(210) Kungs pavēlēja Mozum atstāstīt Israēla bērniem, kā Dievs tos atbrīvoja no Ēģiptes un brīnišķīgi pasargāja tuksnesī. Viņam vajadzēja atsaukt atmiņā viņu neticību un kurnēšanu, kad tie tika pārbaudīti grūtībās, un Kunga lielo žēlastību un mīlošo laipnību, kas nekad tos neatstāja. Tā visa mērķis bija atbalstīt viņu ticību un stiprināt viņu drosmi. Kamēr tos vadīja atzīt pašiem savus grēkus un vājumu, tiem vajadzēja arī atzīt, ka Dievs bija viņu taisnība un stiprums.
Tikpat svarīgi ir, lai Dieva ļaudis šajās dienās paturētu prātā, kā un kad tie ir pārbaudīti un kur viņiem ir pietrūkusi ticība; kur tie ir apdraudējuši Viņa lietu ar savu neticību un arī ar savu pašpaļāvību. Soli pa solim jāatstāsta Dieva žēlastība, Viņa uzturošā aizgādība, nekad neaizmirstot, kā Viņš tos ir izglābis. Dieva ļaudīm, tā atskatoties uz pagātni, vajadzētu redzēt, ka Kungs vienmēr atkārto Savu rīcību. Tiem vajadzētu izprast dotos brīdinājumus un sargāties no savu kļūdu atkārtošanas. Atsakoties no visas pašpaļāvības, tiem jāuzticas Viņam, ka Viņš tos glābs no atkārtotas Viņa Vārda apkaunošanas. Katrā uzvarā, ko gūst sātans, tiek apdraudētas dvēseles. Daži kļūst par viņa kārdināšanu upuriem, lai nekad vairs neatspirgtu. Tāpēc lai tie, kas pielaiduši kļūdas, staigā uzmanīgi, lūdzot katrā solī: “Uzturi manu gājienu uz Taviem ceļiem, ka mani soļi nešaubās.” (Ps.17:5).
Dievs sūta pārbaudoša grūtības, lai redzētu, kas kārdināšanās paliks uzticīgs. Viņš visus ieved pārbaudošos stāvokļos, lai pārbaudītu, vai tie uzticēsies spēkam, kas atrodas ārpus tiem un ir augstāks par tiem. Katram ir neatklātas rakstura īpašības, kam jānāk gaismā pārbaudījumos. Dievs atļauj tiem, kas ir pašpaļāvīgi, nonākt ārkārtīgās kārdināšanās, lai tie varētu izprast savu bezspēcību. (211)
Kad pār mums nāk pārbaudījumi; kad mēs savā priekšā nevaram redzēt nekādu labklājības palielināšanos, bet gan spaidīgus apstākļus, kas no visiem prasa upuri, kā tad mēs izturēsimies pret sātana čukstiem, ka pašreizējais laiks ir ļoti grūts? Ja uzklausīsim viņa priekšlikumus, tad sirdī dīgs neticība Dievam. Tādās reizēs mums vajadzētu atcerēties, ka Dievs vienmēr ir rūpējies par Savām iestādēm. Mums vajadzētu raudzīties uz Viņa darīto darbu un Viņa izvestajām reformām. Mums vajadzētu sakopot Debesu svētību pierādījumus, šīs labu vēstošās zīmes, sakot: “Kungs, mēs ticam Tev, Taviem kalpiem un Tavam darbam. Mēs paļausimies uz Tevi. Izdevniecība ir Tavs darba rīks, un mēs nepiedzīvosim neveiksmi, kā arī nebūsim mazdūšīgi. Tu mūs esi pagodinājis, ļaujot strādāt Tavā centrā. Mēs sargāsim Kunga ceļu, lai darītu tiesu un taisnību. Mēs darīsim savu daļu, paliekot uzticīgi Dieva darbam.”
Ja mums trūkst ticības, kad tur, kur mēs esam, rodas grūtības, tad mums trūks ticības arī jebkurā citā vietā.
Mūsu lielākā vajadzība ir ticība Dievam. Raugoties uz tumšo pusi, mēs atraujamies no Kunga, Israēla Dieva. Ja sirds tiek atvērta bailēm un minējumiem, tad ceļu uz panākumiem aizprosto neticība. Nekad nedomāsim, ka Dievs ir pametis Savu darbu.
Lai ir mazāk neticīgas runāšanas, mazāk iedomu, ka šis vai tas aizšķērso ceļu. Ejiet uz priekšu ticībā; uzticieties Kungam, ka Viņš sagatavos ceļu Savam darbam. Tad jūs atradīsiet dusu Kristū. (212)
Kad jūs kopsiet ticību, nostāsieties pareizās attiecībās pret Dievu un ar sirsnīgām lūgšanām uzmundrināsiet sevi darīt savu pienākumu, tad jūs izlietos Svētais Gars. Daudzās problēmas, kas tagad ir noslēpumainas, jūs varbūt atrisināsiet paši, pastāvīgi uzticoties Dievam. Dzīvojot Svētā Gara vadībā, jums nav jāatrodas mokošā neziņā. Jūs varat paļāvīgi staigāt un strādāt.
Mums mazāk jātic tam, ko paši varam padarīt, un vairāk jātic, ko Dievs var darīt priekš mums, ja gribam iegūt tīras rokas un šķīstu sirdi. Jūs neesat iesaistījušies paši savā darbā; jūs darāt Dieva darbu.
