(176) Dievs vēlas novest ļaudis tiešā savienībā ar Sevi. Visā Savā rīcībā ar cilvēcīgām būtnēm, Viņš atzīst personīgas atbildības principu. Viņš cenšas atbalstīt personīgas neatkarības izjūtu un pārliecināt par personīgas vadības nepieciešamību. Viņa dāvanas uzticētas cilvēkiem kā atsevišķiem indivīdiem. Katrs cilvēks ir darīts par uzticētas svētas mantas pārvaldnieku, katram jāizpilda uzticētais uzdevums saskaņā ar Devēja norādījumiem; un katram par savu pārvaldnieka darbu jādod atskaite Dievam.
Ar visu to Dievs cenšas cilvēku savienot ar dievišķo, lai tādā veidā cilvēks varētu tikt pārveidots dievišķā līdzībā. Tad mīlestības un laipnības pamatlikums kļūs par viņa dabas sastāvdaļu. Sātans, cenšoties izjaukt šo nodomu, pastāvīgi strādā, skubinot paļauties uz cilvēku, lai padarītu cilvēkus par cilvēku vergiem. Kad viņam tādā veidā izdodas novērst cilvēku prātu no Dieva, viņš iespiež cilvēkos pats savus savtības, naida un strīda pamatlikumus.
Dievs vēlas, lai mēs visās mūsu savstarējās attiecībās rūpīgi sargātu pamatlikumu par personīgo atbildību Viņam un personīgu atkarību no Viņa. šis ir tas pamatlikums, ko vajadzētu sevišķi paturēt acīs mūsu izdevniecībām savā nostājā pret autoriem.
Daži ir neatlaidīgi aizstāvējuši domu, ka autoriem nav nekādu tiesību pārzināt savus darbus un par tiem rūpēties; ka viņiem savus darbus vajadzētu atdot izdevniecības vai savienības uzraudzībā; un ka bez izdevumiem, kas saistīti ar manuskripta sagatavošanu, viņiem nevajadzētu prasīt nekādu citu peļņu; ka to vajadzētu atstāt savienības vai izdevniecības izlietošanai darba dažādajām vajadzībām, skatoties pēc to sprieduma. Tā autora pārvaldnieka rūpes par savu darbu viņam tiktu pilnīgi atņemtas un uzliktas citiem. (177)
Tomēr Dievs tā neskatās uz šo lietu. Spēja sarakstīt grāmatu, līdzīgi kuram katram citam talantam, ir Viņa dāvana, par kuras izlietošanu īpašnieks ir atbildīgs Dievam; un ienākumi tam jāizlieto pēc Viņa norādījumiem. Atcerēsimies, ka tas nav mūsu īpašums, kas mums uzticēts izlietošanai. Ja tas tiešām piederētu mums, tad mēs varētu prasīt tiesības brīvi ar to rīkoties; mēs savu atbildību varētu nobīdīt uz citiem, ļaujot tiem mūsu vietā pildīt pārvaldnieka darbu. Tomēr tā tas nevar būt, jo Kungs mūs katru personīgi ir darījis par Savu namturi. Par šo līdzekļu izlietošanu mēs paši esam atbildīgi. Svētotām jākļūst mūsu pašu sirdīm; mūsu rokās jābūt kaut kam no Dieva mums uzticētajiem ienākumiem, ko mēs varētu izdalīt, kā gadījums prasa.
Uzņemties kontroli par kāda brāļa ienākumiem, ko viņš saņem no savas mājas vai zemes, savienībai vai izdevniecībai būtu tikpat saprātīgi, kā piesavināties to, ko dod brāļa smadzeņu darbs.
