Dobeles draudze

Draudzes tālākā darbība

Dobeles draudze turpināja pulcēties tajā pat Valdovska namā, kur tā tika nodibināta. Taču 1923. g. sabatskolas atskaitēs tiek minēts, ka sabatskolas nodarbības ir notikušas ne tikai Dobelē, bet arī ar Dobeles draudzi saistītajā grupā Jaunpilī, kur dalību ņēma 8 dalībnieki.

Ap 1928. gadu A. Mednis, paralēli ar kalpošanu Auces draudzē, nodarbojās arī ar Dobeles draudzes kori, par ko dziedātāji bija ļoti priecīgi.

1930. g. draudzes sarakstā ietverti 48 draudzes locekļi, starp kuriem dominē uzvārdi: Ābeļi, Gravas, Jansoni, Sieriņi, Uerti.

Sapulcēs dziesmām nebija muzikālā pavadījuma, tādēļ draudzes locekļi kā prazdami dziesmas dziedāja līdz br. Sproģim. Vēlāk tika izgatavota pašdarināta harmonija. Pēc tam draudzē kalpoja darbinieki Aleksandrs Eglītis, Voldemārs Boča, Pēteris Purmalis, Vilhelms Vilmanis. Vilmanis sevišķu vērību bija pievērsis jaunāko misionāru grupai.

Draudze vairākkārtīgi mainīja sapulču telpas. Tā bija kā ceļojošā draudze svešniecībā, kurai nebija savas mājvietas.

Draudzes locekļi nodarbojās ar labdarību, palīdzēja mazturīgajiem ar pārtiku un apģērbu. Kolportieri un draudzes darbinieki tika uzņemti „Kūrās” pie Austras Rozenbergas.

1936. gada sākumā draudzē bija 71 draudzes loceklis. 1937. g. notika draudzes pārreģistrācija un tika izveidots draudzes dibinātāju saraksts ar 64 parakstiem.

Draudze Otrā pasaules kara laikā

Kara laikā draudzes sapulces netika traucētas. Tikai 1944. g., kad Dobelei tuvojās fronte, draudzes locekļi kopā ar citiem dobelniekiem devās ārā no pilsētas, jo pastāvēja bailes, ka pilsētā notiks kaujas. Vācieši no pilsētas steigā atkāpās un to atdeva Sarkanajai armijai. Kad draudzes locekļi atgriezās savās mājvietās, sarkanarmieši bija izlaupījuši vairākas mājas. Kādiem draudzes locekļiem mājās atstāja tikai tukšas sienas. Viņu mājā sarkanarmieši bija ierīkojuši pirti, visu iedzīvi nokurinājuši malkā, noslēptie pārtikas krājumi bija atrasti un apēsti. Ļaudīm pēc „atbrīvošanas” un atgriešanās mājās dzīve bija jāsāk no nulles.

Draudze padomu laikā

Pastāvēja grūtības ar pastāvīgu telpu atrašanu draudzes sapulcēm. Sapulču vietas bieži vien bija jāmaina. Neveiksmīgi beidzās draudzes mēģinājums iekārtot sapulces telpas Rozenbergas mājā. Pēc tam sekoja virkne citu sapulču vietu, līdz 1982. g. draudzei atļāva pulcēties G. Kaira iegādātajā īpašumā Gaismas ielā 9.

Dobeles draudze vienmēr ir bijusi muzikāla. Draudzē ir bijis vīru koris, jauktais koris, ansambļi. Par dziesmu skanējumu ir rūpējušies: Jānis Vendelis, Uldis Irmejs, Voldemārs Zaķis, Gunārs Kairis, Ilga Irmeja. Kad Dobelē dzīvoja Gunārs Kairis ar ģimeni, draudzē bija arī pūtēju orķestris.

