Ilgonis Kangīzers saņem Tieslietu ministrijas apbalvojumu "Cilvēks – Cilvēkam"

2. janvāris, 2025 | Anitra Roze

Sestdien, 14.decembrī, konferences “Brīvprātīgi par drošāku sabiedrību – dari un atbalsti” ietvaros tika pasniegti Tieslietu ministrijas apbalvojumi "Cilvēks – Cilvēkam" brīvprātīgā darba veicējām ieslodzījumu vietās un Probācijas dienestā.

Šogad Tieslietu ministrijas Pateicības rakstu saņēma Ilgonis Kangīzers no SDA Liepājas draudzes.

I.Kangīzers jau 12 gadus veic brīvprātīgo darbu Liepājas cietumā, ieslodzītajām personām cietuma kapelā vadot dievkalpojumus, Bībeles stundas, lūgšanas un dziedāšanas nodarbības. Vairumā gadījumu tieši brīvprātīgais darbs ar ieslodzīto ir bijusi veiksmes atslēga uz labāku dzīvi brīvībā – bez likumpārkāpumiem un vielu atkarībām, bet ar iekļaušanos drošā sabiedrībā, savā ģimenē un darba tirgū.



Ilgoni uz sarunu aicināja Liene Logina-Kurpniece:

Ilgoni, kā Tev radās ideja un aicinājums sākt kalpot cietumā par brīvprātīgo?
Tas bija pirms 13 gadiem. Mani iepazīstināja ar Liepājas mācītāju Agri Iesalnieku, kurš kalpoja cietumā. Viņš mūs ar sievu Solvitu uzaicināja, vai arī mēs vēlētos piedalīties dievkalpojumā cietumā. Tā tas arī sākās. Agris bija ar lielu pieredzi cietumu kalpošanā, viņš agrāk bija bijis kapelāns Latvijas bruņotajos spēkos. Vēlāk uz cietumu mēs ar Solvitu devāmies atsevišķi – toreiz ar Latvijas adventistu draudžu savienības bīskapa Viļņa Latgaļa, bet tagad ar bīskapa Imanta Ģipšļa rekomendāciju. Liela nozīme bija arī Liepājas cietuma kapelānam, ļoti sirsnīgajam brālim Dmitrijam Kopiļecam, kurš mūs vienmēr atbalstīja un iedrošināja, uzsākot šo kalpošanu. Tagad liels paldies, ka varu apmeklēt cietumu, sakāms kapelānam Atim Grīnbergam, protams, arī visai Liepājas cietuma vadībai ar priekšnieci Gitu Rozentāli priekšgalā.
Vai atceries savu pirmo tikšanos ar ieslodzītajiem un to, kāda bija sajūta?
Ļoti labi atceros. Es biju uzaicinājis arī vienu savu draugu – pazīstamo Liepājas mūziķi Aināru Virgu. Mēs – es, mana sieva Solvita, Ainārs un mācītājs Agris – kopā gājām un spēlējām, un dziedājām kristīgās slavēšanas dziesmas, un dalījāmies ar Dieva Vārdu. Bija tāda jocīga sajūta, kad 13 durvis aiz muguras aizcērtas, jo gājām cietuma dziļumā, kur parastos apmeklētājus neielaiž. Kādi būs šie cilvēki, nevarējām saprast. Bija tādas diezgan dīvainas sajūtas tad, kad iegājām telpā un kad sākās dievkalpojums.  Mēs pirms tam bijām lūguši Dievu, un es pamazām sāku nomierināties. Sapratu, ka tik traki jau nav. Neviens virsū nebruka. Apsargi arī bija netālu.
Kas Tevi iedvesmo turpināt kalpošanas darbu visus šos gadus?
Tie ir Jēzus vārdi: “Ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.” (Mt. 25:40) Jēzus piemin arī cietumu. Tur gan nav teikts, par ko kurš sēž cietumā – vai taisnīgi, vai netaisnīgi, bet vienkārši cietums.
