Kāpēc draudžu dibināšana? Otrā daļa

Kāpēc draudžu dibināšana ir tik efektīva misijas metode?  
Ir divi veidi, kā varam skatīties uz pasauli mums apkārt no draudzes nama logiem. Pirmais: apkārt ir tik daudz bezcerīgu grēcinieku, kurus nekad nekas neinteresēs! Otrais: apkārt ir tik daudz glābjamu cilvēku, kuri atsauksies, kad evaņģēlijs tiks pasniegts mīlošā un saprotamā veidā viņu valodā! Reizēm, kad mūsu pūliņi negūst cerētos rezultātus, ieslīgstam pirmajā skatījumā. Cik labi, ka Jēzus uz katru no mums reiz skatījās ar otro!

Gluži kā uguns eksistē degot, draudze eksistē, nododoties misijai. Draudzei, kurai nav misijas, drīz vairs nav arī ticības. Misijas darbā ir 2 iespējas: esošā draudze kļūst lielāka vai arī veido jaunas draudzes. Vai nu mums Viņa vārdā jāiet, vai arī mums jāsūta un jāatbalsta sūtītie.

Tas, ko misioloģijas (=zinātne par misiju) pētnieki ir ievērojuši saskan ar Elenas Vaitas principu – prioritātei jābūt jaunu draudžu dibināšanai, nevis esošās draudzes palielināšanai. Abi centieni ir labi. Pirmie ir [savā ziņā] grūtāki. Bet attiecīgi efektīvāki. Viens no bieži minētajiem iemesliem tam ir draudzes kā dzīva organisma dzīves cikls. Piemēram, kāds pētījums starp baptistiem (kuri šobrīd gan ASV, gan Latvijā ir priekšzīmīgi aktīvi draudžu dibināšanā un likumsakarīgi arī straujāk augoši) parādīja šādus datus: Jaunas draudzes kopumā krista vairāk cilvēku nekā vecākas draudzes. Tas nav apvainojums. Tas ir tikai dzīves cikls. Bērniem patīk skriet un pieaugušajiem pasēdēt. Vai tas nozīmē, ka jāsāk domāt par nāvi? Nepavisam! Draudze tomēr ir Dzīvības Kunga iestādījums. Ir jāsāk domāt par grūtniecību!

Draudzi, kas apņēmusies dibināt jaunu draudzi, sauc par mātes draudzi, un tas ir viens no draudzes dibināšanas modeļiem līdzās misionāru komandas vai mazās grupas dibinātām draudzēm. Kad draudze vienojas doties šajā virzienā, tā lūdz par to, mācās par to, tad nošķir nelielu komandu no sava vidus jaunās draudzes dibināšanai, ko mēdz saukt par kodolkomandu. Šajā kodolkomandā ir cilvēki ar apustuļu un evaņģēlistu dāvanām, ar Dieva aicinājumu būt šajā komandā, piederīgi sociālajai grupai vai teritorijai, kurā plānota jaunā draudze. Tā uzņemas tālāko darbu, savukārt mātes draudze turpina lūgt, atbalsta ar dažādiem resursiem, priecājas un raud līdzi darba priekiem un grūtībām. Kā jau māte.

Sūtīt jaunas draudzes dibināšanas misijā savus labākos līderus, strādāt gatavākos un dedzīgākos lieciniekus izklausās pēc drošas pašnāvības draudzei, ja vien neaizmirstam Dieva ekonomiju, kas atšķiras no mūsējās tik ļoti, cik Debesis ir augstākas par zemi. Ir neskaitāmi stāsti par draudzēm, kas iesaistās jaunas draudzes veidošanā un līdz brīdim, kad jaunā draudze uzsāk savus oficiālos dievkalpojumus, mātes draudzes apmeklētāju skaits ir augstāks nekā pirms tā izsūtīja no sevis cilvēkus misijas darbam. Mums noteikti nav jāraizējas par savas esošās draudzes skaitlisko izaugsmi vairāk nekā par kopējo Dieva valstības paplašināšanos. Tikai, patiesi raizējoties par pirmo, piedzīvosim otro.

