(430) Mīļais brāli un māsa P! Mana dvēsele ir ļoti noskumusi, apskatot jūsu gadījumu. Pēdējā naktī jutos ļoti nomākta. Es sapnī sarunājos ar Tevi, brāli P. Tava atšķiršanās no Dieva bija tik skaidri redzama un tu biji tik akls pret savu patieso stāvokli, ka liekas — cenšanās Tev palīdzēt ieraudzīt Tavu īsto nostāju nozīmētu to pašu, ko ieteikt aklam cilvēkam: “Skaties!”
No pulksten trijiem es nespēju aizmigt un lūdzu Dievu, lai Viņš man dod Svēto Garu lielākā mērā. Es atkal un atkal jautāju, kas būtu derīgs šim uzdevumam. Es vienkārši neuzdrošinos palikt mierā, kad Dievs man dod gaismu. Man jārunā, lai gan es drebu, baidīdamās, ka Viņa vēsti atraidīs un dvēseli, kam tā domāta, apņems vēl lielāka tumsa par to, kāda to apņēmusi pirms gaismas saņemšanas. Man jāpieķeras Jēzum. Es esmu likusi savu roku Viņa rokā, sirsnīgi lūgdama: “Vadi mani un pamāci, jo man trūkst gudrības, lai ietu viena!” Jēzus, šķiet, ir ļoti tuvu, un esmu dziļi pārliecināta, ka Viņš ir gatavs darīt sevišķu darbu savu ļaužu vidū, it īpaši to, kas strādā ar Vārdu un doktrīnām. Viņš ir labprātīgs palīdzēt jums abiem, ja tikai šo palīdzību pieņemsiet Viņa paša norādītajā ceļā. Bet, kamēr jūs paliekat savā pašreizējā stāvoklī, es nevaru jums sacīt nevienu iedrošinošu vārdu. Jums ir piemēroti kādreiz farizejiem teiktie Kristus vārdi: “Jūs negribat nākt pie manis, lai jums būtu dzīvība.”
Es vēlos, kaut mēs varētu ko darīt, lai jums palīdzētu. Bet ko gan iespējams darīt jūsu labā, kamēr jūs paliekat pasaules gultnē, kurā paši esat nostājušies? Jūs mīlat pasauli un pasaule mīl jūs, tāpēc arī starp jums un pasaules cilvēkiem nav saskatāma starpība praktiskajā dievbijībā. Viņu acīs jūs esat patīkami, atjautīgi un labi, viņi jūsos atrod tieši to, ko vēlas. Viņi jūs ir slavējuši un jums glaimojuši, tādā veidā atstājot iespaidu, kas jūs nomierina un iepriecina. Bet arī no savas puses jūs esat viņus nomierinājuši un iedrošinājuši turpināt būt vieglprātīgiem un (431) vienaldzīgiem pret Dieva prasībām. Jūs atbalstījāt viņu lepnumu un mīlestību uz izpriecām. Jūsu rīcība grēciniekiem ir sacījusi: “Tev klāsies labi.” Biedrojoties ar pasaules cilvēkiem, jūs pazaudējāt spējas pareizi spriest, un grēki, kurus Dievs neieredz, jūsu acīs likušies mazi un nekaitīgi.
Es ļoti baidos, ka ar savu paštaisnību jūs esat ap sevi uzcēluši žogu, kuru nekas nespēj nojaukt. Jūs neesat atradušies tuvāk Dievam, neesat vairāk strādājuši Dieva darbā, neesat vairāk piepildīti ar Viņa Garu kā tradicionālo draudžu pārstāvji. Jūs esat nepareizi izpratuši Sabata svētumu, un Dievs neatzīst jūsu nostāju svētās dienas ievērošanā. Jūs neesat patiesi svētījušies un neesat sirsnīgi nodevušies Dievam. Neviens no jums nav dzīvojis tā, lai pagodinātu Kungu. Jūs vienkārši neesat Viņu iepazinuši piedzīvojumos. Jūs tik ilgi esat gājuši šķirti no Dieva, ka Viņš jums kļuvis gandrīz svešinieks. Garīgas lietas garīgi jāapspriež, bet jūs tik ilgi esat attīstījuši pasaulīgu gaumi un ieradumus, ka nebūs viegli savas domas vērst pretējā virzienā.
