(463) Dānijā, Skodsborgā, Kopenhāgenas priekšpilsētā, mūsu brāļi ir iekārtojuši sanatoriju. To darot, viņi gāja uz priekšu cerībā, pārliecināti, ka dara tieši to, ko Dievs Saviem ļaudīm ir pavēlējis. Bet mūsu brāļi visā visumā nav tik daudz interesējušies par sanatoriju dibināšanu Eiropas zemēs, kā viņiem vajadzēja interesēties, un mūsu mīļie brāļi, iegūdami savās rokās Skodsborgas sanatoriju, ir devušies uz priekšu ātrāk, kā pieejamie līdzekļi atļāva, un tagad viņi ir nonākuši grūtībās un bēdās.
Mani ļoti satrauc grūtības un briesmas, kas apņem mūsu iestādes Skandināvijā. Es jūtos spiesta aicināt mūsu ļaudis atbalstīt ne tikai Kristianijas izdevniecības namu, bet arī Dānijas sanatoriju. Ienaidnieks man ir attēlots kā tāds, kas kāri gaida izdevību iznīcināt šīs iestādes, kas ir Dieva iekārtojumi un tiek lietoti cilvēces atpestīšanai. Vai sātana alkas tiks apmierinātas? Vai pieļausim, ka šīs iestādes tiek izrautas no mūsu rokām un to labus augļus nesošais darbs apstādināts? Ja mūsu brāļi ir pielaiduši kļūdas, vai mums tie jāatstāj vieni paši, lai izcieš savu nepareizo aprēķinu sekas? Vai šis ir tas veids, kā Kristus ir izturējies pret mums?
Kad kāds ar smagu nastu ir nonācis pie grūtību kalna pakājes, kad viņam no visām pusēm uzmācas mazdūšība un kad viņam vajadzīgi stipri, priecīgi palīgi, tad bieži daudz laika tiek izšķiests kritizēšanā, rāšanā un neapmierinātības izteikšanā. Bet ar to nasta netiek pakustināta. Tiem, uz ko nasta spiež vissmagāk, nav vajadzīgs nosodījums, un viņi nav pelnījuši rājienu. (464) Daudz piemērotāk būtu rāt tos, kam jau agrāk vajadzēja dalīties šīs nastas nešanā. Bet pat tad nosodījums var būt nepiemērots un noteikti neko nedos. Mūsu pirmajai domai vajadzētu būt : Kā mēs varam palīdzēt pacelt nastu? Laiks ir dārgs. Pārāk daudz ir likts uz spēles, lai vēl riskētu ar kavēšanos.
Apvainojot Skodsborgas sanatorijas vadītājus pasaulīgā godkārē un tieksmē izcelt sevi, mēs tiem nodarītu netaisnību. Paplašinot darbu, tie meklēja Dieva godu, un jau padarīts darbs, kas labuma ziņā ir tālu sniedzošs. Bet viņi ir kļūdījušies, izdarot ieguldījumus pāri saviem līdzekļiem, un ar to ir nonākuši parādu saitēs. Tas apdraud iestādes nākotni un Dieva lietas godu. Vai tagad mums nevajadzētu drosmīgi mēģināt tikt galā ar parādu samaksāšanas darbu, nevis vēl palielināt jau esošās grūtības?
Dieva Gars mani skubina dot trauksmes signālu. Ak, kāds skats tas būtu eņģeļiem, ja tiem būtu jāredz šo iestāžu, kas dibinātas reformas pamatlikumu uzskatāmai mācīšanai un kristīga dzīves veida sludināšanai, pāriešana no to rokām, kas tās var izlietot Dieva darbā, pasaules rokās! Brāļi, ir laiks interesēties par šiem institūtiem Eiropā, kas tagad cieš palīdzības trūkuma dēļ. Kā Kristus izturas pret mums, tā mums jāizturas pret mūsu brāļiem, kas nonākuši grūtībās.