Nav arī taisnīgi prasīt, lai strādnieks, kurš izdevniecībā par savu darbu saņem algu, atzītu, ka viņa miesas, gara un dvēseles spēki pilnīgi pieder šai iestādei un ka tai ir tiesības uz visu, ko dod viņa spalva. Pēc darba laika iestādē darbinieks pats ir noteicējs pār savu laiku, lai to izlietotu, kā pats atzīst par labu, kamēr viņa rīcība nerunā pretī viņa pienākumiem iestādē. Par to, ko viņš var dot šajās stundās, viņš ir atbildīgs savai sirdsapziņai un Dievam. (178)
Ja viens cilvēks otra cilvēka dotības pakļauj pilnīgi savā pārvaldībā, tad tas ir vislielākais apkaunojums Dievam. Ļaunums nav novērsts ar to, ja šādas rīcības peļņu veltī Dieva lietai. Cilvēku, kas atļauj savu prātu pārvaldīt kāda cita cilvēka prātam, šāda vienošanās atšķir no Dieva un pakļauj kārdināšanai. Nobīdīdama atbildību par savu namturību uz citiem cilvēkiem un paļaudamies uz citu gudrību, viņš nostāda cilvēku tur, kur vajadzētu atrasties Dievam. Kas cenšas pēc šādas savas atbildības nobīdīšanas, neredz savas rīcības rezultātu; bet Dievs to mums ir skaidri atklājis. Viņš saka: “Nolādēts tas cilvēks, kas paļaujas uz cilvēkiem un ieceļ miesu par savu elkoni.” (Jer.17:5).
Nespiežiet autorus ne atdot, ne pārdot tiesības uz viņu sarakstītajām grāmatām. Lai viņi no sava darba saņem taisnīgu peļņas daļu; un tad lai viņi savus līdzekļus uzskata kā Dieva uzticētu mantu, kas jāpārvalda saskaņā ar gudrību, ko Viņš tiem dos.
Kam ir spējas sarakstīt grāmatas, tiem vajadzētu saprast, ka viņiem ir arī spējas izlietot saņemto peļņu. Tā kā ir pareizi daļu ieguldīt mantu namā, lai segtu darba galvenās vajadzības, tad iepazīšanos ar darba vajadzībām tiem vajadzētu uzskatīt par savu pienākumu, un, izlūdzoties no Dieva gudrību, tiem personīgi vajadzētu izdalīt savus līdzekļus, kur vajadzība ir vislielākā. Lai tie iekļaujas kādā labdarības līnijā. Ja viņu prāts
atradīsies Svētā Gara vadībā, tad tiem būs gudrība izprast, kur līdzekļi ir vajadzīgi, un, palīdzot šajās vajadzībās, viņi saņems lielas svētības.
Ja būtu paklausīts Kunga plānam, tad lietu stāvoklis tagad būtu savādāks. Tik daudz līdzekļu nebūtu izdots nedaudzās vietās, atstājot tik maz, ko ieguldīt daudzās, daudzās vietās, kur patiesības karogs vēl nav ticis pacelts. (179)
Lai mūsu izdevniecības uzmanās, ka to rīcībā ar Dieva strādniekiem netiktu atļauts valdīt nepareiziem pamatlikumiem. Ja ar šo iestādi ir saistīti ļaudis, kuru sirdis neatrodas Svētā Gara vadībā, tad tie noteikti darbu ievirzīs nepareizās līnijās. Daži, kas sevi sauc par kristiešiem, raugās uz veikala lietām, kas saistītas ar Kunga darbu, kā uz kaut ko tādu, kas šķirts no reliģijas. Viņi saka: “Reliģija paliek reliģija, bet veikals paliek veikals. Mēs esam apņēmušies savā darbā gūt panākumus, un mēs satversim katru iespējamo priekšrocību, lai sekmētu šo īpašo darba līniju.” Tā tiek iesniegti patiesībai un taisnībai pretī runājoši plāni, aizbildinoties, ka šis vai tas katrā ziņā jādara, jo tas ir labs darbs un domāts Dieva lietas atbalstīšanai.
Ļaudis, kurus savtīgums darījis tuvredzīgus, domā, ka viņiem ir tiesības apspiest tieši tos, kurus Dievs izlieto Viņa dotās gaismas izplatīšanai. Strādniekus, kam vajadzētu stāvēt brīviem Dievā, ir kavējuši tie, kas bija tikai viņu līdzstrādnieki, ar cietsirdīgiem plāniem uzlikdami viņiem ierobežojumus. Viss tas nes cilvēcīgu, bet ne dievišķu zīmogu. Tas ir cilvēku izdomājums, kas ved uz netaisnību un apspiešanu. Dieva lieta ir brīva no katra netaisnības traipa. Tā necenšas gūt kādas priekšrocības, atņemot Viņa ģimenes locekļiem to individualitāti vai to tiesības. Dievs neatzīst patvaļīgu (despotisku) autoritāti, un Viņš Savā darbā neizlietos ne pat vismazāko savtīgumu vai krāpšanu. Visa tāda rīcība Viņam ir pretīga.
