Kāpēc draudžu dibināšana?

6. – 8. februārī Rīgā, Baznīcas ielā 12a, notiks konference par jaunu draudžu dibināšanu ar nosaukumu “Misija: Latvija”. Draudžu dibināšana, iespējams, izklausās pēc temata, kas neattiecas uz visiem, pēc temata, kas varbūt pat apvīts negatīvām asociācijām un pieredzēm vai arī pēc kā jauna, kas raisa daudz jautājumu. Tikmēr misionāri un misioloģijas pētnieki to pazīst kā metodi ar augstāko efektivitāti un visos mūsu draudzes vadības līmeņos tā ir izvirzīta par prioritāti. Pēc posma, kad šis temats ilgāku laiku palicis novārtā, par to tiek runāts un lemts ar pieaugošu intensitāti. Kāpēc?
Kāpēc dibināt draudzes? Šis jautājums ir vissvarīgākais. Mēs domājam par draudžu dibināšanu, izvirzām to par prioritāti, nododamies tai (un nodoties tai nozīmē iziet frontes pašās pirmajās līnijās) ar vienu vienīgu mērķi – visu to cilvēku dēļ, par kuriem Jēzus ir nomiris, bet viņi to vēl nezina vai nesaprot.
Diemžēl – vai uz grēcinieku planētas neizbēgami – jaunas draudzes rodas arī citu primāro iemeslu dēļ, no kuriem visbiežākie ir konflikti. Esošā nepatīk – vajadzīga jauna! Protams, vainošanas spēle ir bezjēdzīga, un nav vērts kratīt pirkstu nevienas jaunas vai esošas draudzes virzienā, norādot, kurš tad vairāk pie kā vainīgs. Lai Dievs pārvērš ikvienu krīzi jaunā briedumā un svētībā! (Un to Viņš dara!) Dažas teorijas gan apgalvo, ka, ja lielas draudzes nedibina jaunas draudzes veselīgos veidos, tad agrāk vai vēlāk no tām rodas jaunas draudzes neveselīgos veidos, un vēl citi spriež, ka liels vairums konfliktu rodas no garlaicības, proti, kad kristieši nav pietiekami nodarbināti enerģiskā un aizrautīgā misijas darbā. Taču viens ir skaidrs – jauna draudze nav pretstats vai pārmetums esošai draudzei, tā ir esošas draudzes turpinājums un sabiedrotais. Tas nav par konkurenci. Tas ir par misiju. Tas nav par mums. Tas ir par tiem, kuru vēl nav starp mums.
 
Vai Bībele aicina dibināt draudzes?
Bībele saka tā:

• Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas (Mt 28:19)
• Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai (Mk 16:15)
• Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu (Jāņa 20:21)

Šīs visas ir lielās pavēles versijas. Ejiet! Ejiet! Es jūs sūtu!
Cauri laikiem draudze ir gana daudz mēģinājusi būt uzticīga lielajai pavēlei caur citām metodēm, nevis iešanu. Palikt ir vieglāk. Mēs esam te, lai cilvēki nāk pie mums! Pagājušā gadsimtā lielu popularitāti iemantoja ideja par mega draudzēm. Jo lielāka draudze, jo labāk! Tomēr, desmitgadēm ejot uz priekšu, statistika liecina, ka kopumā tas nav palīdzējis sabiedrību aizsniegt vairāk. Patiesība ir tā pati, kas 1. gadsimtā, kad vajāšanas izklīdināja Jeruzālemes draudzi, rezultējoties straujā kristietības izplatībā.
Apustuļa Pāvila piemērs, protams, ir visspilgtākais. Viņa dzīves misija bija doties, kur vēl Kristus vēsts nav pieņemta, izveidot tur jaunu draudzi, tad doties tālāk. Viņš apzinājās savu aicinājumu, draudzes apstiprinājumu tam un Svētā Gara svaidījumu, līdz ar to viņš nekautrējās jau izveidotajām draudzēm lūgt resursus viņa darba atbalstam. Jeruzālemes, Antiohijas, Romas un Maķedonijas draudzes ir daži paraugi šī atbalsta sniegšanā. Ir naivi un nepiemēroti iztēloties 1. gadsimta kristiešus kā supercilvēkus. Diez vai vajadzība pēc līdzekļiem un darbiniekiem ir mainījusies gadu tūkstošos un tieši tādas pašas ir cilvēciskās nepilnības, apātija, lepnums un spēja sastrīdēties. Apustuļu (burtiski - sūtītais) dāvanas ir dotas draudzei visos laikos, taču ne visos laikos tās ir piemēroti izmantotas un atbalstītas to izaicinošajā darbā.
Mums patīk būt kopā ar brāļiem un māsām saldā sadraudzībā. Taču paldies Dievam, ka Jēzus nepalika Debesīs un atnāca uz šo neērto, egoistisko un pazudušo planētu, lai dalītu Debesu valstību ar mums!
Mums ļoti patīk palikt un gaidīt, kad nāks pie mums. Taču Bībeles skaidrais princips ir: ejiet!
 
