtība un lūgšanas. Viņa vajadzības šajā virzienā nav mazākas kā sludinātājam vai misijas strādniekam, kas pilnīgi nodevies Dievam. Bieži paliekot bez nepieciešamās atpūtas un miega, un pat bez reliģiskām priekšrocībām Sabatā, viņam vajadzīga divkārša žēlastība, ik dienas jauna palīdzība, jo pretējā gadījumā viņš var pazaudēt savu patvērumu Dievā un nokļūt briesmās — iegrimt dziļākā garīgā tumsā, nekā citu profesiju cilvēki. Tomēr viņam bieži jāpanes nepelnīti apvainojumi, un viņš tiek atstāts viens, padots sātana visniknākajām kārdināšanām, juzdamies nesaprasts, savu draugu apmelots un pamests.
Daudzi negrib izvēlēties ārsta profesiju par savu dzīves darbu, jo zina, cik smagi ir ārsta pienākumi un cik maz tiem ir izdevību atbrīvoties no rūpēm pat Sabatā. Bet lielais ienaidnieks pastāvīgi cenšas iznīcināt Dieva roku meistardarbu, un tāpēc izglītoti, saprātīgi cilvēki tiek aicināti cīnīties pret viņa nežēlīgo varu. Ir nepieciešams, lai vairāk atbilstoša rakstura cilvēku sevi ziedotu šai profesijai. Vajadzētu neatlaidīgi pūlēties, pārliecinot piemērotus cilvēkus sagatavoties šim darbam. Tiem vajadzētu būt ļaudīm, kuru raksturs nopamatots uz Dieva Vārda skaidrajiem pamatlikumiem, — cilvēkiem, kam jau no dabas ir enerģija, spēks un neatlaidība, kas viņus šajā atbildīgajā darbā darītu spējīgus sasniegt augstu attīstības pakāpi. Ne katrs var (447) kļūt panākumiem bagāts ārsts. Daudzi ir uzņēmušies šīs profesijas pienākumus, būdami pilnīgi nesagatavoti. Viņiem nav nepieciešamo zināšanu, ne arī veiklības un smalkjūtības, uzmanības un apķērības, kas vajadzīgas sekmju nodrošināšanai.
Ārsts var strādāt daudz labāk, ja viņš pats ir fiziski stiprs. Būdams nespēcīgs, viņš nevar izturēt savai profesijai raksturīgo nogurdinošo darbu. Cilvēks, kurš savā miesas uzbūvē ir vājš, kuram ir gremošanas traucējumi vai kurš nespēj pilnīgi valdīt pār sevi, nevar kļūt derīgs cīņai ar dažādām slimībām. Vajadzētu būt ļoti uzmanīgiem, lai nepamudinātu cilvēkus studēt medicīnu, kas prasa daudz laika un līdzekļu, ja nav nekādu pamatotu cerību, ka viņi gūs sekmes.
Daži cilvēki, kas kā piemēroti tika izraudzīti ārsta darbam, saņēma atbalstu medicīnas studijām. Tomēr daži no tiem, kas iesāka studijas medicīnas koledžās kā kristieši, priekšplānā neturēja dievišķo bauslību; viņi upurēja pamatlikumus un nošķīrās no Dieva. Viņi juta, ka nespēj vieni ievērot ceturto bausli un izturēt godkārīgo, pasauli mīlošo, paviršo, skeptiski noskaņoto un neticīgo ļaužu dzēlības un izsmieklu. Tie nebija sagatavoti šim vajāšanu veidam. Viņi godkārīgi vēlējās sasniegt augstu stāvokli pasaulē, un tad paklupa pret neticības tumšajiem kalniem un neattaisnoja tiem dāvāto uzticību. Viņiem pavērās dažāda veida kārdināšanas, kurām nemaz nebija spēka pretoties. Daži no viņiem palika negodīgi, viltīgi gudri cilvēki un ir vainīgi smagos grēkos.
