Kristus sacīja: “Kur divi vai trīs ir sapulcināti Manā vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” Mat.18,20. Kur ir tikai divi vai trīs ticīgie, lai tie Sabatā saiet kopā un pieprasa sev Kunga apsolījumu.
Mazajām grupiņām, kas sapulcējas Dieva svētajā dienā, lai Viņu godātu un pielūgtu, ir tiesības pieprasīt Jehovas bagātās svētības. Tiem vajadzētu ticēt, ka Kungs Jēzus ir viņu sanāksmju augsti godātais viesis. (361) Ikvienam patiesam Dieva pielūdzējam, kas Sabatu tur svētu, vajadzētu pieķerties apsolījumam: “Lai top zināms, ka Es esmu Kungs, Kas jūs svētī.” 2.Mozus 31.13.
Svētrunām mūsu Sabata sapulcēs parasti vajadzētu būt īsām. Tiem, kas mīl Dievu, vajadzētu dot iespēju izteikt savu pateicību un pielūdzošo apbrīnu.
Ja draudzē nav sludinātāja, kādu vajadzētu nozīmēt par sapulces vadītāju. Tomēr nav nepieciešami, lai viņš teiktu svētrunu vai aizņemtu sapulces laika lielāko daļu. Īss, interesants Bībeles lasījums bieži dos lielāku labumu kā svētruna. Un tam var sekot liecību un lūgšanu sapulce.
Kas draudzē ieņem vadošu vietu, tiem nedēļas laikā nevajadzētu tā izsmelt savus fiziskos un garīgos spēkus, ka Sabatā nav spējīgi ienest sapulcē Kristus evaņģēlija atdzīvinošo iespaidu. Padariet mazāk laicīgā, ikdienišķā darba, bet neaplaupiet Dievu, pienesot Viņam Sabatā kalpošanu, ko Viņš nevar pieņemt. Jums nevajadzētu būt kā cilvēkiem, kam nav garīgas dzīvības. Sabatā ļaudīm vajadzīga jūsu palīdzība. Sniedziet viņiem barību no Dieva Vārda. Pienesiet Dievam Viņa svētajā dienā visizmeklētākās dāvanas. Lai dvēseles vislabākie dzīvības spēki tiek atdoti Viņam svētītā kalpošanā.
Lai neviens nenāk uz Dieva pielūgšanas vietu nosnausties. Dieva namā nevajadzētu notikt nekādai gulēšanai. Savus laicīgos darbus darot, jūs neaizmiegat, jo jums ir interese par savu darbu. Vai drīkstam pieļaut, ka kalpošana, kas sevī ietver mūžības intereses, tiek nostādīta uz zemākas pakāpes nekā laicīgās dzīves darīšanas?
Ja mēs to pieļaujam , tad pazaudējam svētības, ko Kungs nodomājis mums sniegt. Sabats nedrīkst būt neko nedodoša kūtruma diena. Kā mājās, tā draudzē jāparāda kalpošanas gars. (362) Viņš, Kas mums devis sešas dienas mūsu laicīgajam darbam, septīto dienu ir svētījis un iesvētījis un atšķīris Sev. Šai dienā Viņš īpašā kārtā svētīs tos, kas atdos sevi Viņa kalpošanas darbam.
Visas Debesis ievēro Sabaru, bet ne apātiskā, neko nedarošā veidā. Šai dienā visiem dvēseles spēkiem vajadzētu būt nomodā, jo vai mēs nesastapsimies ar Dievu un Kristu, mūsu Pestītāju? Mēs Viņu varam uzlūkot ticībā. Viņš ilgojas atspirdzināt un svētīt katru dvēseli.
Katram vajadzētu saprast, ka viņam jādara sava daļa, lai Sabata sapulces izveidotos interesantas. Jums nav jāsapulcējas tikai formas pēc, bet lai apmainītos domām, lai atstāstītu savus ikdienas piedzīvojumus, izteiktu pateicību un savas sirsnīgās ilgas pēc dievišķa apgaismojuma, ka varētu atzīt Dievu un Jēzu Kristu, ko Viņš ir sūtījis. Kopējas pārrunas par Kristu stiprinās dvēseli dzīves cīņām un grūtībām. Nekad nedomājiet, ka varat būt kristieši un dzīvot ierāvušies paši sevī. Ikviens ir daļa no lielā cilvēces auduma, un viena cilvēka dzīvi lielā mērā noteiks viņa biedru piedzīvojumi.
Mēs nesaņemam ne simto daļu no svētībām, ko mums vajadzētu iegūt no kopējām Dieva pielūgšanas sapulcēm. Mūsu uztveres spējām jākļūst asākām. Savstarpējai sadraudzībai vajadzētu mūs iepriecināt. Rodas jautājums, kāpēc, ja mums ir tāda brīnišķīga cerība, mūsu sirdis nedeg Dieva mīlestības ugunīs?
