(215) Kristus valstības likumi ir tik vienkārši un tomēr tik pilnīgi, ka cilvēku veidotie pielikumi radīs tikai sajukumu. Un jo vienkāršāki būs mūsu darba plāni kalpošanā Dievam, jo vairāk mēs paveiksim. Ievest Dieva darbā pasaulīgo gudrību nozīmē ielūgt nelaimi un sakāvi. Vienkāršībai un pazemībai jāraksturo katru iespaidīgu cenšanos celt Viņa valsti.
Lai evaņģēlijs varētu iet pie visām tautām, ciltīm, valodām un ļaudīm, ir jāsaglabā uzupurēšanās. Uzticības amatos stāvošajiem visās lietās jārīkojas kā uzticīgiem namturiem, apzinīgi sargājot ļaužu radītos līdzekļu fondus. Jārūpējas, lai tiktu novērsti visi nevajadzīgie izdevumi. Ceļot ēkas un izveidojot iekārtas darbam, mums vajadzētu sargāties no tik komplicētiem sagatavošanās darbiem, kas nevajadzīgi aprītu līdzekļus; jo tas katrā gadījumā nozīmēnespēju sagādāt līdzekļus darba izvēršanai citos laukos, īpaši ārzemēs. Nedrīkst ņemt no kases līdzekļus iestāžu dibināšanai vietējā laukā, riskējot sakropļot patiesības iešanu uz priekšu tālajos apgabalos.
Dieva nauda jāizlieto ne tikai mūsu tuvākajā apkārtnē, bet arī tālās zemēs un jūras salās. Ja Viņa ļaudis neiesaistīsies šajā darbā, Dievs noteikti atņems spēku, kas netiek pareizi izlietots. (216)
Daudziem ticīgajiem tik tikko pietiek uzturs ēšanai, tomēr savā dziļajā nabadzībā tie nes Kunga mantu namā savus desmitos un ziedojumus. Daudzi, kas zina, ko nozīmē atbalstīt Dieva lietu grūtos un pārbaudošos apstākļos, ir ieguldījuši līdzekļus izdevniecībās. Viņi labprātīgi ir panesuši grūtības un trūkumu un ir bijuši nomodā un lūguši, lai darbs būtu sekmīgs. Viņu dāvanas un upuri izteic viņu siržu karsto pateicību Tam, Kas tos ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķajā gaismā. Viņu lūgšanas un viņu dāvanas kā piemineklis paceļas Dieva priekšā. Nekāds smaržīgāks vīrāks nevar pacelties uz Debesīm.
Tomēr Dieva darbs visā tā plašumā ir tikai viens, un tiem pašiem pamatlikumiem vajadzētu valdīt visos tā nozarojumos. Tam jānes misijas darba zīmogs. Katra darba nodalījums ir saistīts ar visām evaņģēlija lauka daļām, un gars, kas valda vienā nodalījumā, būs izjūtams visā laukā. Ja kāda strādnieku daļa saņem lielas algas, tad būs citi dažādās darba nozarēs, kas arī prasīs augstas algas, un uzupurēšanās gars pavājināsies. Arī citas iestādes uztvers to pašu garu un līdz ar to zaudēs Kunga labvēlību; jo savtīgumu Viņš nekad nevarēs atzīt par labu. Tā mūsu uzbrūkošais darbs apstāsies. Vienīgā iespēja to virzīt uz priekšu ir pastāvīga uzupurēšanās. No visām pasaules daļām atskan saucieni pēc cilvēkiem un līdzekļiem darba virzīšanai uz priekšu. Vai lai mēs esam spiesti teikt: “Jums jāpagaida, mums kasē nav naudas?”
Daži no pieredzējušiem un dievbijīgiem vīriem, kas ievadīja šo darbu, kas aizliedza sevi un nevilcinājās pienest upurus, lai tikai darbs būtu sekmīgs, tagad guļ kapā. Tie bija Dieva izredzētie kanāli, Viņa pārstāvji, ļaudis, ar kuru starpniecību draudzei tika nodoti garīgās dzīves pamatlikumi. Viņiem bija piedzīvojumi, kam visaugstākā vērtība. Viņus nevarēja ne pirkt, ne pārdot. Viņu skaidrība, nodošanās un uzupurēšanās, viņu dzīvā savienība ar Dievu tika veltīta darba uzcelšanai. Mūsu iestādes raksturoja uzupurēšanās gars. (217)
Dienās, kad mēs cīnījāmies ar nabadzību, ļaudis, kas redzēja, cik brīnišķi Dievs strādāja šīs lietas labā, nezināja lielāku godu, kas tiem varētu tikt dāvāts, kā būt saistītiem ar šī darba interesēm caur svētām saitēm, kas tos savienoja ar Dievu. Vai gan viņi būtu nolikuši nastas un prasījuši no Kunga pildīt kādus nosacījumus, skatoties no naudas viedokļa? Nē, nē! Tie nekad nepamestu darbu, kaut arī visi kalpotāji, kas aprēķina savu darba laiku, atstātu savas vietas.
Ticīgie, kas darba sākumā pienesa upurus tā attīstīšanai, bija piepildīti ar to pašu garu. Tie saprata, ka Dievs prasa no visiem, kas savienoti ar Viņa lietu, miesas, dvēseles un gara, kā arī visu spēju un enerģijas nodošanu, neko neatturot, lai tikai darbs būtu sekmīgs.
