Darot visu iespējamo, sagādājot bāreņiem vietu mūsu pašu mājās, tomēr pasaulē vēl paliks daudz trūkumcietēju, par kuriem arī vajadzīgs rūpēties. Viņi var būt skrandaini, neveikli un visādā veidā šķietami nepievilcīgi, tomēr par tiem ir maksāta cena, un tie Dieva skatījumā ir tikpat dārgi kā mūsu pašu mazie bērni. Tie ir Dieva īpašums, par kuriem atbildīgi ir kristieši. “Viņu dvēseles”, saka Dievs, “Es atprasīšu no tavas rokas”.
Rūpēšanās par šiem bezpalīdzīgajiem trūkumcietējiem ir labs darbs, tomēr šajā pasaules laikmetā Kungs mums kā tautai nepavēl šim nolūkam dibināt lielas un dārgi maksājošas iestādes. Bet, ja mūsu starpā atrodas atsevišķas personas, kas jūtas no Dieva aicinātas dibināt institūtus šo bāra bērnu apgādei, tad lai viņi paklausa savai pienākuma apziņai. Tomēr, rūpējoties par pasaules trūkumcietējiem, tiem pēc atbalsta vajadzētu griezties pie pasaules. Tiem nevajadzētu prasīt līdzekļus no tautas, kam Kungs ir uzticējis vissvarīgāko darbu, kāds jebkad cilvēkiem dots, - pēdējās žēlastības vēsts pasludināšanu visām tautām, ciltīm, valodām un ļaudīm. Kunga mantu namā jābūt rezervētiem līdzekļiem, lai uzturētu evaņģēlija darbu “tālajās zemēs”.
Lai tie, kas jūtas atbildīgi par šādu institūtu dibināšanu, iesaista darbā gudrus savas lietas aizstāvjus, kas darītu zināmas viņu vajadzības un savāktu līdzekļus. Lai tiek atmodināti pasaules ļaudis, lai dažādu reliģisku uzskatu draudzes apstaigā ļaudis, kas izjūt vajadzību kaut ko darīt nabagu un bāreņu labā. Visās draudzēs ir cilvēki, kas bīstas Dievu. Lai palīdzības lūgumi tiek pienesti viņiem, jo tieši viņiem Dievs devis šo darbu.
Institūtus, kurus dibinājuši mūsu ļaudis, lai rūpētos par mūsu vidū esošiem bāreņiem, nespējniekiem un gados vecajiem ļaudīm, vajadzētu atbalstīt. Neļaujiet tiem nīkuļot un apkaunot Dieva lietu. (287)
Palīdzības sniegšanu šo iestāžu uzturēšanai nevajadzētu uzskatīt tikai kā pienākumu vien, bet arī kā dārgu priekšrocību. Tā vietā, lai viens otram sūtītu nevajadzīgas dāvanas, labāk pasniegsim savas dāvanas trūcīgajiem un bezpalīdzīgajiem ļaudīm. Kad Kungs redzēs, ka mēs darām vislabāko, ko spējam, lai palīdzētu šiem trūkumcietējiem, tad Viņš ietekmēs arī citus atbalstīt šo labo darbu.
Bāreņu nama mērķim nevajadzētu izteikties tikai bērnu apgādē ar uzturu un drēbēm, bet arī viņu nodošanā kristīgu skolotāju audzināšanā, kas tos mācītu atzīt Dievu un Viņa Dēlu. Tāpēc tiem, kas strādā šai virzienā, vajadzētu būt augstsirdīgiem vīriem un sievām, kuros mīlestību uz šo darbu iedvesis Golgātas krusts. Tiem vajadzētu būt kulturāliem un pašuzupurīgiem cilvēkiem, kas grib strādāt, kā Kristus strādāja, Dieva lietas un cilvēces vajadzību labā.
Novietojot šos bezpajumtniekus tur, kur viņi var iegūt zināšanas un kļūt par krietniem un laimīgiem cilvēkiem un Debesu Ķēniņa dēliem un meitām, tie tiks sagatavoti Kristum līdzīgam darbam sabiedrībā. Viņi jāapmāca tā, lai tie savukārt palīdzētu citiem. Tā labais darbs ies plašumā un turpināsies tālāk.
Kura māte jeb kad savus bērnus ir mīlējusi tā, kā Jēzus mīl Savējos? Viņš raugās uz sabojātiem raksturiem, izjūtot asākas un dziļākas sāpes, nekā māte spēj just. Viņš redz nākošo atmaksu, kas sekos ļaunajam rīcības veidam. Tāpēc darīsim visu, ko vien iespējams darīt, novārtā pamestās dvēseles labā.