Uz katru reliģisku sanāksmi mums vajadzētu līdz ņemt atdzīvinošu garīgu apziņu, ka tur būs Dievs un Viņa eņģeļi, kas sadarbosies ar katru patiesu Dieva pielūdzēju. Ieejot Dieva pielūgšanas vietā, lūdziet Kungu, lai Viņš atņem no jūsu sirds visu ļaunumu. Viņa namā ienesiet tikai to, ko Viņš var svētīt. Nometieties ceļos Dieva priekšā Viņa templī un atdodiet Viņam Viņa īpašumu, ko Viņš ir izpircis ar Kristus asinīm. (363) Lūdziet par runātāju vai sapulces vadītāju. Lūdziet, lai lielas svētības nāktu ar tā cilvēka starpniecību, kas izskaidros dzīvības Vārdu. Nopietni centieties satvert kādu svētību paši sev.
Dievs svētīs visus, kas tā sagatavojas Viņu pagodinošai sapulcei. Viņi sapratīs, ko nozīmē saņemt Gara ķīlu, jo viņi ticībā ir pieņēmuši Kristu.
Dieva pielūgšanas vieta var būt pavisam vienkāršā, bet tas nav iemesls, kāpēc Dievs to mazāk atzītu. Tiem, kas Dievu pielūdz garā, patiesībā un svētā glītumā, tā līdzināsies Debesu vārtiem. Ticīgo pulciņš skaita ziņā var būt mazs, bet Dieva acīs tie ir ļoti dārgi. Ar patiesības cirvi (lauzni) tie, izcirsti kā rupji akmeņi, ir ņemti no pasaules akmeņlauztuvēm un ir ievietoti Dieva darbnīcā, lai tiktu aptēsti un veidoti. Bet arī vēl neapstrādāti tie Dieva acīs ir dārgi. Pārbaudījumu cirvis, āmurs un kalts atrodas prasmīgās rokās, šie darba rīki tiek izlietoti, ne lai iznīcinātu, bet lai darītu pilnīgu ikvienu dvēseli. Dievs grib, lai mums kā dārgiem akmeņiem, kas noslīpēti pēc pils līdzības, būtu vieta Debesu templī.
Neierobežots ir Dieva iekārtojumu un dāvanu daudzums mūsu labā. Žēlastības tronim pašam par sevi ir vislielākais pievilkšanas spēks, jo tur sēž Tas, Kas atļāvis mums Sevi saukt par Tēvu. Tomēr Dievs nedomāja, ka ar Viņa mīlestības ieguldījumu vien pestīšanas plāns jau darīts pilnīgs. Viņš pie Sava altāra nostādīja mūsu dabā ietērptu Aizstāvi, ko Viņš pats ir iecēlis šai amatā. Kā mūsu Starpniekam Viņa amata pienākumos ietilpst stādīt mūs Dievam priekšā kā Viņa dēlus un meitas. Kristus aizlūdz to labā, kas ir pieņēmuši Viņu. Tiem Viņš dod spēku Savu asiņu nopelnā kļūt par ķēnišķīgās ģimenes locekļiem, debesu Ķēniņa bērniem. (364) Un Tēvs parāda Savu bezgalīgo mīlestību uz Kristu, Kas par mūsu atpirkšanu samaksāja ar Savām asinīm, pieņemot un apsveicot Kristus draugus kā Savus draugus. Viņš ir apmierināts ar izdarīto salīdzināšanu. Viņš ir pagodināts ar Viņa Dēla nākšanu miesās, dzīvi, nāvi un vidutāja darbu.
Dieva bērns nevar tuvoties žēlastības krēslam, pirms ir kļuvis par lielā Aizstāvja klientu. Līdz ar pirmajiem nožēlas un piedošanas lūguma vārdiem Kristus viņa lietu ņem Savās rokās un to dara par Savu lietu, pienesot Tēvam pazemīgo lūgumu kā Savu prasību.
Kad Kristus aizlūdz mūsu labā, Tēvs mums atver visas Savas žēlastības bagātības, lai mēs tās baudītu un līdzdalītu citiem. Kristus saka: “Lūdziet Manā vārdā, Es nesaku, ka Es lūgšu Tēvu jūsu dēļ, jo Tēvs pats jūs mīl, tāpēc ka jūs esat mīlējuši Mani. Izlietojiet Manu vārdu. Tas dos jūsu lūgšanām spēku, un Tēvs dos jums Savas žēlastības bagātības, tāpēc “lūdziet, tad jūs saņemsiet, lai jūsu līksmība ir pilnīga.” Jāņa 16,24.