Interesanti, ka vairumā gadījumu jaunas draudzes parādīšanās ceļ kopienas garīgo interesi un nes labumu visām esošajām draudzēm tuvumā. Kas vien ceļ Dieva valstību, ceļ arī katru tās vēstniecību. Atceros kādu stāstu par jaunas draudzes dibināšanu, kas pacēla kopienas garīgo interesi tik augstu, ka pat citu konfesiju draudzes pēkšņi piedzīvoja apmeklētāju skaita dubultošanos. Lielākoties vienas konfesijas vairākas “filiāles” tajā pašā kopienā iesaistīto draudžu veselību un dzīvotspēju ietekmē pozitīvāk nekā vienas draudzes monopols kopienā. Iespējams, ko tādu nojauta Narvesen veidotāji, parūpējoties, lai šis kiosks ir uz katra stūra plaši apdzīvotās vietās.

Tas par skaitļiem, bet lielākais ieguvums, kā Elena Vaita to norāda, ir garīgais ieguvums iesaistītajiem. Lai gan draudzes dibināšana ir grūts darbs, kas prasa visādus upurus, tā nes sev līdzi jaunu enerģiju, fokusu, jēgu un iespēju redzēt, kā Dievs spēcīgi darbojas. Dzemdībās no jauna piedzimst arī māte.
 
Taču, ja tas nebūtu par jauneklīgo enerģiju, kāda piemīt jaunām draudzēm, vai atjaunoto dzīvību, kādu var piedzīvot mātes draudzes? Svarīgs jautājums: Kāpēc gan visi nevarētu vienkārši nākt pie mums? Pie mums ir labi! Mēs joprojām jūtamies ļoti dzīvīgi un mums ir labs kristību reitings! Vai ir kāds iemesls mums atbalstīt jaunu draudžu veidošanu?

Pazemību veicinošā atbilde ir, ka ir vajadzīgas daudzas un dažādas draudzes, lai aizsniegtu daudzus Kristum. Jauna draudze var piemēroties, lai aizsniegtu konkrētu, grūti aizsniedzamu cilvēku grupu. Visi nejūtas piederīgi visur. Lai cik ideāla kādam liktos kāda draudze, tā nekad nespēs būt ideāla pilnīgi visiem, jo cilvēki ir neaptverami dažādi. Misija nav fokusēta uz mums. Mēs gribam vest pie Jēzus, nevis pašmērķīgi pie mums. Es reiz iemācījos no kolēģiem skolotājiem tādu teicienu: Ja bērns nemācās tā, kā mēs mācām, mācīsim viņu tā, kā viņš mācās! Bija gan citi kolēģi, kam šis teiciens ļoti nepatika, viņi cirta kāju pie zemes un teica: vai nu tu mācīsies, kā es mācu, vai pats vainīgs! Vai nu tev patiks draudze, kāda ir mums, vai pats vainīgs! Šī ir ļoti egocentriska domāšana un noteikti ne misionāru domāšana.

Neatņemama daļa no misionāru būtības ir darīt netradicionālas lietas centienos aizsniegt cilvēkus ar evaņģēliju. Gatavība eksperimentēt te ir izšķiroši svarīga. Ne visi eksperimenti ir veiksmīgi. Varam noskatīties, sakot: “Nu, nu, paskatīsimies, redzēsi, ka tā nav laba ideja!” Un, kad riskētājs izrādās kļūdījies, nosaukt par Kļūdu viņu pašu un saraut visas attiecības. Varam arī noskatīties, sakot: “Ja izrādīsies, ka tā nav laba ideja, nāc, liksim galvas kopā un domāsim nākamo!” Mums ir vajadzīgi traki cilvēki, kas mīl pārmaiņas, jo tās ir Dieva dotas dāvanas, lai darītu tieši šādu darbu. Pāvils tāds bija, un Jeruzālemes brāļi viņu ne vienmēr saprata, bet viņiem izdevās izrunāties un vienoties, saglabājot uzticību un cieņu.

