“Kunga bijāšana ir gudrības iesākums!” Speciālistiem, lai kāds ir viņu aicinājums, vajadzīga dievišķa gudrība. Bet sevišķi nepieciešama šī gudrība ir ārstam, kam darbs saistīts ar dažāda rakstura cilvēkiem un slimībām. Viņš ieņem pat vēl atbildīgāku vietu, nekā Evaņģēlija sludinātājs. Viņš ir aicināts par Kristus līdzstrādnieku, viņam vajadzīgi nelokāmi reliģiskie pamatlikumi un cieša savienība ar gudrības Dievu. Ja viņš pieņem Dieva padomu, tad kopā ar viņa pūlēm strādās Lielais Ārsts, un tas rīkosies ar vislielāko piesardzību, lai ar kādu kļūdu nenodarītu pāri Dieva radījumiem. Pamatlikumos viņš būs nelokāms kā klints, tomēr laipns un uzmanīgs pret visiem. Viņš sapratīs savu atbildību, un viņa darbība rādīs, ka to ierosina skaidri, nesavtīgi motīvi un vēlēšanās visās lietās rotāt Kristus mācību. Tādam ārstam būs Debesīs dzimusi cieņa, un pasaulē viņš kļūs par spēcīgu ieroci uz labu. Kaut arī tie, kas nav savienoti ar Dievu, viņu nenovērtēs, tomēr viņu godās Debesis. Dieva acīs viņš būs dārgāks par zeltu, par Ofīra zeltu.
Ārstam vajadzētu būt stingri atturīgam un savaldīgam. Cilvēces fiziskās vainas ir neskaitāmas, tāpēc viņam (440) jāsaskaras ar slimībām visdažādākajās formās. Viņš zina, ka daudzas ciešanas, kuras tas cenšas atvieglot, ir nesātības un citu savtīgu iegribu apmierināšanas rezultāts. Viņš tiek aicināts ārstēt jaunus un spēka gados esošus ļaudis, kas saslimuši tāpēc, ka lietojuši tabaku. Ja viņš ir saprātīgs ārsts, tad spēs izsekot slimībai līdz tās cēloņiem, bet, ja pats nav brīvs no tabakas lietošanas, tad vilcināsies atklāt patieso cēloni, lai savam pacientam godīgi izskaidrotu viņa slimības cēloni. Viņš jaunieti nepārliecinās par nepieciešamību uzvarēt ieradumu, pirms tas ir nostiprinājies. Ja ārsts pats lieto tabaku, kā tad viņš var nepieredzējušu jaunieti iepazīstināt ar kaitīgo iespaidu, kādu tabaka atstāj ne tikai uz pašu lietotāju, bet arī uz apkārtējiem?
Mūsu laikmetā tabaku lieto gandrīz visur. Sievietes un bērni cieš no ieelpotā gaisa, ko sabojājuši tabakas dūmi vai pat tabakas lietotāju netīrā elpa. Tie, kas dzīvo šādā atmosfērā, vienmēr slimos. Un smēķējošais ārsts izraksta zāles, kad to vietā vislabākais veids slimības ārstēšanā būtu atteikšanās no tabakas.
Ārsti, kamēr tie pielūdz elku tabakas izskatā, nespēj uzticīgi pildīt savus pienākumus ne Dieva, ne cilvēku priekšā. Slimniekam ir ārkārtīgi pretīga tabakas smaka un tās lietotāja elpa. Slimnieki no tāda cilvēka izvairās. Bet cik tas ir pretrunīgi, ja cilvēks, kas beidzis medicīnas koledžu un apgalvo, ka ir spējīgs kalpot cietošajai cilvēcei, tajā pašā laikā sev līdzi pacienta istabā ienes indīgas narkotiskas vielas. Un tomēr daudzi košļā tabaku un smēķē, kamēr asinis kļūst netīras un nervu sistēma sadragāta. Dieva skatījumā sevišķi pretīgi ir tie ārsti, kas spēj darīt daudz laba un kas apgalvo, ka tic mūsu laikam dotajai Dieva patiesībai, tomēr nododas šim riebīgajam ieradumam. Viņiem ir piemēroti apustuļa Pāvila vārdi: “Tā kā mums ir tādi apsolījumi, mani mīļie, tad šķīstīsimies no visiem miesas un gara traipiem (441) un kļūsim pilnīgi svēti Dieva bijībā!” “Tāpēc, brāļi, es jūs lūdzu caur Dieva apžēlošanu, ka jūs savas miesas nodotu par dzīvu, svētu un Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu patiesā Dieva kalpošana.”