Jums liksies, ka šie vārdi ir smagi — kas viņos var ieklausīties? Bet pasaule nespēj saprast Dieva ļaudis. Starp gaismas un tumsas bērniem nav nekā kopīga. Pāvils jautā: “Kā Kristus savienojams ar Beliaru, vai ir kāda daļa ticīgajam ar neticīgo? Kas kopējs ir Dieva namam ar elkiem? Jo jūs esat dzīvā Dieva nams, kā Dievs ir sacījis: Es viņos gribu mājot un viņu starpā staigāt, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mani ļaudis. Tāpēc aizeita no viņu vidus un nošķirieties no tiem, saka Tas Kungs, un neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts, tad Es jūs pieņemšu. Tad Es būšu jums par Tēvu, un jūs būsit Man par dēliem un meitām, saka Tas Kungs, Visuvaldītājs.” Jānis liecina: “Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka tad, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir. Katrs, kam ir šī cerība uz Viņu, šķīsta sevi pašu, kā Viņš ir šķīsts.” “Vai jūs nezināt, ka šīs pasaules draudzība ir Dieva ienaidība?” (432) jautā Jēkabs. “Kas nu gribētu būt pasaules draugs, tas nostājas par Dieva ienaidnieku.”
Jēzus saviem mācekļiem sacīja: “Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles. Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa To neredz un To nepazīst; bet jūs To pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos... Kam ir Mani baušļi un kas viņus tur, tas Mani mīl; bet, kas Mani mīl, to Mans Tēvs mīlēs un Es to mīlēšu un tam parādīšos." To dzirdējis, Jūda, ne Iskariots, Viņam jautāja: "Kā tas nāk, ka Tu gribi parādīties mums, bet ne pasaulei?" Jēzus viņam atbildēja: "Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu. Kas Mani nemīl, tas netur Manus vārdus.”
Kristus vārdi nerod nekādu atbildi jūsu sirdī, jo jūs esat padarījuši neredzīgas savas acis un nocietinājuši savu sirdi. Debesu grāmatās jūs esat atzīmēti kā pasaulei piederoši. Reizēm gan jūsu sirds kļuva nemierīga, bet šis nemiers nebija tik liels, lai izraisītu nožēlu un darbības veida maiņu. Jūs taču saista pasaule, un tās ieradumi jums ir patīkamāki par paklausību Debesu Skolotājam.
Priekšzīme, kādu jūs sniedzat saviem bērniem, nepavisam nesaskan ar patiesību, kuru sakāt mīlam. Patiesība nesvēto ne jūs, ne bērnus. Jūs mīlat savtīgu prieku. Piemērs, kuru rādāt ar savu praktisko dzīvi un raksturu, nebūt nestiprina pazemību, lēnprātību un Kristum līdzīgu noskaņojumu. Jūs visu to veidojat pēc pasaules standarta. Kad Jēzus priekšā atvērs ierakstu grāmatu, kurā dienu pēc dienas uzticīgi atzīmēti jūsu vārdi un darbība, tad redzēsiet, ka jūsu abu dzīve ir bijusi briesmīga kļūda.
Kādu iespaidu uz jums atstājušas nesenās bēdas, nespēju sacīt, bet, ja tām būtu bijis spēks atvērt jūsu acis un pārliecināt jūsu dvēseli, tad to noteikti rādītu jūsu rīcība. (433) Ja jūs pilnīgi neatgriežaties, tad nekad nevarēsiet saņemt mūžīgās dzīvības vainagu, un arī jūsu bērniem nebūs dalības pie asinīm mazgātā pulka, ja vien viņi vispirms neaizmirsīs jūsu pamācības, kuras mācījāt un kuras kļuva par viņu dzīves un rakstura sastāvdaļu. Jūsu piemērs viņus vadīja uz domām, ka reliģija līdzīga apģērba gabalam, kuru var valkāt vai arī nevalkāt, kā to prasa gadījums vai diktē ērtības. Ja nenotiks pilnīga tā iespaida pārmaiņa, kam viņi pakļauti, tad tie nekad neatbrīvosies no šiem vaļīgajiem uzskatiem par Dieva prasībām, jo viņi nezina, kas veido kristīgu dzīvi, viņi taču nav mācījušies, ko nozīmē īstenot dzīvē patiesību un nest krustu.
