Izmeklēšanas tiesa Debesīs

Parasti nevienu jautājumu vai mācības tēmu nemēdz apspriest vai iztirzāt, iesākot ar vispārliecinošāko pierādījumu par tās patiesumu, bet šoreiz tā ir iznācis.

Izlasīsim dažus Bībeles tekstus un tad – attiecībā uz tiem – izvirzīsim visai nopietnu jautājumu, uz kuru pēc tam gan arī centīsimies atbildēt.

“Ticībā Noa [vēl pirms Plūdiem! – A.Z.], dievbijīgs būdams, saņēma Dieva aizrādījumu par vēl neredzamo un savā gādībā uzbūvēja šķirstu sava nama glābšanai; tās dēļ viņš nicināja pasauli un kļuva tās taisnības mantinieks, kas nāk no ticības.” (Ebr. 11:7; izcēlums te un turpmāk pievienots); “Ticībā Ābrahāms, kad tika pārbaudīts, ir upurējis Īzaku, upurējis vienīgo dēlu, [..] jo viņš domāja, ka arī no miroņiem Dievs spēj uzmodināt; tāpēc viņš to arī saņēma atpakaļ kā līdzību.” (11:17–19); “Ticībā Mozus...” Tā mēs varētu turpināt, pieminot Īzāku un Jēkabu, Jāzepu, netikli Rahābu, Gideonu, Dāvidu un citus. Bet ne visai saprotami ir pēdējie vārdi, kur, noslēdzot šo sarakstu, tiek teikts, ka “šie visi, lai gan ticības dēļ viņi ir saņēmuši liecību, nesaņēma apsolīto” (11:39). Kā to saprast? Vai kļūdījāmies lasot? Visus nule pieminētos taču parasti mēdzam saukt par “ticības varoņiem”. Lasīsim vēlreiz! Ebr. 11:39 “Un šie visi [tātad Noa, Ābrahāms, Mozus utt. – A. Z.], lai gan ticības dēļ viņi ir saņēmuši liecību, nesaņēma apsolīto.”

Mūsu dienās dzirdam dažus cilvēkus apgalvojam, ka viņi jau ir glābti. Kā tad tā? Vai tie būtu kādi supervaroņi? Vai varat iedomāties, kāpēc tā notika, kāpēc viņi, Ebreju vēstules 11. nodaļā minētie, nesaņēma apsolīto? Mūsu dēļ! Jā, jā, tur tieši tā ir rakstīts: “Tāpēc, ka Dievs mums kaut ko labāku bija paredzējis, lai viņi bez mums nesasniegtu pilnību.” (40. p.) Kas te par lietu? Kas šeit ir galvenais? Vai varbūt tikai rakstītais mums ir grūti saprotams?

Patiesībā viss ir pavisam vienkārši, mums tikai jāiekļaujas Bībeles izteiksmē un jānoskaidro, kā mūsu pasaulē bija paredzēta cilvēku glābšana vai atpestīšana no grēka un kādā ziņā nepiepildījās šo ticīgo intereses (laicīgo Kānaānu taču viņi iemantoja). Atbildi sniedz 14. pants: “jo [..] viņi meklēja Tēviju.” Tas liek domāt, ka viņi meklēja Debesu Tēviju, kuru tad tiešām vēl neieguva; bet Dievs nekad nevienu lietu neatstāj nepabeigtu. Mēģināsim noskaidrot lietas būtību!

Kristus reiz kādai pagānu sievietei no Samarijas sacīja: “Jūs pielūdzat, ko nezināt, mēs pielūdzam, ko zinām, jo pestīšana nāk no jūdiem.” (Jāņa 4:22) Tikai nepārpratīsim, ne jau burtiski, bet tomēr pēc Ābrahāmam dotā apsolījuma: “Tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas” (1. Moz. 22:18.), jo starp šiem pēcnācējiem bija arī Kristus, kurš mira par visas pasaules grēkiem un ieviesa paša Dieva paredzēto atšķirīgo pielūgšanas sistēmu. Domājot par šo izteicienu, arī mums – pārējām pagānu tautām –, šķiet, nebūtu ko iebilst, jāpieņem vien ir, jo Kristus taču bija jūds. Vai ne tā?

 [..] Arī mums, adventistiem, derētu atcerēties un pārdomāt, kā tad jūdiem praktiski notika atbrīvošana no grēka, lai būtu skaidrs šajā ziņā pastāvošais Bībeles princips. Parasti runā, ka ikviens cilvēks var saņemt piedošanu, pateicoties Kristus upurim Golgātā – tikai jātic! Tā domā lielākā daļa kristiešu. Bet vai pareizi domā? Vai tas ir viss?