Tabakas lietotāji nevar būt pieņemami strādnieki sātības lietā; jo viņi, apliecinādami sevi par atturībniekiem, patiesībā tādi nav. Kā viņi var runāt uz cilvēku, kura prātu un dzīvi posta alkoholiski dzērieni, kad viņu kabatas ir pildītas ar tabaku un viņi ilgojas pēc brīva mirkļa, lai varētu košļāt un smēķēt, un spļaut, cik viņiem patīk? Kā viņi var veselības pārvalžu priekšā un no sātības tribīnēm pamatoti aizstāvēt tikumiskas reformas, kamēr viņus pašus uzbudina tabaka? Ja viņi vēlas, lai tiem būtu spēks ietekmēt ļaudis pārvarēt patiku uz uzbudinošiem līdzekļiem, tad viņu vārdiem jānāk ar tīru elpu un no tīrām lūpām.
Vairāk par visiem cilvēkiem pasaulē ārstiem un sludinātājiem vajadzētu nodoties stingriem sātības ieradumiem. Sabiedrības labklājība no viņiem prasa pilnīgu atturību; jo viņu iespaids pastāvīgi runā par vai pret tikumisku reformu un sabiedrības veselības stāvokļa uzlabošanu. Veselības likumu nezināšana vai vienaldzīga izturēšanās pret tiem no viņu puses ir apzināts grēks; jo uz viņiem skatās kā uz cilvēkiem, kas ir gudrāki par citiem. Sevišķi pareizi tas ir attiecībā uz ārstiem, kam uzticēta cilvēka dzīvība. No tiem sagaida, lai viņi nepiekoptu nevienu ieradumu, kas vājinātu dzīvības spēkus.
Kā tabaku lietojošs sludinātājs vai ārsts var savus bērnus uzaudzināt Kunga pamācībās un Viņa bijāšanā? Kā viņš var savā bērnā neatbalstīt to, ko pats atļaujas? Ja tas darīs darbu, ko no viņa prasa Universa Valdnieks, tad noteikti protestēs pret netaisnību katrā tās formā un pakāpē; viņa autoritāte un iespaids runās par labu pašaizliedzībai un stingrai, nelokāmai paklausībai taisnīgajām Dieva prasībām. Viņa mērķis būs sagādāt saviem bērniem vislabvēlīgākos apstākļus laimes nodrošināšanai šajā dzīvē un mājokļa iegūšanai Dieva pilsētā. Kā viņš to var panākt, ja nododas ēstkārei? (442) Vai viņš citus var vest pa kāpnēm uz augšu, kamēr pats iet uz leju?
Mūsu Pestītājs atstāja pašaizliedzības piemēru. Lūdzot par saviem mācekļiem, Viņš sacīja: “Es pats svētījos par viņiem, ka ir viņi būtu svētīti patiesībā.” Ja cilvēks, kas uzņemas tik milzīgu atbildību, kāda ir ārstam, grēko pats pret sevi, nesaskaņojoties ar dabas likumiem, tad viņš ievāks sava darba augļus un saņems taisnīgu spriedumu, kas nebūs pārsūdzams. Cēlonis rada sekas, un daudzos gadījumos ārstam, kam vajadzīgs skaidrs, ass prāts un stipri nervi, lai tas spētu ātri izšķirties un pareizi rīkoties, ir sabojāti nervi un ar narkotiskajām vielām aptumšotas smadzenes. Viņa spējas darīt labu ir samazinātas. Viņš citus vadīs pa to taku, pa kuru pats iet, un simti sekos nesātīga ārsta piemēram, domādami, ka viņi ir droši, ja dara to, ko dara ārsts. Dieva dienā viņš sastapsies ar ierakstiem par savu rīcību, un tam vajadzēs dot norēķinu par visu labo, ko viņš būtu varējis veikt, bet nedarīja tāpēc, ka, apmierinot savtīgas iegribas, pats apzināti novājināja savus fiziskos un garīgos spēkus.