Tomēr dažā ziņā darbs ir pasliktinājies. Kaut arī tas ir audzis plašumā un iespējās, bet ir samazinājusies dievbijība.
Salamana dzīves aprakstā ir ietverta mācība mums. šī Israēla ķēniņa dzīves sākumu apgaismoja apsolījumi. Viņš izvēlējās Dieva gudrību, un viņa valdīšanas godība izsauca pasaules apbrīnu. Viņš būtu varējis iet no spēka uz spēku, no slavas uz slavu, arvien vairāk tuvojoties Dieva rakstura līdzībai; tomēr cik bēdīgs ir viņa dzīves stāsts; viņš bija paaugsyināts vissvētākajā uzticības vietā, bet pierādīja, ka ir neuzticīgs. Viņš pieauga
pašapmierinātībā, lepnumā un sevis paaugstināšanā. Kāre pēc politiskas varas un sevis izcelšanas lika viņam noslēgt savienības ar pagānu tautām. Tarsisas sudrabu un Ofiras zeltu sagādāja ar briesmīgiem izdevumiem, pat upurējot godīgumu, nodevīgi izturoties pret svētajiem pienākumiem. (218) Savienošanās ar elku pielūdzējiem samaitāja viņa ticību; viens nepareizs solis vadīja uz nākošo; tika sagrautas barjeras, ko Dievs bija uzcēlis Savu ļaužu drošībai; viņa dzīvi samaitāja daudzsievība; un beidzot viņš pats nodevās neīstu dievu pielūgšanai. Raksturs, kas bija bijis cēls, stiprs un skaidrs, kļuva vājš un morāla nespēka apzīmogots.
Netrīka ļaunu padomdevēju, kas ietekmēja kādreiz cēlo, neatkarīgo prātu, kā viņiem patika. Jo Salamans par savu vadoni un padomdevēju vairs neizvēlējās Dievu. Notrulinājās viņa smalkās uztveres spējas; izmainījās viņa agrāko valdīšanas gadu apzinīgais un apdomīgais gars. Savu iegribu apmierināšana bija viņa dievs; un rezultātā viņa rīcību iezīmēja bargi spriedumi un nežēlīga tirānija. Pārmērīgā greznība, kādā viņš dzīvoja, apmierinot savas iegribas, spieda uzlikt smagus nodokļus trūcīgajiem. No visgudrākā ķēniņa, kāds jebkad bija nesis valdnieka scepteri, Salamans kļuva despots. Kā ķēniņš viņš bija kļuvis par tautas elku, un tas, ko viņš teica un darīja, tika atdarināts. Viņa priekšzīme atstāja iespaidu, kura sekas pilnībā kļūs zināmas tikai tad, kad visu cilvēku darbi tiks izskatīti Dieva priekšā un ikviens tiks tiesāts atbilstoši miesā darītajiem darbiem.
Ak, kā gan Dievs var panest to cilvēku ļaundarības, kam bijusi liela gaisma un priekšrocības un kas tomēr iet pa pašu izraudzīto ceļu sev par mūžīgu nelaimi! Salamans, kas, iesvētot templi, svinīgi pavēlēja ļaudīm: “Lai jūsu sirds paliek pilnīgi pie Kunga, mūsu Dieva,” (1.Ķēn.8:61)., pats izvēlējās savu ceļu un savā sirdī šķīrās no Dieva. Prāts, kas reiz bija nodots Dievam un no Viņa inspirēts uzrakstīt visdārgākos gudrības vārdus (Salamana sakāmvārdi) - nemirstīgas patiesības - šis cēlais prāts ļaunu biedru ietekmē, kā arī pakļaujoties kārdinājumam, kļuva neauglīgs, vājš morālā spēkā, un Salamans apkaunoja sevi, apkaunoja Israēlu un apkaunoja Dievu. (219)
Aplūkojot šo ainu, mēs redzam, kādas kļūst cilvēcīgās būtnes, kad tās uzdrošinās šķirties no Dieva. Viens nepareizs solis sagatavo ceļu otram, un katru nākošo soli ir vieglāk spert kā iepriekšējo. Un tā dvēseles tiek atrastas sekojot citam vadonim, ne Kristum.
Visi, kas ieņem amatus mūsu iestādēs, tiks pārbaudīti. Ja tie darīs Kristu par savu priekšzīmi, tad Viņš tiem dos gudrību, zināšanas un saprašanu; tie Kristus ceļā pieaugs žēlojošā laipnībā un spējīgumā; to raksturs tiks veidots pēc Viņa līdzības. Ja tie nesargās Kunga ceļu, tad viņu prātu un viņu spriedumu pārvaldīs cits gars, un tie plānos bez Kunga un ies paši savu ceļu, un atstās ieņemtās vietas. Gaisma viņiem ir dota; ja viņi šķiras no tās, tad lai neviens cilvēks necenšas viņus ietekmēt, mudinot palikt. Tie būs par kavēkli un slazdu. Ir pienācis laiks, kad viss, kas kustināms, tiks izkustināts, lai paliek tās lietas, kas nevar tikt kustinātas. Dievs izskata un novērtē katru gadījumu; Viņš mērī templi un lūdzējus tajā.
“Kā gans meklē savu ganāmo pulku.., tā Es meklēšu Savas avis un tās izpestīšu no visām tām vietām, kur tās noklīdušas.” (Eceh.34:12).
