Mūsu Ziemassvētki - 2. daļa

Truču ģimene

“Mums tādas [svētku] tradīcijas īsti nav nostabilizējušās divu iemeslu dēļ: tāpēc, ka mēs draudzē esam trīspadsmit gadus apmēram un mums pirms tam bija ļoti svarīgi kopā ar ģimeni iet uz mežu pēc eglītes, un ne jau tāpēc, lai mēs ap viņu dancotu, bet tāpēc, ka bija tas kopīgais gājiens, kopīga pušķošana. Mums tādas ģimenes kopā nākšanas lietas ir dikti svarīgas. Tas ir viens. Un otrs iemesls - bērniem tie vecumi ir mainījušies! 

Bet es priecājos, ka Dievs mūs arvien vairāk uzrunā, kā arī citiem palīdzēt un arī citus iepriecināt, ne tikai ģimenes mērogā. Ir tā, ka mums jau vairākus gadus ir tāda tradīcija sanākt kopā. Mums ļoti tuva ir Zelču ģimene Alūksnes pusē, un mums ir vairāku gadu garumā tradīcija sanākt kopā, aizbraukt pie viņiem, pa nakti palikt un svinēt, un dziedāt. Svinēt tādā ziņā, ka mēs satiekamies un satiekam radus. Tā ir tiešām tāda kopā būšana visai, visai ģimenei. Bet šodien vīrusa dēļ jau nedrīkstēs braukt. 

Pagājušajā gadā vēl mēs braucām pie vienas ģimenes. Mēs visi kopā sametāmies naudiņu un tad mēs braucām pie tās ģimenes iepriecināt viņus, arī dziedāt un atbalstīt arī ar naudiņu. Tāda bija dāvana. Un tad mēs šogad visu gadu centāmies druscītiņ atlikt naudiņu, lai varētu atkal šogad tā viņus atbalstīt. 

Un vēl viena lieta, kas man ir jau daudzus, daudzus gadus - es pati veidoju kartiņas un ar roku rakstu un sūtu draugiem un radiem.” (Rudīte Truce) 

 

Subatoviču ģimene

“Katru gadu mūsu ģimenē bija tradīcija doties uz tuberkulozes slimnīcu dziedāt tur esošajiem slimniekiem. Tas vienmēr bijis ļoti īpašs laiks. Apdāvinām arī Saulkrastu PM un CM bērnus ar ADRA paciņām. Parasti manos laukos saaicinām kopā visu ģimeni un gatavojam vakariņas, pārrunājam, kā ir aizvadīts gads. Jā, un tā ir tradīcija, ka 24. decembra vakarā dodamies un piedalāmies draudzes Dievkalpojumā. 

Šis, protams, būs savādāks gads. Bet arī šajā laikā Dievs devis īpašu pamudinājumu uzrakstīt dažiem cilvēkiem vēstules. Izlūgt no Dieva to, ko šiem cilvēkiem nepieciešams sadzirdēt. Un arī, ja apstākļi ļaus, kopā ar Misijas skolas pārinieci apciemosim Ceļojošās Bibliotēkas kontaktus ar dāvaniņām. 

Man šis ir vismīļākais laiks gadā. Man patīk, ka cilvēki ir labestīgi šajā laikā. Šonedēļ pat tik negaidīti saņēmu sūtījumu no kādas draudzenes, tas bija tik īpaši. Drošvien tas saistās ar to, ka gan man, gan māsai šajā laikā ir dzimšanas dienas. Kopš bērnības ļoti gaidu šo laiku.
 

Liekas, ka visa pasaule mazliet norimst un lūkojas vairāk uz citu, ne savām vajadzībām.

Nezinu nevienu citu laiku gadā, kad tik daudz domājām par to, kā iepriecināt citus. Man patīk šis laiks, gada beigas, kad pārdomāt Dieva vadību, pārskatīt Viņa brīnumus. 

Un mēs dekorējam. Jau kopš laika, kad iestājas tumšais laiks, cenšamies visur salikt gaismiņas, svecītes. Man šķiet, cilvēkā ir ilgas pēc gaismas, un, ja to nevar redzēt tik daudz ārā, tad gribas kaut kādā citādā veidā to ikdienā redzēt.” (Edija Subatoviča)

 

Briču ģimene

“Šajā svētku laikā, katru gadu, galveno lomu mūsu dzīvē ieņēma daudzpusīgās  aktivitātes draudzē. Mēs aktīvi piedalījāmies visdažādākajos veidos, jo tas sagādāja prieku mums pašiem. Tā bija iespēja sasildīt, iedvesmot un palīdzēt citiem cilvēkiem. Domājot un atceroties piedzīvoto, gribas apstāties, sapulcināt ģimeni kopā, ietīties siltā segā un paņemt rokās siltu tējas krūzi. Tā arī darām. No bērnu lūpām izskan: “Tēti, mammu! Vai atceraties kā, mēs gatavojām dāvanas, kā mēs smējāmies, kā mēs palīdzējām, kā mēs izrotājām, kā mēs pikojāmies, kā mēs dziedājām, kā mēs svinējām... Vai atceraties?” Ir  tik daudz gaišu un siltu atmiņu, kuras ierakstītas dziļi sirdī un prātā. Ar katru gadu aizvien vairāk koncentrējamies uz to, kā vairāk dot, un to arī mācām bērniem. Šogad Rīgas 1. draudzes bērnu sabatskolas Zoom klasītē jautāju, kas viņiem vairāk patīk - gatavot vai saņemt dāvanas. Viņi ar lielu sajūsmu atbildēja: “Gatavot!” Tas ir tik svarīgi būt dāsniem devējiem jau no mazotnes. 