Paša Dieva paredzētajā jūdu reliģijā, lai atbrīvotos no grēka, viss notika citādi. Kad pie Saiešanas telts atveda upurim paredzēto dzīvnieku, grēciniekam to ar savu roku vajadzēja nogalināt. Tālāk kalpošanā tika iesaistīts priesteris un svētnīca. “Kalpošana zemes svētnīcā sastāvēja no divām daļām: priesteri ik dienas kalpoja svētajā vietā, bet vienreiz gadā augstais priesteris izpildīja sevišķu salīdzināšanas darbu, šķīstot svētnīcu ar kalpošanu vissvētākajā vietā.” (E. Vaita. “Lielā cīņa”, 376. lpp.) Pirmajā reizē priesteris ņēma daļu no nokautā dzīvnieka asinīm, ienesa svētajā vietā un “slacīja pret priekškaru, aiz kura atradās Derības šķirsts ar grēcinieka pārkāptajiem baušļiem.” (E. Vaita. “Lielā cīņa”, 377. lpp.) Reizi gadā, lielajā Salīdzināšanas dienā, augstais priesteris “iegāja vissvētākajā vietā, lai šķīstītu visu svētnīcu”.

Cik svarīga jūdu tautai bija Salīdzināšanas diena, lasām 3. Moz. 23:28–30: “Šinī dienā nestrādājiet nekādu darbu, jo tā ir Salīdzināšanas diena, kad jūs tiekat salīdzināti Tā Kunga, sava Dieva, priekšā. Un ikviena dvēsele, kas tanī dienā nenožēlo grēkus, lai tiek izdeldēta no savas tautas vidus. Un ikviens, kas tanī dienā darīs kādu darbu, to Es izdeldēšu no Savas tautas vidus.” Brīdinājums būtībā ir pat daudz bargāks nekā attiecībā uz citiem grēkiem! Draud izdeldēšana...

Ja mēs šo domu paturam prātā un pārejam pie lielās Salīdzināšana dienas visas pasaules mērogā, kas iesākās ar 1844. gadu, kad noslēdzās pravietojums par 2300 vakariem un rītiem (Dan. 8:9–14), tad redzam, cik nežēlīga ir bijusi cīņa par svētnīcas tiesību saglabāšanu, jo “mazais rags” nav kautrējies uzbrukt pat Debesu karapulka vadonim (Kristum), lai tam atņemtu “dienišķo upuri” un liktu negodā “svētuma mitekli”. Un viss tikai tādēļ, lai ļaudis nesaprastu, kā atbrīvoties no grēka.

Tomēr, sākot ar 1844. gadu, mācība par Debesu svētnīcu, kā pravietojumā teikts, tika atjaunota. To Kristus vadībā izdarīja Septītās dienas adventistu draudze.

Ko tas nozīmē praktiski? Ja visa kristīgā pasaule pārsvarā pieņem, ka grēka piedošanai un ļaunuma iznīcināšanai pietiek vienīgi ar Kristus upuri un Viņa nāvi pie krusta, tad adventisti uzsver, ka, sākot ar šo brīdi, vēl ir nepieciešama Kristus kalpošana Debesu svētnīcā, kas pienestā upura vērtību apstiprina Dieva bauslības priekšā Debesu vissvētākajā vietā, līdzīgi kā tas kādreiz tēlaini notika jūdu zemes svētnīcā katra gada Salīdzināšanas dienā. Tādēļ ka jūdi tajās tālajās, senajās dienās pienesa vienīgi dzīvnieku upurus, kas tikai norādīja uz Kristu, tagad tie Kristum pašam kā Augstajam Priesterim jāapstiprina ar Sava upura asinīm, lai visa agrākā upurēšana iegūtu juridisku spēku. Tāpēc arī 1844. gadā, “Debesu eņģeļu pavadīts, mūsu lielais Augstais Priesteris tad iegāja (Debesu) vissvētākajā vietā un tur stājās Dieva priekšā, lai cilvēka labā izpildītu Savas kalpošanas darba pēdējo fāzi – veiktu Izmeklēšanas tiesas darbu un salīdzinātu visus, kuriem vien būs tiesības salīdzināšanu saņemt.” (E. Vaita. “Lielā cīņa”, 429., 430. lpp.) Atbilstoši Bībeles tekstam Ebr. 9:27, kur teikts, ka “cilvēkam nolemts vienreiz mirt un pēc tam tiesa”, “mirušie tika tiesāti pēc tā, kas rakstīts grāmatās, pēc viņu darbiem.” (Atkl. 20:12) “Viņi paši tur nebūs klāt”, bet kā viņu Aizstāvis darbosies Jēzus, [..] “lai par tiem aizlūgtu Dieva priekšā”. [..] Viņš kā “Aizstāvis izskata katras nākošās paaudzes lietas (arī Noas un Ābrahāma), beidzot pārbaudi ar dzīvajiem.” (E. Vaita. “Lielā cīņa”, 432. lpp.)

