/279/ "Lietas, kas ir atklātas, pieder mums un mūsu bērniem mūžīgi," bet "apslēptās lietas pieder Kungam, mūsu Dievam". (5. Mozus 29,29.) Atklāsme, ko Dievs par Sevi sniedzis Savā Vārdā, dota mums pētīšanai. To mums jācenšas saprast, Bet aiz tās mums nav jāiedziļinās. Cilvēks ar visaugstākajām gara spējam līdz pārgurumam var censties stādīties priekšā Dieva dabu, tomēr šīs pūles būs neauglīgas. Mums nav jāatrisina šī problēma. Neviens cilvēcīgs prāts nevar aptvert Dieva būtību. Lai ierobežotais cilvēks nemēģina Viņu izskaidrot. Lai neviens nenododas spekulatīviem prātojumiem par Viņa dabu. šai ziņā klusēšana ir daiļrunība. Viszinošais stāv pāri apspriešanas iespējamībai.
Pat eņģeļiem nebija atļauts ņemt līdzdalību Tēva un Dēla nodomos, kad tika izlemts pestīšanas plāns. Cilvēcīgās būtnes, kas cenšas iespiesties Visvarenā noslēpumos, parāda savu garīgo un mūžīgo lietu nezināšanu. Priekš viņiem būtu daudz labāk, ja viņi, kamēr vēl dzirdama žēlastības balss, pazemotos pīšļos un lūgtu Dievu mācīt viņiem Savus ceļus.
Par Dievu mēs esam tādā pat neziņā kā mazi bērni; bet kā mazi bērni mēs varam Viņu mīlēt un Viņam paklausīt. Neprātojot par Viņa dabu vai Viņa Valdnieka varu, ņemsim vērā Viņa runāto Vārdu:
"Nostājieties un atzīstiet, ka Es esmu Dievs" (Ps. 46,11.)
"Vai tu Dieva apslēptos padomus vari atrast? Vai vari atklāt Visvarenā pilnību? /280/
Tā ir augstāka nekā debesis - ko tu vari darīt? Dziļāka nekā elle - ko tu vari zināt? Garāka nekā zeme savā mērā Un platāka nekā jūra." (Ījaba 11,7.-9.)
"Bet gudrību, kur te atrod?
Un kur mājo atzīšana?
Cilvēks nezina, ar ko lai to pērk,
Un dzīvo zemē to nevar uziet.
Bezdibenis saka: Te tās nav.
Un jūra saka: Tā nav pie manis.
Zeltu par to nevar dot,
Nedz sudraba maksu par to iesvērt.
To nevar atsvērt ar Ovira zeltu.
Nedz ar dārgiem onika un zavīra akmeņiem.
To neatsver ne zelts, ne kristāls;
To nevar izmainīt pret zelta glītumiem.
Par pērlēm un koraļļiem nav ko runāt;
Jo gudrību mantot ir pārāk par rubīniem.
Moru zemes topacis tai nav līdzīgs.
Un vistīrākais zelts nav līdzvērtīgs.
Nu tad no kurienes nāk gudrība?
Un kur mājo atzīšana?...
Elle un nāve saka:
Ar savām ausim gan esam dzirdējuši tās slavu. Dievs pazīst tās ceļu, Un Viņš zina tās vietu.
Jo Viņš skatās līdz pasaules galiem,
Viņš redz, kas apakš visām debesīm...
Kad Viņš lietum sprieda likumu
Un zibenim un pērkonam ceļu;
Tad Viņš to izredzēja un izteica.
Viņš to sataisīja un izdibināja.
Un sacīja cilvēkam,
Redzi, Kunga bijāšana ir gudrība,
Un atstāties no ļauna ir atzīšana." (Ījaba 28,12.-28.)
Gudrība nav atrodama, ne izmeklējot zemes dziļumus, ne veltīgās pūlēs izpētīt Dieva būtības noslēpumus. Tā drīzāk atrodama pazemībā to atklāsmju pieņemšanā, ko Viņam ir paticis dot, un dzīves saskaņošanā ar Viņa gribu.
/281/