Vai Pravieša Gars aicina dibināt draudzes?
Vispirms jāpiebilst, ka draudzes pirmsākumos, kas bija arī Elenas Vaitas laiks, draudžu dibināšana bija pašsaprotama. Šodien mums jāatgriežas pie tā, kas reiz notika pilnīgi citos apmēros. Piemēram, 1870-gados adventisti dibināja 1 jaunu draudzi uz 1,7 mācītājiem; šodien mēs dibinām vienu uz 123 mācītājiem. Kā žurnālā “Ministry” norāda Rons Gladens, draudžu dibināšana reiz bija tik centrāla adventismā, ka ĢK prezidents A. G. Daniels mudināja konferenču prezidentus ik pa laikam pamest administratīvo darbu un pavadīt gadu draudžu dibināšanā. Rezutāti bija atbilstoši prioritātēm. (Read more: Ministry Magazine | Evangelism and church planting)
Līdz ar to praviete par to nerunā tik apjomīgi kā, iespējams, runātu šodien, un, kad viņa par to runā, tas nereti datēts jau vairāk dzīves nogalē, redzot, kā draudžu dibināšanas dedzība sāk samazināties.
Elenas Vaitas rakstos varam izcelt 3 iemeslus, kāpēc nepieciešams nopietni darboties draudžu dibināšanā: 1) evaņģēlija izplatība, 2) nē centralizācijai, 3) esošo draudžu un ticīgo garīgā veselība. Pēdējie divi gan pakārtojas zem pirmā, bet viens ir skaidrs – ikreiz, kad esam pārāk ērti aizsēdējušies savos mīkstajos 21. gadsimta krēslos, Elenas Vaitas rakstos varam no jauna atrast skaidros pamudinājumus celties un doties piedzīvojumos kopā ar Dievu, kas prasa lielus upurus un tomēr ir tā vērti.
“Visiem, kas tic, Dievs ir uzlicis nastu dibināt jaunas draudzes,” (Ministry to the Cities, 140) viņa saka, stāstot par to, kā misijas darbs pilsētās veicams. Visiem, kas tic!
Grāmatā “Evanģēlizācija” 535. lappusē mēs varam atrast, piemēram, šādus uz darbību mudinošus aicinājumus: “Kungs vēlas, lai daudzās vietās darbs tiktu atsākts no jauna un dibinātas nelielas iestādes. (..) Ir jāapstrādā daudzi jauni lauki, tāpēc nevajadzētu plānot vairākus lielus pasākumus dažās iemīļotās vietās. Kungs mani ir pamācījis, ka mums nav jāveido daudzi lieli centri. (..) Kur vien ierodas misionāri, tur viņiem pa pēdām vajadzētu sekot kādas mazas iestādes dibināšanai, lai darba virzība tiktu paātrināta. (..) Ir jāpieliek pūles gan uz lielceļiem, gan sānceļiem. Mēs darbu neorganizējam saskaņā ar vislabākajiem plāniem. Mums jātiecas savus spēkus sadalīt un vēl vairāk sadalīt, lai varētu ieiet jaunos laukos.”
Šeit skaidri izceļas norādījums – nevis lai mūsu esošās draudzes kļūst lielākas, bet lai to kļūst vairāk! Tas nav slikts plāns, ja ilgojamies, lai mūsu draudze kļūtu lielāka. Tas ir labs. Tomēr tas nav vislabākais. Par šo principu praviete runā atkal un atkal. Viņa norāj Betlkrīku un Čikāgu kā lielos centrus, uz kuriem visiem patīk doties strādāt. Viņa apgalvo, ka Dievs ļāva Betlkrīkai ciest ugunsgrēkā, lai izkaisītu darbiniekus; gluži kā reiz Jeruzalemes vajāšanas izkaisīja kristiešus.
“Liecībās draudzei” (8. sēj, 244) šo viņa sasaista kopā ar otru bieži pieminēto iemeslu – ticīgo garīgo veselību. “Daudzi mūsu lielo draudžu locekļi nedara gandrīz neko. Viņi varētu paveikt labu darbu, ja nespiestos kopā, bet izklīstu pa vietām, kur patiesība vēl nekad nav iegājusi. Pārāk biezi sastādīti koki labi neattīstās. Dārzniekam tie jāpārstāda, lai būtu telpa augšanai, lai tie neizaugtu kropli un vārgi. Šī likuma ievērošana atstātu labu iespaidu arī uz mūsu lielajām draudzēm. Tieši šī darba trūkuma dēļ daudzi locekļi garīgi mirst. Viņi kļūst vāji un nespēcīgi. Pārstādītiem viņiem būtu vieta augt stipriem un spēcīgiem.”
Pravieša Gars īpaši aicina draudžu dibināšanai nodoties lielas draudzes – mums gan nav datu par to, cik liela ir liela draudze. Taču vienlaikus īpaši aicinājumi ir izteikti mācītājiem, jauniešiem un galu galā ikvienam, kurš vien var kaut ko darīt jaunu draudžu dibināšanas labā. Tā ir recepte, ko viņa izraksta veiksmīgam misijas darbam un esošo draudžu veselībai.
 