Tālāk grāmatas “Lielā cīņa”  437. lappusē varam lasīt: “Kristus starpnieka darbs cilvēka labā augšā esošajā svētnīcā ir tikpat svarīga atpestīšanas plāna daļa kā Viņa nāve pie krusta. Ar upuri pie krusta Viņš iesāka darbu, kuru pēc augšāmcelšanās devās pabeigt Debesīs. [..] Kad izmeklēšanas darbs būs pabeigts, kad no visiem laikmetiem būs izskatītas un izlemtas to cilvēku lietas [arī Ebreju vēstules 11. nodaļā ietvertās], kuri saukušies par Kristus sekotājiem, tikai tad un ne ātrāk izbeigsies pārbaudes laiks un žēlastības durvis tiks aizslēgtas. [..] Atkritušo jūdu stāvoklis ilustrē bezrūpīgo un neticīgo vārda kristiešu stāvokli, kuri apzināti paliek nezināšanā par mūsu žēlsirdīgā Augstā Priestera darbu. Kad simboliskajā kalpošanā augstais priesteris iegāja vissvētākajā vietā, visam Israēlam vajadzēja sapulcēties ap svētnīcu un vissvinīgākā veidā pazemot savu dvēseli Dieva priekšā, lai katrs varētu saņemt savu grēku piedošanu un netiktu izdeldēts no draudzes vidus. Cik daudz svarīgāk šajā patiesajā Salīdzināšanas dienā saprast mūsu Augstā Priestera darbu, lai zinātu, kādu pienākumu pildīšana tiek prasīta no mums.” (E. Vaita. “Lielā cīņa”,  385. un 387. lpp.)

Var jau būt, ka visu iepriekš teikto ir grūti saprast, bet vai tad tas neatbilst Kristus mācībai Jņ. 5:24–29: “Patiesi, patiesi Es jums saku: Kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība un tas nenāks tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā. Patiesi, patiesi Es jums saku: nāk stunda un viņa ir jau klāt, kad mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi un, kas būs dzirdējuši, dzīvos. Jo itin kā Tēvam ir dzīvība pašam Sevī, tāpat Viņš arī Dēlam ir devis, lai Tam būtu dzīvība pašam Sevī, Un Viņš Tam ir devis varu turēt tiesu tāpēc, ka Viņš ir Cilvēka Dēls. Nebrīnieties par to! Jo nāk stunda, kad visi, kas ir kapos, dzirdēs Viņa balsi un nāks ārā: tie, kas labu darījuši, lai celtos augšā dzīvībai, un tie, kas ļaunu darījuši, lai celtos augšām sodam.”?

Cik gan saudzīgi un žēlojoši pret ticīgiem cilvēkiem izturas Dievs un Jēzus Kristus! Ticībā taisnotajiem, kas gājuši cauri Zemes dzīves pārbaudījumiem, sātana uzbrukumiem un ciešanām, vairs nav personīgi jāparādās Debesu tiesā, bet viņi no nāves, kur tie tiek pārbaudīti pēc atzīmēm Debesu grāmatās, ieiet dzīvībā, turklāt visi reizē, saņemot vienādu atlīdzību, kā Kristus stāstītajā līdzībā par vīna kalna strādniekiem, kurus nolīga dažādos laikos (šajā stāstā pat laikmetos), kas tomēr saņēma vienādu algu.

Kaut tikai adventistu draudze to atcerētos, jo pēdējā laikā tā uzkrītoši maz runā par notikumiem Debesu Svētnīcā! [..] Lai sasniegtu mērķi, ir nepieciešama modra izturēšanās, lūgšanas un pat gavēšana. Ar augšāmcelšanos visai drīzā nākotnē varētu sākties mūžīgas gaviles un līksmība. Arī jums tur iespējams būt un piedalīties, ja šeit uz Zemes būsit rīkojušies saprātīgi, ja būsit mācījušies no Dieva un ne tikai no cilvēkiem. Lai Jēzus Kristus jums palīdz!