Atceros kādu reizi, esot cietuma kapelā, kad skatījos pa logu uz ārpasauli un gaidīju, kad apsargi atvedīs manas Bībeles grupas puišus, un es sajutu tādu prieku! Sākumā domāju, tas ir tāpēc, ka es pēc divām stundām atkal būšu brīvībā, bet nē. Es sapratu, ka tas ir tas, ka esmu īstajā vietā, un, ja reiz esi pareizajā kalpošanā, tad tas dod tādu īpašu prieku un gandarījumu. To dod Dievs. Citreiz gadās, ka esmu noguris no dienas darbiem, bet, kad dodos kalpot uz cietumu, rezultātā atgriežos ar gandarījumu. Tas arī dod prieku atkal to turpināt.
Kā Tava ticība un piederība adventistu draudzei ietekmē šo kalpošanu?
Es nevienam neko neuzspiežu. Neeju ar tādu mērķi: es esmu adventistu draudzes pārstāvis, un tagad es jūs visus “pārtaisīšu” par adventistiem. Mēs mācāmies par vispārīgi kristīgām vērtībām, protams, neaizmirstot arī adventistu draudzes doktrīnas. Jābūt atvērtam, jābūt pazemīgam, jāpieņem cilvēks tāds, kāds viņš ir, jāuzklausa, nevis jāuzspiež savs viedoklis. Ar cilvēkiem ir jādraudzējas.
Kādas ir Tavas galvenās aktivitātes un uzdevumi, strādājot ar šiem cilvēkiem?
Man ir vairākas grupiņas, kuras pēc kārtas nāk pie manis ik pēc 40 minūtēm. Sākumā ir sarunas – kā gājis, kas ir noticis, lūdzam Dievu, slavējam ar dziesmām, tad arī kādas īpašas vajadzības, par ko aizlūdzam. Es lūdzu par viņiem, viņi – par mani arī. Kopā pētām Dieva Vārdu. Diezgan daudzi jau ir izmācījušies Marka Finlija sagatavotās Bībeles stundas un saņēmuši sertifikātus no draudzes, kas viņiem ir ļoti svarīgi resocializācijas procesā.  Sadarbība ar draudžu pārstāvjiem ir ļoti svarīga, īpaši, gatavojoties atgriezties brīvībā.
Ar kādām grūtībām un izaicinājumiem jāsastopas Tavā kalpošanā?
Šobrīd es uz Liepājas cietumu dodos divreiz mēnesī. Covid-19 laikā tas notika caur Skype katru nedēļu. Tādu īpašu grūtību nav. Jāplāno nedēļas darbi. Ja to varētu uzskatīt par grūtību, tad pēc pamatdarba, kurā strādāju, jāatrod brīvais laiks cietuma apmeklējumiem.
Ir vairāki gadījumi, ko atceros. Reiz bija kāds pārliecināts budists, kurš gribēja runāt tikai par filozofiskām tēmām. Mans laiks ir pārāk dārgs, lai runātu tikai par to. Vēl bija kāds musulmanis, kurš interesējās par kristietību, bet te pēkšņi vienu reizi, kad mums bija nozīmēta tikšanas, viņš paziņoja, ka neiešot, jo uzskatīja, ka gan cietuma kapelāns Atis Grīnbergs, gan es esam fanātiķi. Ko tur lai saka, katram cilvēkam ir brīvas izvēles iespējas! Ieslodzījumā mēdz būt gan inteliģenti, gan arī “vienkārši” cilvēki. Pēdējais aprakstītais, šķiet, pieder pie tiem “vienkāršajiem”. Jēzus jau arī par mācekļiem aicināja tos, kuri bija gatavi sekot, bija gatavi mācīties un izprast. Bet arī tā nav nekāda grūtība.
Kāda, Tavuprāt, ir vislielākā vajadzība cilvēkiem cietumā?