Vai tas ir labi, ka reiz kāds dibināja draudzi, kurā mēs šodien esam?
Latvijas vēsturē ir kādas ārkārtīgi skaistas lappuses, kas datējas pirms nacionālajām atmodas kustībām, ar ko pierasts sākt stāstu par Latviju. Tajās ir stāsts par hernhūtiešiem no Vācijas, kuri ieradās Latvijā kā misionāri, mācījās latviešu valodu un strādāja mums līdzās mūsu smagos dzimtcilvēku darbus, lai iemantotu tik daudz uzticības, ka mēs būtu gatavi uzklausīt viņu stāstus par Kristu. Vispirms mēs viņus izsmējām. Tad uzklausījām. Tad tika dibinātas Brāļu draudzes un latvieši pieņēma evaņģēliju. Kristus vārds no uzspiesta kļuva par glābiņu, identitāti, iemeslu dzīvot, strādāt, domāt, lasīt, rakstīt un būt. Viena no Eiropas iespaidīgākajām atmodām, starp citu. Mēs kļuvām par tautu, pateicoties Kristum un Viņa kalpiem – Brāļu draudžu dibinātājiem.
Vairāk nekā gadsimtu vēlāk Latvijā ieradās pirmie adventistu misionāri. 19. gadsimta beigās pa Rīgas ielām staigāja Johans Perks, dalīdams literatūru. Viņš noteikti varēja būt daudz kur citur tajā savas dzīves gadā. Kad viņam pievienojās Ludvigs Konradi, Rīgā tika nodibināta draudze ar 20 locekļiem. Nelabvēlīgājos politiskajos apstākļos 20. gadsimta sākumā turpinājās jaunu ticīgo grupu dibināšana un draudzes locekļu skaits līdz Pirmajam pasaules karam 1914. gadā bija labi pārsniedzis tūkstoti. 1928. gadā pēc brīvvalsts atmodas laika tas bija jau pāri 2 tūkstošiem, bet 1935. gadā pāri 3 tūkstošiem. Līdz 2. pasaules karam Latvijā jau bija 68 draudzes.
Padomju Savienības laiks bija liels izaicinājums draudzes pastāvēšanai un misijas darbam. Savukārt pēc tā sekoja jauna atmoda, kuras laikā tika dibinātas vairākas draudzes. Šos stāstus jau var atstāstīt mūsu pieredzējušie mācītāji. Vai tas bija viegli? Nē! Vai bez viņu atsaukšanās Dieva aicinājumam un pūliņiem šodien būtu draudzes Madonā, Valkā, Smiltenē un citur? Nevienas draudzes eksistence nav pašsaprotama! Bet katra draudze ir glābšanas stacija vietējiem! Šodien mums Latvijā ir reģistrēta 51 draudze ar vairāk nekā 3 tūkstošiem locekļu. Katrai no šīm draudzēm ir savs stāsts. (Ar ko var iepazīties A. Pešeļa grāmatā “Septītās dienas adventistu draudzes Latvijā”.) Vai tu zini savas draudzes stāstu? Vai tas ir labi, ka bija kāds, kurš nodevās misijas darbam, lai izveidotu draudzi, kurā tu šodien vari slavēt Dievu? Cik ilgi, līdz tu piedalīsies draudzes izveidē kāda cita labā?