Mūsu rīcībā ir Kunga bagātības, kas mums uzticētas tieši šādiem ārkārtējiem gadījumiem. Lai mūsu ļaudis, kas mīl Dievu un Viņa lietu, nāk palīgā Viņa apdraudētajām iestādēm. Mūsu brāļiem amerikāņiem vajadzētu sanākt kopā, lai spriestu, kā palīdzēt. Mūsu brāļiem skandināviem, kas atrodas Amerikā, vajadzētu īpašā kārtā pamosties izšķirīgai rīcībai. Un mūsu brāļiem Dānijā, Norvēģijā un Zviedrijā vajadzētu saprast, ka tagad tiem ir pienācis laiks nākt palīgā Kungam. Lai visi, kas uzticas Dievam un tic Viņa Vārdam, čakli cenšas izprast savas priekšrocības, savas atbildības un savus pienākumus šai lietā. (465) Ja mēs tagad nedarīsim savu darbu kā Dieva palīdzošā roka, atbalstot Skandināvijas izdevniecības namu un sanatoriju, tad mēs pazaudēsim lielu svētību.
Kas tagad nostāsies Kunga pusē? Kas tagad rīkosies kā Viņa palīdzošā roka, no visas sirds atbalstot šo lietu? Kas iedrošinās apspiestos uzticēties Kungam? Kas tagad parādīs tādu ticību, kas nesvārstās un neatkāpjas, bet spiežas pretī uzvarai? Kas tagad centīsies uzcelt to, ko sātans cenšas noārdīt, darbu, kam vajadzētu iet uz priekšu frontē? Kas tagad izturēsies pret saviem brāļiem Eiropā tā, kādu izturēšanos līdzīgos apstākļos sagaidītu no citiem? Kas sadarbosies ar kalpojošiem eņģeļiem?
Kungs aicina Savus ļaudis pienest ziedojumus, aizliedzot sevi. Atteiksimies no kaut kā, ko esam nodomājuši iegādāties personīgām ērtībām vai priekam. Mācīsim mūsu bērnus aizliegt sevi un kļūt par Kunga palīdzošajām rokām Viņa svētību izdalīšanā.
Es lūdzu manus brāļus skandināvus darīt visu iespējamo. Mēs savas pūles savienosim ar jūsu mīlestību un palīdzību sniedzošo darbu. Kunga namturu rokās ir pietiekoši daudz līdzekļu šī darba veikšanai, ja tikai viņi apvienosies mīlošā līdzjūtībā, lai atjaunotu un dziedinātu Dieva darbam paredzētos iekārtojumus, nostādot tos veselīgā un plaukstošā stāvoklī.
Jūsu sniegtās summas var būt niecīgas, salīdzinot ar šī darba vajadzībām, tomēr nekļūstiet mazdūšīgi. Ticiet Dievam. Stipri satveriet bezgalīgā spēka roku, un tas, kas sākumā likās bezcerīgs, parādīsies savādāks. Piecu tūkstošu pabarošana ir laba mācība mums. Viņš, Kas ar piecām maizēm un divām mazām zivtiņām pabaroja piecus tūkstošu vīru, neskaitot sievas un bērnus, var darīt lielas lietas priekš Saviem ļaudīm šodien. (466)
Lasiet aprakstu par to, kā pravietis Elīza pabaroja simts cilvēkus: “Viens vīrs nāca no Baāl-Šališas, un viņš atnesa Dieva vīram pirmās ražas maizi, divdesmit miežu maizes un saspiestu graudu plāceni savā maizes tarbā. Un tas sacīja: “Dod tiem ļaudīm, lai viņi ēd.!” Bet viņa apkalpotājs atbildēja: “Ko lai es ceļu priekšā simts tādiem vīriem?” Tomēr viņš pavēlēja: “Dod tiem ļaudīm, lai ēd! Jo tā saka tas Kungs: Tie ēdīs, un vēl atliks!” Kad nu viņš tiem lika priekšā, tad tie paēda, un viņiem atlika vēl pāri, kā tā Kunga vārds bija apsolījis.” 2.Ķēn.4,42.-44.