Jautājums nav: “Ko dara pasaule?”, bet gan: “Kā speciālisti izturas pret plaši izplatīto un valdošo tabakas lietošanu?” Vai vīri, kuriem Dievs devis atzīšanu un kas atrodas svētās uzticības vietās, būs uzticīgi un sekos saprāta balsij? Vai šie atbildīgie vīri, kas uzrauga personas, kuras viņu iespaids vadīs pareizā vai nepareizā virzienā, būs par priekšzīmi citiem? Vai viņi ar norādījumiem un piemēru mācīs paklausīt likumiem, kas pārvalda cilvēka organismu? Ja viņi praktiski neizlieto zināšanas, kas tiem ir par viņu pašu ķermeni pārvaldošajiem likumiem, ja tie īslaicīgu baudu vērtē augstāk par gara un miesas veselību, tad viņi nav derīgi, lai tiem uzticētu citu cilvēku dzīvību. Viņus saista pienākums stāvēt Dieva dāvātās vīrišķības cieņā, brīviem no vergošanas jebkādām tieksmēm vai kaislībām. Cilvēks, kas košļā tabaku un smēķē, dara ļaunu ne tikai pats sev, bet (443) arī visiem, kas nonāk viņa iespaida lokā. Ja ir nepieciešams izsaukt ārstu, tad no tabakas cienītāja jāatsakās. Viņš nebūs drošs padomdevējs. Ja slimības cēlonis ir tabakas lietošana, tad viņš tiks kārdināts izvairīties no patiesā iemesla pateikšanas un minēs kādu citu, jo kā lai viņš atzīst par kaitīgu to, ko pats ik dienas dara?
Pastāv daudzi ārstēšanas veidi, bet ir tikai viens, ko par labu atzīst Debesis. Dieva dziedniecības līdzekļi ir vienkāršie dabas līdzekļi, kas organismu neapgrūtinās un nenovājinās ar savu spēcīgo iedarbību. Svaigs gaiss un ūdens, tīrība, pareizs uzturs un stipra paļaušanās uz Dievu ir dziedniecības līdzekļi, kuru trūkuma dēļ mirst tūkstoši, bet šos līdzekļus uzskata par novecojušiem, tāpēc ka to prasmīga lietošana prasa darbu, ko ļaudis neciena. Svaigs gaiss, fiziski vingrinājumi, tīrs ūdens un gaišas, labi izvēdinātas telpas atrodas visu sniedzamības robežās un maksā pavisam maz, bet medikamenti ir dārgi gan naudas izdevumu ziņā, gan uz organismu atstātā iespaida dēļ.
Kristīga ārsta darbs neizbeidzas ar miesas slimību dziedināšanu, viņa pūlēm vajadzētu skart arī garīgas vainas un glābt dvēseli. Viņa pienākumos var neietilpt, ja to nejautā, iepazīstināšana ar patiesības teorētiskajiem principiem, tomēr viņš saviem pacientiem var norādīt uz Kristu. Dievišķā Skolotāja mācības ir vienmēr vietā. Kurnošo cilvēku uzmanību viņam vajadzētu pievērst vienmēr saistošajiem Dieva mīlestības un gādības apliecinājumiem, Dieva gudrībai un laipnībai, kā tā ir atklāta Viņa radītajos darbos. Tad prātu no dabas var vadīt pie dabas Dieva un pievērst Debesīm, ko Viņš ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.
Ārstam vajadzētu zināt, kā lūgt. Daudzos gadījumos, lai glābtu dzīvību, viņam jāpavairo ciešanas; un pacients, neskatoties uz to, vai viņš ir kristietis vai nav, jūtas daudz drošāk, ja zina, ka viņa ārsts bīstas Dievu. Lūgšana slimajā izraisīs paliekošu uzticību, un daudzos gadījumos lielāku labumu par visu iespējamo zāļu ieteikšanu un pielietošanu var sniegt pazemīga slimnieka lietas pienešana Lielajam Ārstam.
Slimību izraisītājs ir sātans, un ārsts (444) karo pret viņa darbu un varu. Visur valda garīgas kaites. Šeit meklējams iemesls deviņām desmitdaļām slimību, no kurām cieš cilvēki. Varbūt kādas ārkārtīgas bēdas mājās līdzīgi audzējam grauž dvēseli un vājina dzīvības spēkus. Reizēm sirdsapziņas pārme-tumi par grēku iedragā fizisko veselību un atņem gara līdzsvaru. Ir arī maldīgas mācības, piemēram, par mūžīgi degošu elli un ļauno cilvēku bezgalīgu mocīšanu, kas ar sagrozītiem, izkropļotiem uzskatiem par Dieva raksturu līdzīgi ietekmē jūtīgus cilvēkus. Neticīgie šos nelaimīgos gadījumus ir pārspīlējuši, paziņojot, ka reliģija izraisa vājprātību, bet tas ir rupjš apmelojums, tāds, ar ko viņiem nebūs patīkami sastapties. Kristus reliģija, būdama nesavienojama ar vājprātu izraisošiem iemesliem, ir tieši viens no visiedarbīgākajiem šāda stāvokļa dziedināšanas līdzekļiem, jo tā uz nerviem atstāj spēcīgu nomierinošu iespaidu.