Dievs vēlas, lai Viņa paklausīgie bērni prasītu Viņa svētību un nāktu Viņa priekšā ar slavu un pateicību. Dievs ir dzīvības un spēka avots. Viņš ļaudīm, kas tur Viņa baušļus, var tuksnesi darīt par auglīgu lauku, jo tas pagodina Viņa vārdu. Viņš priekš Saviem izredzētajiem ļaudīm ir darījis to, kam katru sirdi vajadzētu piepildīt ar pateicību Viņam, un Viņu apbēdina tas, ka tiek upurēts tik maz slavas. Viņš vēlas, lai Viņa ļaudis izteiktos spēcīgāk, rādot, ka tie zina, ka tiem ir iemesls priekam un līksmībai.
Dieva rīcību ar Viņa ļaudīm vajadzētu atkal un atkal no jauna atcerēties. Cik bieži Kungs nolika ceļa zīmes, kas stāstīja par Viņa darbu pie senā Izraēla! (365) Lai tie neaizmirstu pagātnes vēsturi, Viņš pavēlēja Mozum šos notikumus izteikt dziesmā, lai vecāki tos varētu mācīt saviem bērniem. Tiem vajadzēja rūpēties, lai nepazustu neviens piemineklis, un tos nolikt redzamā vietā. To saglabāšanai veltīja īpašas pūles, lai, bērniem jautājot par šīm lietām, varētu tikt atstāstīts viss stāsts. Tā atmiņā saglabāja Dieva aizgādību un lielo laipnību un žēlastību, ko Viņš parādīja, rūpējoties un glābjot Savus ļaudis. Mēs esam pamācīti pieminēt iepriekšējās “ dienas, kurās apgaismoti jūs pastāvīgi esat cīnījušies lielās bēdu cīnīšanās”. Ebr.10, 32. Savu ļaužu labā šajā paaudzē Kungs ir strādājis kā brīnumdarbus darošs Dievs. Dieva lietas vēsture ir bieži jāstāsta, un tā jādzird kā jauniem, tā veciem. Mums vajag bieži atcerēties Dieva laipnību un slavēt Viņu par Viņa brīnišķajiem darbiem.
Kaut arī mēs esam pamācīti neatstāt mūsu pašu sapulcēšanos, tomēr šīm sanāksmēm nav jākalpo tikai mūsu atspirdzināšanai. Mums jābūt piepildītiem ar lielāku dedzību līdzdalīt citiem prieku, ko paši esam saņēmuši. Mūsu pienākums ir degt par Dieva godu un nestāstīt nekādas ļaunas ziņas, pat ne ar bēdīgu sejas izteiksmi vai neapdomātiem vārdiem, it kā Dieva prasības ierobežotu mūsu brīvību. Kungs vēlas, lai mēs pat šajā bēdu, izjukušu cerību un grēka pasaulē būtu priecīgi un stipri Viņa spēkā. Visam cilvēkam dota priekšrocība sniegt izšķirīgu liecību visos virzienos. Ar sejas izteiksmi, garastāvokli, vārdiem un raksturu mums jāliecina, ka Dievam kalpot ir labi. Tā mēs pasludinām, ka “Kunga bauslība ir pilnīga un atspirdzina dvēseli.” Ps. 19,8.
Kas ik dienas svētījas Dievam, tie pārstāvēs mūsu reliģijas gaišo un priecīgo pusi. Mums nevajadzētu apkaunot Dievu ar skumjiem piedzīvojumu atstāstījumiem, kas liekas ļoti nospiedoši. (366) Visi pārbaudījumi, ko uzņem kā audzinātājus, izraisīs prieku. Visa reliģiskā dzīve, ko veidos labi vārdi un darbi, būs augšup ceļoša, izdaiļojoša un smaržojoša. Ienaidniekam ļoti patīk, ja dvēseles ir nomāktas, sasistas, ja tās skumst un vaid, viņa nolūks ir, lai rastos iespaids, ka tas viss ir mūsu ticības sekas. Bet Dievs grib, lai mūsu prāts nepaliktu zemā līmenī. Viņš vēlas, lai katra dvēsele priecātos uzvarā, ko tā var iegūt, satverot Pestītāja spēku. Dziesminieks saka: “Dodiet Kungam, jūs varenie, dodiet Kungam godu un spēku. Dodiet Kungam Viņa vārda godu, pielūdziet Kungu svētā glītumā.” “ Es Tevi augsti teikšu, Kungs, jo Tu mani augsti esi cēlis un maniem ienaidniekiem neesi ļāvis priecāties par mani. Kungs, mans Dievs, kad es Tevi piesaucu, tad Tu mani dzirdināji... Dziediet Kungam, jūs Viņa svētie, un teiciet Viņa svēto piemiņu.” Dz.29,1.2. 30,2.-5.
