(197) Dibinot iestādes jaunos laukos, bieži jāuzliek atbildības cilvēkiem, kas pilnībā vēl nepazīst šī darba detaļas. šie cilvēki strādās ar lieliem zaudējumiem, un, ja viņiem un viņu līdzstrādniekiem nebūs nesavtīga interese par šo Kunga iestādi, tad radīsies tāds lietu stāvoklis, kas traucēs šīs iestādes uzplaukšanai.
Daudzi domā, ka tā darba līnija, kurā viņi strādā, pieder tikai viņiem un ka nevienam citam par to nevajadzētu izteikt nekādus ierosinājumus. Tieši šie cilvēki var nepazīt darba vadīšanas vislabākās metodes; tomēr, ja kāds iedrošinās sniegt tiem padomu, tie jūtas apvainoti un tikai vēl noteiktāk apņemas sekot savam pastāvīgajam spriedumam. Bez tam daži darbinieki nav labprātīgi pamācīt vai palīdzēt saviem līdzstrādniekiem. Citi, kam nav piedzīvojumu, nevēlas, ka kļūst zināma viņu nezināšana. Viņi pielaiž kļūdas, maksājot par tām ar daudz laika un līdzekļiem, jo ir par lepniem, lai prasītu padomu.
Nelaimes cēloni nav grūti noteikt. Darbinieki ir strādājuši kā no citiem meatkarīgi pavedieni, kad viņiem vajadzētu sevi uzskatīt par pavedieniem, kam jābūt saaustiem kopā ar citiem, palīdzot veidot auduma rakstu.
šīs lietas apbēdina Svēto Garu. Dievs vēlas, lai mēs viens no otra mācītos. Nesvēta neatkarība nostāda mūs tur, kur Viņš ar mums nevar strādāt. Par tādu lietu stāvokli ļoti priecājas sātans.
Nevajadzētu būt nekādai noslēpumainībai, nekādām bažām par to, ka citi iegūs nedaudziem piederošās zināšanas. Tāds gars izraisa pastāvīgas aizdomas un noslēgšanos. Cilvēki ļauj vaļu ļaunām domām un ļaunām nojautām, un sirdī mirst brāļu mīlestība. (198)
Katra Dieva darba nozare ir saistīta ar jebkuru citu šī darba līniju. Iestādē, ko vada Dievs, nevar pastāvēt noslēgtība; jo Viņš ir visu izdomas spēju un visa takstiskuma Kungs; Viņš ir visu pareizo metožu pamats. Viņš ir Tas, Kas sniedz zināšanas par metodēm, un neviens cilvēks nedrīks šīs zināšanas uzskatīt kā tikai viņam piederošas.
Katram darbiniekam vajadzētu interesēties par jebkuru citu darba nozari, un, ja Dievs viņam ir devis tālredzību, spējas un zināšanas, kas būtu derīgas kādā citā darba nozarē, tad saņemto viņam vajadzētu nodot tālāk.
Visas spējas, ko var savienot ar šo iestādi, nesavtīgi pūloties, arī vajadzētu tai atdot, lai to padarītu par panākumiem bagātu, dzīvu un darbīgu Dieva pārstāvi. Svētījušies strādnieki, kas ir talantīgi un kam ir iespaids, ir tie, kas vajadzīgi mūsu izdevniecībām.
Katrs darbinieks tiks pārbaudīts, lai zinātu, vai viņš strādā Kunga iestādes labā vai arī kalpo pats savām interesēm. Kas ir atgriezušies, tie ik dienas dos pierādījumu, ka viņi iegūtās priekšrocības un zināšanas necenšas izmantot personīga labuma nodrošināšanai. Viņi atzīs, ka dievišķa aizgādība tiem ir devusi šīs priekšrocības, lai kā Kunga darba rīki tie varētu kalpot Viņa lietai, darot augstāku darbu.
Nevienam nevajadzētu strādāt, kārojot uzslavas vai tiecoties pēc pārākuma. Patiess darbinieks darīs vislabāko, ko viņš spēj, jo ar tādu rīcību viņš var pagodināt Dievu. Viņš centīsies izmantot un uzlabot visas savas spējas. Savus pienākumus viņš izpildīs kā Dievam. Viņš vēlēsies tikai vienu, lai Kristus tiktu pagodināts un kalpošana Viņam būtu pilnīga.
Lai strādnieki atdod visus savus spēkus, cenšoties gūt labumu Kunga darbam. To darot, viņi paši kļūs stiprāki un derīgāki.