Draudžu dibināšanu noteiktām sabiedrības grupām, iespējams, ir grūtāk saprast nekā draudžu dibināšanu jaunās teritorijās. Bet labās ziņas, ko vērts no šī atcerēties, ir: ikviena draudze var efektīvi aizsniegt tos, kuri neapmeklē tās dievkalpojumus, kļūstot par mātes draudzi jaunai draudzei.
 
Ir dažādi veidi, kā veidot jaunas draudzes. Jaunu draudzi var dibināt esošās draudzes ēkā, piemēram, citai valodas grupai. Var dibināt mājas draudzi. Esoša draudze var pārorganizēties par mazo grupu draudzi, kas sanāk kopā ar zināmu regularitāti. Mātes draudze var nebūt viena, bet vairākas, sadalot resursus un atbildības. Draudzi var veidot mācītāji, ierindas locekļi, cilvēki visos vecumos, lai gan Elena Vaita norāda, ka šī atbildība īpaši gulstas uz jauniešiem. Draudzei NAV jābūt lielai, lai to darītu. Izšķirošs nekad nav draudzes izmērs vai resursu bagātības, bet gan nodošanās līmenis. Draudzes jaudu nevērtē pēc tās draudzes locekļu skaita, bet gan pēc izsūtīto misionāru skaita.

Vēl svarīgāk: ir neskaitāmi veidi, kā atbalstīt draudžu dibināšanu. Pirmais sākas mūsu domāšanā. Cik daudz tā ir vērsta uz misiju, cik uz mums pašiem. Cik daudz tā nodarbojas ar kritiku, cik ar iedrošinājumu. Cik daudz mēs mācāmies, izzinām un jautājam, cik daudz uzskatām, ka visu jau zinām par visu un visiem. Cik daudz kritiku izsakām aizmuguriski, cik daudz to izsakām ieteikuma vai jautājuma formā personīgi cilvēkam, par kuru tā ir. Cik daudz darām, cik baidāmies.

Kāpēc tas ir temats, par ko būt lietas kursā visiem? Jo draudžu dibināšana ir frontes līnijas misijas darbs. Skaidrs, ka visi neatrodas frontes pirmajās rindās. Taču bez aizmugures atbalsta fronte ir vāja. Jaunā derība ir pilna cilvēku, kuri darbojās draudžu dibināšanā, taču vēl pilnāka tā ir cilvēku, kuri dažādos veidos atbalsta šo darbu, citādi tas nevarētu notikt. Cilvēku, kuri to izprot un zina tā nozīmību. Cilvēku, kuri arī nes upurus šīs lietas labā. Cilvēku, pie kuriem var vērsties pēc atbalsta, kad tas nepieciešams. Izglītības un informētības nozīmību šajā lietā nav iespējams pārspīlēt.

Draudžu dibināšana nav pašmērķis. Kāpēc ir vērts izvirzīt šādu mērķi un runāt par to? Jo draudzes dibināšana kādā jaunā vietā vai jaunai cilvēku grupai parāda, ka mūsu misijas darbs ir bijis rezultatīvs un tas turpināsies. Tie neesam tikai mēs, kas ir kaut ko darījuši un kaut kas kādam ir bijis par svētību – kas arī ir skaisti un svarīgi. Bet ir tapis jauns dzīvs organisms, kas turpinās iesākto darbu tā, kā mēs paši nekad nevarētu. Draudžu dibināšana mums atgādina mērķus, uz kuriem ejam, kas ir tik nopietni, cik misijas darbs ir. Draudžu dibināšana no jauna paceļ mūsu latiņu evaņģelizācijas darbam, tā mūs izaicina domāt plašāk, domāt pamatīgāk, nest lielākus upurus.

6. – 8. februāra konference “Misija: Latvija” paredzēta, lai ikviens varētu mācīties un iedvesmoties par tematu. Nākamie pasākumi šajā gadā jau būs specifiskas apmācības tiem, kurus Dievs ir uzrunājis vai vēl uzrunās tam nodoties vairāk. Savukārt pavasarī sāksies mācību cikls jauniešiem Baltijā.

Uz tikšanos konferencē un lai Dievs arvien svētī Latviju!
 

Inga Šļakota
Jaunu grupu un draudžu dibināšanas koordinatore