Viņš saka: “Es... ienīstu netaisnu laupījumu.” (Jes.61:8). “Tev nebūs turēt savā namā divejādu labības mēru - lielu un mazu. Bet lai tev ir pilnīgs un taisns svars, un lai tev ir pilnīgs un taisns mēs, ... ikviens, kas dara netaisni, tas Tam Kungam, tavam Dievam, ir negantība.” (5.Moz.25:14-16). (180)
“Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko Tas Kungs no tevis prasa, proti - darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā!” (Mih.6:8).
Visaugstākā mērā šie pamatlikumi ir vietā, atzīstot cilvēka tiesības pašam būt noteicējam pār sevi, pār savu prātu, būt savu talantu pārvaldniekam, kā arī saņemt un izdalīt sava paša darba augļus. Mūsu iestādēm spēks un vara tiks doti tikai tad, ja visās savās saistībās ar līdzcilvēkiem tās atzīs šos pamatlikumus - ja savā rīcībā tās ņems vērā Dieva Vārda norādījumus.
Visi mums Dieva aizdotie spēki, kā fiziskie, intelektuālie vai garīgie, svēti jāsargā tā darba veikšanai, kas mums jādara mūsu līdzilvēku labā, kuri iet bojā savā nezināšanā. Katram cilvēkam netraucētam jāstāv savā pienākuma vietā, katram pazemīgi jākalpo Kungam, un katram ir jāatbild par savu darbu. “Visu ko darāt, darait no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem, jo jūs zināt, ka Tas Kungs par atmaksu jums dos debesu mantojumu. Jūs jau kalpojat savam Kungam - Kristum.” (Kol.3:23,24). “Jo Viņš ikvienam atmaksās pēc viņa darbiem.” (Rom.2:6).
Savu prasmi sātans parāda, izgudrojot meskaitāmus plānus un metodes savu nodomu piepildīšanai. Viņš strādā, lai ierobežoti reliģijas brīvību un lai ievestu reliģiskajā
pasaulē verdzības veidus. Organizācijas un iestādes, ja tās neuzturēs Dieva spēks, paklausīs sātana priekšrakstiem, pakļaujot cilvēkus cilvēku pārvaldībai; krāpšana un viltus parādīsies kā dedzība par patiesību un Dieva valsts uzcelšanu. Viss, kas mūsu darbā nav tik atklāts kā diena, pieskaitāms ļaunuma valdnieka metodēm. (181)
Cilvēki iekrīt maldos, pieņemot nepareizus uzskatus, un tad visu kārto tā, lai pierādītu, ka šie maldi ir patiesība. Dažos gadījumos pirmajos pamatlikumos kopā ar maldiem ir ieausta daļa patiesības; tomēr tas neved ne pie vienas taisnas rīcības; un tā cilvēki tiek nomaldināti. Viņi vēlas valdīt un kļūt par spēku, un savu pamatlikumu attaisnošanai tie pieņem sātana metodes.
Ja cilvēki pretojas Kunga sūtītājiem brīdinājumiem, tad tie kļūst pat par vadoņiem uz ļauniem darbiem; šādi cilvēki piesavinās Dieva tiesības - viņi uzdrošinās darīt to, ko Dievs pats nedarīs, lai pārvaldītu cilvēku prātu. Tā viņi iet romānisma pēdās. Viņi ieved savas metodes un plānus, un, nepareizi attēlojot Dievu, viņi vājina citu ticību patiesībai un ienes nepareizus pamatlikumus, kas darbojas līdzīgi raugam, aptraipot un samaitājot iestādes un draudzes.
Viss, kas pazemina cilvēka izpratni par taisnību, objektivitāti un bezpartejisku spriedumu, katrs viltīgs plāns vai priekšraksts, kas cilvēcīgos Dieva darba rīkus pakļauj cilvēcīgu prātu kontrolei, vājina ticību Dievam un šķir dvēseli no Viņa.
Dievs neattaisnos nevienu viltīgu rīcību, ar kuru cilvēks vismazākā mērā rīkos vai apspiedīs kādu no līdzcilvēkiem. Līdzko cilvēks sāk veidot dzelzs likumu priekš citiem cilvēkiem, viņš ar to apkauno Dievu, apdraud pats savu dvēseli un savu brāļu dvēseles.