Kāda liela laipnība no Kristus puses bija šis brīnumdarbs izsalkuma apmierināšanai! Viņš remdēja izsalkumu simts praviešu bērniem, un kopš tā laika viņš atkal un atkal, kaut ne vienmēr tik iezīmīgā un redzamā veidā, ir strādājis, apmierinot cilvēka vajadzības. Ja mums būtu skaidrākas izšķiršanas spējas, tā ka spētu pilnīgāk izprast Dieva žēlojošo un līdzjūtīgo rīcību ar Viņa ļaudīm, tad mēs iegūtu krāšņus piedzīvojumus. Mums vairāk nekā līdz šim jāpētī Dieva brīnišķīgā rīcība. Viņš Saviem ļaudīm par labu noskaņojis cilvēkus, kas mums nepievienojas patiesības atzīšanā. Kungam ir Savi ļaudis attiecīgajiem gadījumiem, līdzīgi vīram, kas atnesa uzturu praviešu bērniem.
Ja Kungs mums uzdod kādu darbu, tad neapstāsimies un nejautāsim par šīs pavēles saprātīgumu vai par iespējamiem rezultātiem, kas sekos mūsu pūlēm tai paklausīt. Mūsu rokās esošie krājumi var likties pārāk nepietiekoši mūsu vajadzību apmierināšanai, bet Kunga rokās tie kļūs vairāk kā pietiekoši. Sulainis “tiem lika priekšā, ka tie ēda, un tur vēl atlika pēc Kunga Vārda”.
Mums vajadzīga lielāka ticība. Mums jāiegūst pilnīgāka izpratne par Dieva attiecībām pret tiem, ko Viņš ir atpircis ar Sava vienpiedzimušā Dēla asinīm. Mums vajadzētu ticēt Dieva valstības lietas pastāvīgai iešanai uz priekšu. (467)
Nešķiedīsim laiku, žēlojoties, cik niecīgi ir mūsu redzamie līdzekļu krājumi, bet centīsimies vislabākā veidā izlietot to, kas mums ir. Kaut arī ārējais izskats var būt neapsološs, tomēr enerģija un uzticēšanās Dievam ļaus ieraudzīt iespējas un līdzekļus. Nosūtīsim savus ziedojumus ar pateicību un ar lūgšanu, lai Kungs šīs dāvanas svētī un pavairo, kā Viņš pavairoja pieciem tūkstošiem cilvēku pasniedzamo uzturu. Ja mēs izmantosim vislabākās mūsu rīcībā esošās iespējas, tad Dieva spēks palīdzēs mums aizsniegt ļaužu masas, kas mirst dzīvības maizes trūkuma dēļ.
Sniedzot palīdzību mūsu brāļiem Dānijā un Norvēģijā, šo nastu celsim čakli un augstsirdīgi un sekas atstāsim Dieva ziņā. Ticēsim, ka Viņš palielinās mūsu ziedojumus, līdz to pietiks Viņa iestāžu nostādīšanai izdevīgā stāvoklī.
Ticība ir garīga roka, kas pieskaras bezgalībai.
Sirsnīgas, Svētā Gara sastādītas lūgšanas pacelsies caur pavērtajiem vārtiem, caur atvērtajām durvīm, par kurām Kristus ir paziņojis: Es esmu atvēris, un neviens cilvēks tās nevar aizvērt. Šīs lūgšanas, savienotas ar Kristus pilnības vīraku, kā jauka smarža uzkāps pie Tēva un tiks atbildētas.
Kristus strādniekiem nekad nav jādomā un vēl mazāk jārunā par neveiksmēm darbā. Kungs Jēzus ir mūsu gudrība un veiksme visās lietās, Viņa Garam jāiedvesmo mūs, un, kad mēs sevi nododam Viņa rokās, lai būtu par gaismas kanāliem, tad mūsu līdzekļi labiem darbiem nekad neizsīks. Mēs drīkstam ņemt no Viņa pilnības un saņemt žēlastību, kam nav robežu.