Vislielākā vajadzība ir cerība. Viņiem ir jāsagatavojas iznākt brīvībā. Viņiem ir vajadzīgs kāds, pie kā atgriezties, kas viņus sagaidīs. Mēs kādreiz ar viņiem parunājamies. Es saku: “Kas jums kaiš – siltums ir, paēduši esat, izgulējušies esat, esat aprūpēti.” Taču viņu reakcija ir nepārprotama – labāk meža būdiņā, bet brīvībā, nekā labos apstākļos nebrīvē. Kad tuvojas atbrīvošanas brīdis, viņi sāk vairāk par to domāt, satraukties. Bet es saku: “Lūgsim Dievu par šo jautājumu – kā tu iziesi brīvībā, kur tu dzīvosi, kādu darbu atradīsi!” To visu stāstu un mācu viņiem paļauties uz Dievu. Pēc atbrīvošanas es turpinu ar viņiem kontaktēties un iespēju robežās palīdzu, lai viņiem sakārtojas dzīve. Ļoti svarīgs ir atbalsts brīvībā, kā viņi uzsāk šo brīvības dzīvi. Cilvēkiem reāli ir bail, kas būs tālāk. Cik labi, ja kristīgās draudzes viņus pieņem un neatgrūž.
Vai ir bijuši kādi īpaši aizkustinoši vai atmiņā paliekoši brīži Tavā kalpošanas laikā?
Jā, es atceros pagājušā gada Ziemsvētku laiku. Ziniet, ir tādas skriešanas un darīšanas, bet vakarā vēl bija jākalpo baznīcā, jāpiedalās koncertā, dievkalpojumā. Jutos noguris. Pēkšņi piezvanīja viens brālis no cietuma, no manas Bībeles grupiņas un teica: “Ilgoni, paldies, ka tu esi, ka tu nāc pie mums, ka tu velti savu laiku! Cik tas ir svētīgi! Lai Dievs Tevi svētī, tavu draudzi un ģimeni, bērnus un mazbērnus!” Labs vārds mani garīgi pacēla. Viņš piezvanīja īstajā brīdī, kad man tas visvairāk bija vajadzīgs. Tas tiešām ir tāds brīnišķīgs brīdis un sajūta, ka darbs nav velti darīts. Uzlabojās garastāvoklis, un es priecīgs devos uz Ziemsvētku dievkalpojumu. Arī šogad viņš piezvanīja 24. decembrī un pateicās par kalpošanu un laika veltīšanu ieslodzītajiem. Tas bija patīkami. 
Kā, Tavuprāt, brīvprātīgo darbs ietekmē ieslodzīto dzīvi un domāšanu?
Ieslodzītie, iznākot brīvībā, kontaktējās ar probācijas dienestu. Šis dienests atzīst, ka brīvprātīgie labi iespaido ieslodzītos cietumā. Viņi ir informēti, ar kuriem cilvēkiem es tiekos, un redz labus rezultātus. Kāds puisis tika atbrīvots, pusgadu nodzīvoja brīvībā, bet tad atkal izdarīja noziegumu un atgriezās ieslodzījumā. Cietuma vadība teica, ka viņš ir ļoti izmainījies. Jā, viņiem ir vecie ieradumi, kā risināt finansiālas problēmas, bet tomēr ir izmaiņas. Satiekot viņu vakar, mēs runājām, un es teicu, ka gribētu, lai tā ir pēdējā reize un lai viņš te vairs neatgrieztos, jo viņš nav tāpēc piedzimis un tā nav nolemtība, lai nodzīvotu lielāko savas dzīves dalu cietumā.
Esmu kristīgais brīvprātīgais Liepājas cietumā, bet, izrādās, ir arī citi brīvprātīgie, kas māca teātri, viņi lasa kopā grāmatas vai spēlē spēles cietumā ar ieslodzītajiem, lai viņi atkal pilnvērtīgi varētu atgriezies sabiedrībā, lai viņi justos vajadzīgi sabiedrībā. Socializējas.
Kā Tevis paša dzīve ir mainījusies, pateicoties šim kalpošanas darbam?