“Ja pasaule jūs ienīst”, sacīja Kristus, “tad ziniet, ka tā Mani papriekš ienīdusi.” Jūs esat turējušies pie uzskatiem, ka iemesls, kāpēc pasaule ir tik ļoti noskaņota pret mums kā pret tautu, ir mūsu pārmērīgais nesabiedriskums, vienkāršība apģērbā un pārāk stingri uzskati pret izpriecām, atraujoties no tām gan praktiski, gan teorētiski. Jūs esat domājuši, ka tad, ja mēs būtu mazāk noslēgti un vairāk apgrozītos pasaulē, tās uzskati un iespaidi par mums ļoti mainītos. Tomēr nav lielākas kļūdas par šo, kas vēl tā varētu ietekmēt cilvēka prātu. Kristus sacīja: “Ja jūs būtu no pasaules, pasaule mīlētu tos, kas viņai pieder. Bet, tā kā jūs neesat no pasaules, bet Es jūs esmu izredzējis no pasaules, tad pasaule jūs ienīst. Atcerieties Manus vārdus, ko Es jums sacīju: kalps nav lielāks par savu kungu. Ja viņi Mani vajājuši, viņi vajās arī jūs. Ja viņi Manus vārdus ir turējuši, viņi turēs arī jūsējos. Bet to visu viņi jums darīs Mana Vārda dēļ, tāpēc ka viņi nepazīst To, kas Mani sūtījis.”
Tie ir Jēzus vārdi, par ko pat Viņa ienaidnieki bija spiesti atzīt: “Nekad vēl neviens cilvēks tā nav runājis, kā runā šis cilvēks.” Cilvēku vārdi izsaka viņu pašu cilvēcīgās domas, bet Kristus vārdi ir gars un dzīvība. Kristus sacīja: “Ja jūs paliekat Manī, tad jūs patiesi esat Mani mācekļi.” Protams, ka šie dievišķie vārdi neatrod vietu tāda cilvēka sirdī, kas ir no pasaules un mīl tās priekus. (434)
Dievs mums ir devis īpašus norādījumus, lai nevienam nevajadzētu maldīties. “Cilvēks nedzīvo no maizes vien,” sacīja Kristus, “bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” Inspirācijas ceļā dotā patiesība ir derīga “mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā”. Cilvēks dzīvos nevis no kāda viena vārda vai daudz vārdiem, bet no ikkatra vārda, ko Dievs runājis. Lai būtu droši, jūs nevarat ignorēt nevienu vārdu, nevienu Viņa doto priekšrakstu, lai arī cik nenozīmīgs jums tas liktos. Jo “kas atmet kādu no šiem vismazākajiem baušļiem un tā māca ļaudis, tas būs vismazākais Debesu valstībā; bet, ja kas dara un māca, tas būs liels Debesu valstībā”. Tas, kas pārkāpj vienu pavēli, tas arī jebkuru citu pavēli nespēs ievērot garā un patiesībā. Tāds gan var apgalvot, ka ievēro visus baušļus, izņemot vienu pavēli, uzskatot to par vieglu novirzīšanos, tomēr, ja viņš apzināti pārkāpj šo vienu punktu, tad ir noziedzies visos.
Brāli un māsa P! Apliecinot sevi par kristiešiem, jūs daļu maksas, kas par to jāmaksā, esat paturējuši sev. Jūs esat Dievam nolaupījuši domas un nodošanos, esat Viņam nolaupījuši spējas un iespaidus. Jūsu pašu tieksmes jums kļuvušas par slazdu. Jūs neesat sekojuši gaismai, ko Dievs jums laipni snie-dzis ar liecībām. Jūsu darbi ir bijuši tādi, ka, nenožēlojot un nelabojoties, tie izslēgs jūs no Debesīm. Ja jūs būtu ievērojuši Svētā Gara sūtītos rājienus, tad tagad būtu stipri Dievā un būtu tālu tikuši uz priekšu kristīgos piedzīvojumos, tad Debesu grāmatās par jums būtu pilnīgi cits ieraksts.