Gunārs Kairis 1982. gadā iegādājās namu Gaismas ielā 9 un sāka tā pārbūvi it kā sev, taču patiesībā šo namu iekārtoja Dobeles draudzes vajadzībām. Viņš šādi rīkojās, jo zināja, ka valsts varas iestādes neļautu iekārtot draudzes namu, bet jau iekārtotā namā lūgt atļauju uzsākt draudzes sapulces valsts varas iestādes varēja atļaut. Tā ar šo cerību nams tika pārbūvēts un iekārtots. Draudzes locekļi nesavtīgi piedalījās šajos darbos. Valsts varas iestādes deva atļauju draudzei tajā pulcēties.

Ievērojamākie Dobeles draudzes locekļi

1943.g. tika kristīts Voldemārs Daņķis, kurš pirms tam bija luterāņu draudzē par jauniešu vadītāju. V. Daņķis bija vienkāršs, sirsnīgs un izpalīdzīgs cilvēks. Iepazinies ar adventistu vēsti, viņš no sirds centās dzīvot saskaņā ar Dieva likumiem, tādēļ daudz nācās ciest, sevišķi kara pēdējos gados, kad viņu iesauca padomju armijā. Daņķis bija aicināts evaņģēlija darbā 1947. gadā vispirms kā Bībeles strādnieks un tad kā sludinātājs. Viņš kalpoja par darbinieku Dobeles, Auces, Kandavas un Ventspils draudzēs.

Edvīns Kūms iepazinās ar adventes vēsti ģimenē, jo kaimiņos dzīvoja Dobeles draudzes locekļi. Kristīts 1955. gadā, bet aicināts kalpot par sludinātāju 1966. gadā. Darbojies Auces un Ventspils draudzēs. Viņš Ventspilī tika iesvētīts par sludinātāju, jo bija darbam nepieciešamās īpašības, bet viņa mūžs pāragri noslēdzās.

Jāpiemin arī ilggadēja Dobeles draudzes locekle Anna Grasmane, „Plēpīšu” mājas saimnieci. Viņa mīlēja tagadēja laika patiesību un veltīja laiku grāmatu tulkošanai. Viņa ir tulkojusi grāmatas no vācu valodas: „Jēzus dzīve”, „Vectēvi un pravieši”, „Evaņģēlija kalps” u.c. Pārtulkotās grāmatas viņa izdalīja draudzes locekļiem, kas tās vērtēja. Citi tad tālāk tās pavairoja ar rakstāmmašīnu palīdzību, jo padomju laikā trūka garīgas literatūras. No viņas izstaroja prieks un silta gaisma, kas atspirdzināja ikkatru, kas ar viņu satikās. 

Draudze atmodas laikā

Sākoties atmodai Latvijā, draudze rīkoja Bībeles izpētes seminārus, aktīvi pilsētā darbojās kolportieri, kas izplatīja adventistu literatūru. Deviņdesmito gadu sākumā Dobeles draudze izdeva laikrakstu „Turpinājums sekos…”. Laikraksta redakcijā bija Alberts Kūms, Māris Debners, Īzaks Kleimanis. Tika izdoti seši numuri, bet tad šī aktivitāte apsīka, jo nebija atbalsta šim izdevumam no Rīgas vadītāju puses. 1992. g. 12. aprīlī no Rīgas atbrauca vairāk nekā 40 adventistu jauniešu un brīvprātīgo, kas ar grāmatām pilnām somām apstaigāja Dobeles pilsētas namus un iedzīvotājiem piedāvāja literatūru (aptuveni 24 dažādu nosaukumu grāmatu). Vienas dienas laikā tika izplatīta literatūra aptuveni 12000 rubļu vērtībā. Pēc viņiem 90-to gadu beigās literatūru izplatīja Daugavpils kolportieri. Draudze rīkoja koncertus, piedalījās uzkopšanas talkās, piemēram, Tērvetes pansionāta teritorijā, deva savu ieguldījumu labdarībā. 1995. g. notika Bībeles izpētes seminārs, kuru vadīja Andrejs Āriņš.

