“Jūsu vārdi ir cieti pret Mani, saka Kungs. Un jūs sakāt: ko mēs pret Tevi runājam? Jūs sakāt: tas ir velti, Dievam kalpot, jo kāds labums atlec, kad turam Viņa bausli un ka bēdās staigājām priekš Kunga Cebaot? Bet nu mēs teicam laimīgus pārgalvjus, jo bezdievības darītāji pieaug, tie Dievu kārdina, un tomēr izsprūk.” 13.-15.p. Šīs sūdzības izsaka tie, kas attur Dievam Viņam pienākošos daļu. Kungs tos aicina Viņu pārbaudīt, ienesot desmito Viņa mantu namā, lai tad redzētu, vai Viņš neizlies pār tiem svētību. Bet viņi sirdī kopj sacelšanās domas un turpina sūdzēties par Dievu, tai pašā laikā tie Viņu aplaupa un piesavinās Viņa mantu. Kad tie uzrāda viņu grēku, tie saka: Mani piemeklēja nelaime, raža man bija nabadzīga, bet bezdievīgiem veicas. Neatmaksājas ievērot Kunga norādījumus.
Bet Dievs nevēlas, ka kāds noskumis staigātu Viņa priekšā. Kas tā sūdzas par Dievu, tie paši ir izsaukuši nelaimi pār sevi. Tie ir aplaupījuši Dievu, un Viņa lieta ir kavēta, jo nauda, kam vajadzēja ieplūst Viņa mantu namā, ir izlietota savtīgiem mērķiem. Tie pierādīja savu neuzticību Dievam, neņemot vērā Viņa noteikto plānu. (390) Kad Dievs tiem piešķīra sekmes un tie tika aicināti atdot Viņam Viņa daļu, tie purināja savas galvas un nespēja redzēt, ka tas ir viņu pienākums. Tie aizvēra sava prāta acis, lai nebūtu jāredz. Tie paturēja sev Kunga naudu un kavēja darbu, kam pēc Viņa nodoma vajadzēja tikt padarītam. Dievs netika pagodināts ar Viņa uzticētās mantas izlietošanu. Tāpēc Viņš lika lāstam nākt pār tiem, ļaujot maitātājam iznīcināt viņu augļus un atnest viņiem nelaimi.