Kaut kādā ziņā tā ir sevis aizliegšana. Ir jāgatavojas satikties ar šiem cietuma draugiem. Es pat gribētu teikt – ģimenes grupiņu. Sākumā mēs darbojāmies kopā ar sievu, gājām kā adventistu pārstāvji. Tagad vairāk eju viens. Tas disciplinē, jo tas ir jādara regulāri. Es to uztveru kā Jēzus aicinājumu: ejiet, dariet pār mācekļiem, mācīdami un kristīdami Jēzus Kristus vārdā. Jābūt atbildīgiem par tiem, kurus esam pieradinājuši. Kad neatnācu pagājušajā nedēļā, kā bija paredzēts, viens ieslodzītais domāja, ka vairs neatnākšu. Viņš cer uz atbrīvošanu februārī, un gribēja vēl satikties. Mēs kopā esam slavējuši Dievu, lūguši, un viņš redz tajā vērtību. Viņi mainās, un es mainos līdz ar viņiem. Noziegumi ir dažāda smaguma, un tiešām es viņus nenosodu, viņi man nav sliktāki vai labāki.
Kāda Tev bija sajūta, saņemot pateicības rakstu no Tieslietu ministrijas?
Vēlos pateikties Dievam, ka mūsu valstī Latvijā ir ticības brīvība un ka kristīgo ticību varam brīvi izplatīt ieslodzījumu vietās! Es šāda veida pasākumā biju pirmo reizi, bet izrādījās, ka šādas tikšanās notiek jau piekto gadu. Bija daudzi, kas paši darbojas par brīvprātīgajiem, bija iedvesmotāji, bija lekcijas un atskaites. Tieslietu ministre, Ieslodzījumu pārvaldes vadība pasniedza apbalvojumus un goda rakstus. Tas bija ļoti labi noorganizēts, un moderators Ansis Bogustovs bija lielisks. Ja mani aicinās vēl uz tādu pasākumu, es labprāt ieradīšos. Saņemot Tieslietu ministrijas Goda rakstu, biju priecīgs un gandarīts, ka valsts zina un atzīmē brīvprātīgo darbu.
Vai šo atzinību uztver arī kā iedrošinājumu citiem uzsākt brīvprātīgo darbu?
Atkarībā par kādu brīvprātīgo darbu ir runa – draudzē vai sabiedrībā. Arī daudzi nekristīgi cilvēki sabiedrībā dara brīvprātīgo darbu. Visi to nevar, jo ir jābūt aicinājumam un ir vajadzīga arī pastāvība. Lai to darītu, ir jābūt apņēmībai, jo tā ir atbildība. Tur nevar vienkārši tā: te gribu, te negribu. Katrā ziņā tas ir interesanti – iepazīt cilvēkus un saprast, kādi viņi ir, bet ir jāsaprot, vai tas ir tavs aicinājums vai nē.
Ko Tu novēlētu cilvēkiem, kas šaubās par iespēju kļūt par brīvprātīgo?
Kad mani pirmoreiz uzaicināja, es sākumā nezināju un nesapratu, kā tas būs. Bija neskaidrība, jo pirmoreiz gāju, neko nezinot par dzīvi cietumā. Tur aiz 13 durvīm, kas aiz muguras aizcērtas, es varu būt par svētību. Jāiet patiesam, tur nevar iet un stāstīt kaut kādus pekstiņus, jo viņi divās sekundēs sapratīs, vai tu runā patiesību vai nē. Ja iet ar savu liecību par piedzīvojumiem ar Dievu, viņi to saprot, uzdod konkrētus jautājumus, pēc kā viņi secina, vai Tu runā patiesību. Šie cilvēki gadiem ilgi ir ieslodzījumā un ir iemācījušies psiholoģiski analizēt, tādēļ jābūt godīgam, atklātam. Ja viņš stāsta par savām problēmām, tad varu pateikt: “Klau, man arī ir tādas un tādas problēmas, lūgsim kopā par tavām un manām problēmām!” Nevajag izlikties, ka esi svēts un tagad visus pamācīsi. Tad bieži vien var rasties kaut kādas komunikācijas grūtības un cilvēki atturēsies kontaktēties. Krieviem ir tāds teiciens: “Esi vienkāršāks, un cilvēki pie tevis tieksies!”
Es jums novēlu savā dzīvē izdzīvot Kristus vienkāršību un mīlestību! Lai Dieva svētīts Jaunais 2025. gads!

Intervēja Liene Logina-Kurpniece