Šogad svētki būs citādi, pavisam klusi un mierīgi, bet tikpat gaidīti kā citus gadus. Tā kā bērniem skolā mācību semestri beidzās jau mēneša sākumā, mums atliek tik daudz laika, lai gatavotu dāvanas, izrotātu istabas ar gaismas virtenēm un rakstītu novēlējumus saviem mīļajiem. Tas būs laiks, lai atcerētos, ko Jēzus ienākšana pasaulē kā bērnam nozīmē mūsu ģimenei. 
 

Piektdienu vakaros, visa gada garumā, esam rakstījuši pateicības un piepildījuši mūsu ģimenes pateicības burku ar daudz pateicības vārdiem mūsu Tēvam Debesīs. Bērni gaida to mirkli, kad beidzot svētkos visas piezīmju lapiņas izbērsim un izlasīsim, kāds tad šis gads mums ir bijis. 

Ir vēl kāda tradīcija, ko esam šogad iesākuši - īpašos svētkos rakstīt pateicības Psalmu Dievam. Tik brīnišķīga ideja pateikties Dievam par Latviju, par Jēzu, Kurš dzimis, par aizvadīto un Jauno gadu, un par draudzi. Paldies draudzei šajā svētku laikā par nerimtām lūgšanām, par spēkpilniem vārdiem, kuri kā vairogs sedz, par gaišo mūziku, kas tālākajam ceļam dod spēku.” (Ieva Briča)

 

Geides ģimene

“[Zilākalna] pansionātā mums ir bijuši koncerti, Valmieras koris ir bijis, arī atsevišķi dziedātāji, duets no draudzes. Mums jau katru sestdienu notiek dievkalpojumi, vai ir tā pandēmija šodien vai nav, jo tā ir tāda privilēģija zināma pansionātam. Arī Labklājības ministrija to atļauj. Nu tur ir cilvēki, kā saka, kas nekur ārā netiek, un tā ir kā viena ģimene. Un viņi jau tur sanāk tajā pulciņā kopā diezgan daudz, mēs tur kādi 20 vismaz esam. Zāle ir pilna, un tad, kad ir koncerts, tad nepulcējamies zālītē, bet gan tajā ēdamā zālē, un tad tur ir visi, arī tie, kuri varbūt nav tik reliģiski un daudz par reliģiju nedomā. 

Man jau mamma bija adventistu draudzē tad, kad man bija 3 gadi, tad viņa kristījās. Viņa mūs ir audzinājusi visu laiku, un mēs zinām, ka tas nav tas [Kristus dzimšanas] laiks, to mēs arī šodien zinām. Bet tur nav ko filozofēt! Tas, ka reliģiskā pasaule piemin Jēzus dzimšanu, nu labi! Tad lai arī iet vēl tālāk un domā par to, kāpēc Viņš dzima un ko Viņš man labu darījis.
 

Ja jau tā paliek vienkārši kā tāda svētku vai piemiņas diena Viņa piedzimšanai, tad jāsaka tā, ka šodien jau svarīgāk būtu runāt par Kristus Otro atnākšanu, nekā par šiem Ziemassvētkiem un Pirmo atnākšanu.

Tā ir tomēr Pirmā atnākšana, un Viņš nāca kā upuris, lai mūs visus, grēciniekus, izglābtu, kas vēlas to pieņemt. Tā dāvana jau ir liela. Es domāju - esmu bēdīgs, ka tik daudzi cilvēki pasaulē piemin Viņa dzimšanas dienu, bet to glābšanas dāvanu tā arī nepieņem no Viņa. Un cīnās paši un domā, ka paši kaut ko sasniegs. Kristus ir vienīgais Glābējs un cita nav! Bet sludināt šodien noteikti vajag par Kristus Otro atnākšanu, lai mēs varam sagatavoties uz to! Jo dzīvot pagātnes atmiņās vien… Ir jau labi pagātni neaizmirst, bet mums jādzīvo skatījumā uz nākotni, kas ir Bībelē apsolīts. Un tas būs daudz, daudz svarīgāk - kā mēs Viņu sagaidīsim, nevis kā mēs nosvinam Viņa dzimšanas dienu. 

Ļoti žēl, ka cilvēki iet līdzi pēc tradīcijas, bet īstenībā nedzīvo to neredzamo redzēdami, tā kā par ticības vīriem ir teikts, piemēram, par Mozu. Viņš gāja kopā ar tautu, neredzamo redzēdams. Viņš atteicās būt par caru lielai impērijai, bet labāk gāja kopā ar Dieva ļaudīm, redzot neredzamo. Ja mēs neredzam šodien ticībā Kristu kā savu vienīgo Glābēju, tad jau arī mūsu dzīve šajā pasaulē ir tukša un bezvērtīga. Un tas mums ir jāstāsta cilvēkiem! Un tas mums noteikti pašiem ir jāsatver.
 

Jo tie notikumi pasaulē būs tādi, kuri tiešām arī pārbaudīs pirms Kristus Otrās atnākšanas - kurš tad īsti redz un kurš neko neredz, kurš to ticību ir saglabājis un kurš to ir pazaudējis.

Kā jau Izraēla tauta, kas palika tuksnesī tikai tāpēc, ka viņi nespēja iemācīties, negribēja iemācīties, ko Mozus visu laiku sludināja, ka Dievs mūs vada, ka Viņš mūs ir atbrīvojis. Un viņi tik’ visu laiku: “Kāpēc tu mūs izvedi? Mums tur bija labi. Mēs tur paēdām, tur gaļas podi bija un viss kas bija.” Tā nabaga cilvēkam ir šajā pasaulē!” (Viktors Geide)