Draudzē ir daudz jauniešu un pusaudžu, tādēļ tika dibināts pusaudžu klubs „Ceļa meklētāji”. To aktīvi vada Ēriks un Liene Irmeji. Jaunieši bija izveidojuši kori un piedalījās koncertos daudzās Latvijas draudzēs un labdarības koncertos.

Pēdējos gadus Dobeles draudze starp pārējām Latvijas draudzēm bija pazīstama kā draudze, kurā kalpoja Īzaks Kleimanis. Viņa uzrunas, dzīves piedzīvojumus un padomus klausīties brauca ļaudis no daudzām pilsētām un pat valstīm. Viņu cienīja arī tie Dobeles pilsētnieki, kas viņu pazina. 2007. g. 3. martā viņš pēdējo reizi kalpoja Dobeles draudzei ar uzrunu, bet jau nākamās dienas rītā viņš atvadījās no mums līdz tikšanās brīdim pie Kristus troņa.

Draudzes sapulces vietas

Pirmā zināmā adrese Valdovska namā, Dobelē Beikas (Zaļā) ielā 2, aptuveni desmit gadus. Tad nākamās telpas bija baroneses Reķes namā Brīvības ielā 1. Pēc tam Slavas mājā Brīvības ielā 27.

Ap 1928. g. Pils ielā 16, tad ap 1929. gadu Upes ielā 8 (sētas mājā), bet pēc tam atkal Valdovska namā Beikas (Zaļā) ielā 2.

Aptuveni no 1931. gada līdz aptuveni 1936. g. Zaļā ielā 2a.

Ap 1939. g. sapulces notika Aizsargu ielā 12 (Baznīcas 20) Zeica namā, tad atkal Valdovska namā, bet pēc tam Mežgaiļa namā Zaļā ielā 14.

1945. gadā draudze pulcējās Zaļā ielā 35, bet jau tā paša gada otrajā pusē Dobeles draudze pulcējās ārpus Dobeles, lauku mājās, piemēram, pie Daņķa „Zemgaļos” un pie Jansoniem „Lukstiņos”.

1947. gadā Otīlija Rozenberga piedāvāja draudzei iekārtot telpas Upes ielā 10 (tagad 18) otrajā stāvā. Vienīgais nosacījums no viņas puses, ka draudzei jāveic remonts un namā jāatstāj viena istaba un virtuve viņai dzīvošanai. Draudze ar optimismu un pašaizliedzību ķērās pie darba. Tika sagādāti kokmateriāli. Ar līdzekļiem palīdzēja arī Vissavienības draudžu padome Maskavā. Sākotnēji pilsētas varas iestādes apgalvoja, ka namu neplāno nacionalizēt. Tas draudzi iedrošināja, taču pēc nama atremontēšanas un telpu iekārtošanas padomju vara šo namu tomēr nacionalizēja un ar 1950. gada 1. janvāri draudzei lika telpas atstāt.

Draudze vērsās ar lūgumu pie Dobeles baptistu draudzes, atļaut pulcēties viņu telpās. No 1950. g. janvāra draudzes sapulces notika vienās telpās ar baptistiem Uzvaras ielā 2 (tagad tur ir viesnīca). 1955.-1961. g. draudze pulcējās Baumaņu mājās Brīvības ielā 59, taču šīs sapulču telpas tika uzteiktas, kad Baumaņu dēls vēlējās sākt dienestu milicijā, bet viņam to liedza kamēr viņa vecāku mājās pulcējas „sektanti”. Baumaņi lūdza draudzi meklēt citas telpas sapulcēm. Tad īsu brīdi draudze atkal pulcējās „Zemgaļos” ārpus Dobeles, bet kopš 1966. gada draudze, ar Dobeles ev. luteriskās baznīcas atļauju, pulcējās Dobeles luterāņu baznīcā.

1982. gadā, pateicoties Gunāra Kaira pašaizliedzīgajām rūpēm, tika iegādāts un pārbūvēts nams, kurā Dobeles draudze pulcējas līdz pat šodienai Gaismas ielā 9. Sapulces notika katru sestdienu 10.00.