Vajadzīga vairāk mīlestības, vairāk vaļsirdības, mazāk ļaunu aizdomu un sliktu paredzējumu. Mums jābūt mazāk labprātīgiem nosodīt un apsūdzēt. Tieši šāda nostāja ir tik pretīga. Mīlestībai jāietekmē sirds, padarot to padevīgāku un iejūtīgāku. Mūsu ļaužu bezspēcīgais stāvoklis ir sekas tam, ka sirds neatrodas pareizās attiecībās ar Dievu. Atsvešināšanās no Viņa ir cēlonis, kāpēc mūsu iestādes nomāc grūtības.
Neuztraucieties un nebaiļojieties. Raugoties uz ārēji redzamo un sūdzoties, kad jāsastopas ar grūtībām, jūs atklājat, ka jūsu ticība ir slima un novājināta. Ar saviem vārdiem un saviem darbiem rādiet, ka jūsu ticība ir neuzvarama. Kungam ir bagāti līdzekļu krājumi. Viņam pieder pasaule. Raugieties uz Viņu, Kas ir gaisma un spēks, un panākumu avots. Viņš svētīs ikvienu, kas centīsies sniegt tālāk gaismu un mīlestību.
Kungs vēlas, lai visi saprastu, ka to labklājība ir paslēpta ar Viņu Kristū; ka tā ir atkarīga no viņu pazemības un lēnprātības, no sirds nākošās paklausības un nodošanās. Kad tie apgūs lielā Skolotāja mācību mirt sev, nemaz neuzticēties cilvēkam, ne arī darīt miesu par savu elkoni, tad, kad viņi sauks, Kungs būs pie tiem klātesošs palīgs katrā vajadzības brīdī. Viņš tos vadīs veselīgā domāšanā. Viņš būs pie to labās rokas, sniedzot tiem padomu. Viņš tiem teiks: “šis ir tas ceļš; staigājiet pa to.” (213)
Lai brāļi atbildīgās vietās runā uz strādniekiem ticību un drosmi iedvesošus vārdus. Metiet savu tīklu kuģa labajā pusē, ticības pusē. Kamēr ilgst pārbaudes laiks, rādiet, ko var veikt dzīva, darbīga un svētījusies draudze.
Mēs neizprotam kā nepieciešams, lielo cīņu, kas risinās starp neredzamajiem spēkiem, cīņu starp uzticīgajiem un neuzticīgajiem eņģeļiem. Labie un ļaunie eņģeļi cīnās par katru cilvēku. Tā nav iedomāta cīņa. Mēs nepiedalamies kādos manevros. Mums jāstājas pretī visspēcīgākajiem ienaidniekiem, un mēs paši izšķiram, kas uzvarēs. Mums jāatrod spēks turpat, kur sev spēku guva pirmie mācekļi: “šie visi vienprātīgi pastāvēja lūgšanās un pielūgšanās.” “Un tur piepeši no debesīm rūkšana nāca, it kā veran vēja pūšana, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja.” “Un visi tapa piepildīti ar Svēto Garu.” (Ap.d.1:14., 2:2,4).
Nav nekāds atvainojums bezcerīgam izmisumam vai dezertēšanai, jo visi Debesu žēlojošās laipnības apsolījumi ir priekš tiem, kam salkst un slāpst pēc taisnības. šo ilgu spēks, kas attēlots ar salkšanu un slāpšanu, ir ķīla, ka kārotās vērtības tiks dotas.
Tieši tad, kad mēs atzīstam savu nespēju darīt Dieva darbu un pakļaujamies Viņa gudrības vadībai, Kungs var mūs izlietot. Kungs piepildīs visas mūsu vajadzības, kad mēs atbrīvosim dvēseli no sava “es”. (214)
Nostādiet savu prātu un gribu tur, kur Svētais Gars var to aizsniegt; jo Tas nestrādās caur cita cilvēka prātu un sirdsapziņu, lai aizsniegtu jūsējo. Sirsnīgi lūdzot pēc gudrības, dariet Dieva Vārdu par savu studiju priekšmetu. Pilnīgi pakļaujoties Dievam, pieņemiet svētota sprieduma padomu.
Raugieties uz Jēzu vienkāršā paļāvībā un ticībā. Nenovērsiet acis no Viņa, līdz gaismas pārmērībā jūs kļūstat mazi. Mēs nelūdzam tā, kā vajadzīgs, pat ne pusi. Mums nav pat puse vajadzīgās ticības. “Lūdziet, tad jums taps dots.” (Lūk.11:9). Lūdziet, ticiet, stipriniet viens otru. Lūdziet, kā jūs nekad iepriekš neesat lūguši, lai Kungs liktu Savu roku uz jums un jūs spētu aptvert garumu un platumu, dziļumu un augtumu un atzīt Kristus mīlestību, kas sniedzas pāri zināšanām, lai varat tikt piepildīti ar visu Dieva pilnību.
Tas, ka tiekam aicināti panest grūtības, pierāda, ka Kungs Jēzus redz mūsos kaut ko ļoti dārgu, ko Viņš vēlas attīstīt. Ja Viņš mūsos neredzētu neko, ar ko Viņš varētu pagodināt Savu Vārdu, tad Viņš netērētu laiku, mūs šķīstot. Mēs nepūlamies, lai apgrieztu un apkoptu kazenājus. Savā ceplī Kristus neliek bezvērtīgus akmeņus. Ko Viņš pārbauda, tas ir vērtīgs dārgmetāls.
Kalējs liek dzelzi un tēraudu ugunī, lai uzzinātu, metāla kvalitāti. Kungs atļauj Saviem izredzētiem nonākt bēdu ceplī, lai Viņš varētu redzēt, kāda tiem daba un vai Viņš tos var izveidot tādus, kas derīgi Viņa darbam.
