(398) Visnepieciešamākās rakstura īpašības, kas jāizkopj Dieva baušļus turošajiem ļaudīm, ir pacietība, lēnprātība, miers un mīlestība. Ja trūkst mīlestības, tad jācieš neatgūstams zaudējums, jo dvēseles tiek aizdzītas prom no patiesības, pat pēc tam, kad jau ir savienotas ar Dieva lietu. Mūsu brāļiem atbildīgās vietās, kam ir stiprs iespaids, vajadzētu atcerēties apustuļa Pāvila vārdus, ko runājis Svētais Gars: “Mums, kas esam stipri, pienākas panest nestipro vājības un nevis sev pašiem būt pa prātam. Jo ikviens no mums lai savam tuvākam ir pa prātam uz labu un par uztaisīšanu. Jo arī Kristus nav Sev pašam bijis pa prātam, bet kā stāv rakstīts: Tavu nievātāju nievāšanas Man ir uzkritušas.” Rom.15,1.-3. Vēl viņš saka: “Brāļi, ja kāds cilvēks taptu pienākts kādā noziegumā, tad jūs, kas esat garīgi, atgrieziet tādu ar lēnprātīgu garu, lūkojiet uz sevi pašu, ka ir tu netopi kārdināts. Nesiet cits cita nastas, un tā jūs piepildīsiet Kristus bauslību.” Gal.6,1.2.
Paturiet prātā, ka atjaunošanas darbam jābūt mūsu nastai. Šo darbu nedrīkst darīt lepnā, uzmācīgā un pavēlnieciskā veidā. Nesakiet pēc sava ieraduma: “Man ir vara, un es to izlietošu”, un neizgāziet apsūdzības pār maldīgo cilvēku. Dariet atjaunošanas darbu “ar lēnprātīgu garu, lūkojot uz sevi pašu, ka ir tu netopi kārdināts”. Darbs, kas mums jādara priekš saviem brāļiem, nav viņu atmešana, nav viņu iedzīšana mazdūšībā vai izmisumā, sakot: “Tu mani pievīli, un es vairs necentīšos tev palīdzēt.” Kas slavē sevi kā gudru un stipru un sasit otru, kas jūtas nomākts un nomocīts un ilgojas pēc palīdzības, tas parāda farizeju garu un ietērpjas paša veidotas cieņas tērpā. Savā garā viņš pateicas Dievam, ka nav tāds kā citi cilvēki, un domā, ka viņa rīcība ir slavējama un ka viņš ir par stipru, lai tiktu kārdināts. Tomēr, ja “kam šķiet, ka viņš kas ir, un nav nekas, tas pieviļas savā prātā.” Gal.6,3. (399)
Viņam pašam pastāvīgi draud briesmas. Kas neņem vērā sava brāļa ļoti lielās vajadzības, Dieva aizgādībā tiks vadīts tādos pašos apstākļos, kādos, grūtību un bēdu nomākts, savu ceļu gāja viņa brālis, un rūgtos piedzīvojumos viņam tiks pierādīts, ka viņš pats ir tikpat bezspēcīgs un trūcīgs, kāds bija šis cietējs, ko viņš atgrūda. “Nepieviļaties! Dievs neļaujas apsmieties. Jo, ko cilvēks sēj, to tas arī pļaus.” Gal.6,7.
“Ja tad nu ir kāda pamācīšana Kristū, ja tad ir mīlestības iepriecināšana, ja tad ir Gara biedrība, ja tad ir sirds žēlastība un apžēlošana, tad dariet manu prieku pilnīgu, ka jums ir viens prāts, viena mīlestība, viena sirds un dvēsele, un nedariet ne nieka strīdēdamies vai lieku godu meklēdami, bet pazemīgi turēdami cits citu augstāku par sevi pašu. Nevienam nebūs raudzīt uz to, kas pašam der, bet ikviens lai rauga arī uz to, kas der citiem. Tāds prāts lai jums ir, kāds arī Kristum Jēzum bijis.” Filip.2,1-5.
Jo ciešāk mēs spiedīsimies pie Kristus un jo lēnprātīgāki un pazemīgāki un neuzticīgāki sev mēs kļūsim, jo stiprāk tad turēsimies pie Kristus un jo lielāks būs mūsu spēks caur Kristu atgriezt grēciniekus, jo ne cilvēcīgais pārstāvis ir tas, kas aizkustina dvēseli. Debesu saprātīgās būtnes sadarbojas ar cilvēcīgo pārstāvi un patiesību ieraksta dziļi sirdī. Paliekot Kristū, mēs varam atstāt uz citiem iespaidu, bet tas iespējams tikai ar Tā klātbūtni, Kurš saka: “Redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” Mat.28,20. Spēks sātana pārvarēšanai rodas, pateicoties Kristus darbam mūsos, kas dod gribēšanu un padarīšanu pēc Sava labā prāta.