Šajā laikmetā briesmas draud katram, kas sāk studēt medicīnu. Bieži vien pasniedzēji ir pasaulīgi gudri cilvēki un studiju biedri — neticīgi, kas nemaz nedomā par Dievu, tā ka kristīgam studentam draud briesmas pakļauties šīs nereliģiozās sabiedrības iespaidam. Tomēr daži ir pabeiguši medicīnas kursu un palikuši uzticīgi pamatlikumiem. Viņi neturpināja mācīties Sabatā un pierādīja, ka cilvēki var sagatavoties ārsta pienākumiem (448) un nepievilt to cerības, kas viņiem deva līdzekļus izglītības iegūšanai. Līdzīgi Daniēlam, viņi ir godājuši Dievu, un Dievs ir viņus pasargājis. Daniēls savā sirdī apņēmās, ka viņš nepieņems ķēniņa galma ieradumus, ka viņš neēdīs ķēniņa ēdienus, ne arī dzers viņa vīnu. Viņš spēku un žēlastību meklēja no Dieva, un Dievs viņam piešķīra lielāku gudrību, izveicību un zināšanas, nekā valsts astrologiem, pareģiem un burvjiem. Pie viņa piepildījās apsolījums: “Kas Mani godā, tos Es godāšu.”
Jaunam ārstam ir pieeja Daniēla Dievam. Pateicoties dievišķai žēlastībai un spēkam, viņš savā aicinājumā var kļūt tikpat sekmīgs kā Daniēls savā augstajā postenī. Bet ir kļūda par vissvarīgāko uzskatīt tikai zinātnisko sagatavošanos, atstājot novārtā reliģiskos pamatlikumus, kas atrodas katra panākumiem bagāta darba pašā pamatā. Daudzi tiek slavēti kā veikli savas profesijas meistari, kaut arī smejas par domu, ka tiem savā darbā gudrības ziņā jāpaļaujas uz Jēzu. Bet, ja šos cilvēkus, kas uzticas savām zinātniskajām atziņām, apspīdētu Debesu gaisma, ak, cik daudz lielāku izcilību tad viņi spētu iegūt! Cik daudz varenāki būtu viņu spēki un ar cik daudz lielāku paļāvību tie varētu novest līdz galam grūtās un sarežģītās lietas! Cilvēkam, kas cieši savienots ar dvēseles un miesas Lielo Ārstu, ir pieejami Debesu un zemes bagātību avoti, un viņš spēj strādāt ar gudrību un nemaldīgu precizitāti, kāda nevar būt bezdievīgajam.
Tiem, kam uzticētas rūpes par slimniekiem, kā ārstiem, tā māsām un kopējām vajadzētu atcerēties, ka viņiem darbā jāiztur visu redzošās Jehovas acs pārbaude. Nav svarīgāka misijas lauka par to, kādā darbojas uzticīgs, dievbijīgs ārsts. Nav lauka, kurā kāds cilvēks varētu veikt vairāk laba vai iegūt vairāk dārgakmeņu, kas mirdzētu viņa līksmības vainagā. Katrā slimnieka istabā, kurā viņš ieiet, tas kā saldu smaržu sev līdzi var ienest Kristus žēlojošo laipnību un grēka sasistajai dvēselei var sniegt īstu dziedinošu balzāmu. Viņš slimajam un mirstošajam cilvēkam var norādīt uz (449) Dieva Jēru, kas nes pasaules grēkus. Viņam nevajadzētu uzklausīt domas, ka ir bīstami runāt par mūžīgām interesēm ar cilvēkiem, kuru dzīvība atrodas briesmās, tāpēc ka tiem varot kļūt sliktāk; jo deviņos gadījumos no desmit iepazīšanās ar grēkus piedodošo Pestītāju sniegs labumu kā garam, tā miesai. Jēzus spēj ierobežot sātana varu. Viņš ir tas Ārsts, kuram grēku sagrauztā dvēsele var uzticēt kā miesas, tā dvēseles slimību dziedināšanu.
Virspusējie un ļaunprātīgie profesijas pārstāvji centīsies pamodināt aizspriedumus pret cilvēku, kas uzticīgi izpildīs savus profesionālos pienākumus, un liks viņa ceļā šķēršļus, bet šie pārbaudījumi tikai atklās rakstura tīro zeltu. Pret tādiem apmelojumiem viņš patvērumu var atrast Kristū. Kaut gan tāda ārsta dzīve var būt grūta un prasīt pašaizliegšanos, pie tam pasaules vērtējumā tā var tikt uzskatīta par kļūdu, tomēr Debesu skatījumā tā būs veiksmīga un viņu ierindos starp Dieva labākajiem ļaudīm. “Sapratīgie mirdzēs kā debesjuma spožums, un tie, kas daudzus veduši pie taisnības, kā zvaigznes mūžīgi mūžam.”
