Žēlsirdīgā samarieša gars mūsu draudzēs nav plaši pārstāvēts. Daudziem, kam bija vajadzīga palīdzība, ir paiets garām, kā priesteris un levits pagāja garām ievainotajam un sasistajam svešiniekam, kas ceļmalā bija pamests nāvei. Tieši tie, kam bija vajadzīga dievišķā Ārsta spēks, lai dziedinātu viņu vainas, atstāti neievēroti un neaprūpēti. (295) Daudzi ir rīkojušies tā, it kā pietiktu ar zināšanām vien, ka sātans ir izlicis visas savas cilpas dvēseles sagūstīšanai, un tie var iet mājup, nerūpējoties par pazudušo avi. Skaidri redzams, ka tie, kas parādījuši tādu garu, nav dievišķās dabas, bet gan Dieva ienaidnieka īpašību līdzdalībnieki.
Kādam ir jāizpilda Kristus uzdevums, kādam ir jāturpina darbs, ko Viņš iesāka darīt virs zemes, un šī priekšrocība dota draudzei. Tā ir organizēta šī mērķa dēļ. Kāpēc tad draudzes locekļi nav pieņēmuši šo atbildīgo uzdevumu? Atrodami arī tādi, kas ir redzējuši šo lielo nolaidību, viņi ir ievērojuši daudzo cilvēku vajadzības, kas atrodas ciešanās un trūkumā, šajās nabaga dvēselēs tie ir ieraudzījuši cilvēkus, par kuriem Kristus atdeva Savu dzīvību, un viņu sirdīs pamodās iežēla, un visi spēki tika atdoti darbam. Viņi sāka organizēt tos, kas gribēja sastrādāt ar viņiem, nesot evaņģēlija patiesību daudziem cilvēkiem, kas vēl atradās netikumībā un netaisnībā, lai tie tiktu izglābti no grēcīgas un izlaidīgas dzīves. Kas iesaistījās šajā kristīgās palīdzības darbā, tie darīja to, ko Kungs vēlējās, un Viņš pieņēma viņu pūles. Kas darīts šajā virzienā, tas ir darbs, kam no sirds vajadzētu simpatizēt katram Septītās dienas Adventistam, ko vajadzētu atzīt un pašiem nopietni uzsākt. Atstājot novārtā šo darbu, kas atrodas viņu pašu robežās, atsakoties nest šīs nastas, draudze sev sagādā lielu zaudējumu. Ja draudze būtu ķērusies pie šī darba tā, kā to vajadzēja darīt, tad draudzes locekļi būtu kļuvuši par darba rīkiem daudzu dvēseļu izglābšanai.
Viņu nolaidības dēļ Kungs ar nepatiku ir skatījies uz draudzi. Daudzi ir parādījuši mīlestību uz vieglu dzīvi un savtīgu savu tieksmju apmierināšanu. Daži, kam bija priekšrocība iepazīties ar Bībeles patiesību, nav to ienesuši dvēseles iekšējā svētnīcā. (296) Dievs no tiem visiem prasīs atbildību par podiem, kas nav atdoti Viņam atpakaļ, ieguldot tos godībā, uzticīgā kalpošanas darbā un darot visu iespējamo, lai uzmeklētu un glābtu tos, kas pazuduši. Šie kūtrie kalpi ir attēloti kā atnākuši uz kāzu mielastu bez kāzu drēbēm, bez Kristus taisnības tērpa. Viņi patiesību ir pieņēmuši vārda pēc, bet praktiski viņi to nav izlietojuši. Apliecinādami sevi par apgraizītiem, viņi patiesībā atrodas starp neapgraizītajiem.
Kāpēc mūs nesajūsmina Kristus Gars? Kāpēc mūs tik maz aizkustina cietošās pasaules sāpju kliedzieni? Vai mēs domājam par mūsu lielo priekšrocību pievienot Kristus kronim kādu zvaigzni – kādu dvēseli, kas atbrīvota no ķēdēm, ar ko sātans to bija saistījis, dvēseli, kas izglābta Dieva valstībai? Draudzei jāsaprot tās pienākums sniegt tagadējās patiesības evaņģēliju katram radījumam. Es jūs lūdzu, lasiet Cakarijas trešo un ceturto nodaļu. Ja šīs nodaļas tiks izprastas, ja tās tiks pieņemtas, tad sāksies darbs priekš tiem, kas salkst un slāpst pēc taisnības, darbs, kas draudzei nozīmē: “Ej uz priekšu un uz augšu.”
