Sātans skaidri zina grēkus, kuros pats Dieva ļaudis ir pavedinājis, un viņš tos apsūdz, teikdams, ka tie savu grēku dēļ zaudējuši tiesības uz dievišķo aizsardzību, pieprasīdams tiesības tos iznīcināt. Viņš paziņo, ka tie, līdzīgi viņam, ir izslēgti no Dieva labvēlības.
“Vai šie,” viņš saka, “ir tie ļaudis, kas Debesīs ieņems manu un man pievienojušos eņģeļu vietu? Tie gan apliecina, ka paklausa Dieva likumiem, bet vai viņi to priekšrakstus ir pildījuši? Vai tie sevi nav mīlējuši vairāk nekā Dievu? Vai tie savas intereses nav vērtējuši augstāk nekā kalpošanu Kungam? Vai tie nav mīlējuši pasaules lietas? Paskatieties tikai uz grēkiem, kas iezīmē viņu dzīves ceļu! Pavērojiet viņu savtību, ļaunumu, savstarpējo naidu! Vai Dievs, kas mani un manus eņģeļus no savas klātbūtnes izstūma, tagad atalgos šos, kas vainīgi tādos pašos grēkos? Taisnības Dievs, Tu tā nedrīksti darīt! Taisnība prasa, lai tie tiek notiesāti.”
Kaut gan Kristus sekotāji ir grēkojuši, tie tomēr nav sevi pilnībā pakļāvuši sātaniskajiem spēkiem. Tie savus grēkus ir nožēlojuši un pazemībā ar salauztu un sagrauztu sirdi meklējuši Kungu. Tāpēc dievišķais Aizstāvis par tiem aizlūdz. Viņš, kas sakarā ar šo cilvēku nepateicību tik daudz ir apkaunots, kas zina viņu grēkus un arī nožēlu, saka: “Kungs lai tevi rāj, sātan! Es par šīm dvēselēm esmu atdevis savu dzīvību. Tie ir ierakstīti Manās rokās. Tiem var būt rakstura trūkumi, tie var būt nepilnīgi savās pūlēs, bet tie ir nožēlojuši, atgriezušies, un Es tiem esmu piedevis un tos pieņēmis.”
Sātana uzbrukumi ir spēcīgi, viņa viltus labi maskēts, bet Kungs ir nomodā par saviem ļaudīm. Viņu ciešanas ir lielas, cepļa liesmas tos draud aprīt, bet Jēzus viņus no pārbaudījumiem izvedīs kā zeltu, kas ugunī kausēts. Visi zemes sārņi būs atņemti, lai tajos pilnībā kļūtu redzams Kristus attēls. [590]
Dažkārt šķiet, ka Kungs ir aizmirsis savai draudzei draudošās briesmas un netaisnību, kas tai jācieš no ienaidniekiem, bet tas tā nav. Nekas šajā pasaulē Dieva sirdij nav tik dārgs kā Viņa draudze. Viņš negrib, ka to sabojā pasaules gudrība. Viņš neatstāj savus ļaudis, lai sātans ar savām kārdināšanām tos uzvarētu. Kungs sodīs visus , kas Viņu nepareizi pārstāv, bet Viņš apžēlos tos, kas no sirds atgriežas. Tiem, kas lūdz pēc spēka, lai attīstītu kristīgu raksturu, Viņš dos visu vajadzīgo palīdzību.
Gala laikā Dieva ļaudis nopūtīsies un sauks uz Dievu par zemē valdošo netaisnību. Ar asarām acīs viņi brīdinās ļaunos nemīdīt kājām Dieva bauslību un neizsakāmās skumjās paši pazemosies, atgriezdamies pie Kunga. Ļaunie izsmies, pat nicinās viņu skumjas un ņirgāsies par to nopietnajām lūgšanām. Bet Dieva ļaužu ciešanas un pazemošanās ir nemaldīgs pierādījums, ka tie atgūst grēkā zaudēto rakstura stiprumu un cēlumu. Tāpēc ka tie spiežas arvien tuvāk Kristum, tāpēc ka to acis ir pievērstas Viņa pilnīgajai skaidrībai, tie spēj novērtēt grēka ārkārtīgo grēcīgumu. Lēnprātība un pazemība ir noteikumi, kas jāievēro sekmju un uzvaras iegūšanai. Goda vainags gaida tos, kas zemojas krusta pakājē.
Dieva uzticīgie pielūdzēji ir it kā Viņā paslēpti. Tie paši nemaz neapzinās savu drošību. Sātana iespaidoti, šīs zemes valdnieki meklē tos iznīcināt, bet, ja Dieva bērnu acis tiktu atvērtas kā Elīsas kalpam Dotanā, tad tie redzētu, ka ap viņiem ir Kunga eņģeļi, kas aiztur tumsības pulkus. [591]
Dieva ļaudīm pazemojot savas dvēseles un lūdzot pēc sirds skaidrības, atskan pavēle: “Novelciet viņam netīrās drēbes!” un arī iedrošinājums: “Redzi, Es atņemu tev tavus grēkus un ietērpju tevi svētku drānās!” (Cah. 3:4) Kārdinātajiem, pārbaudītajiem, uzticīgajiem Dieva bērniem piešķir neaptraipītās Kristus taisnības apģērbu. Nicinātos atlikušos ietērpj goda drēbēs, kuras vairs nekad nebojās pasaules samaitātība. Viņu vārdi tiek paturēti Jēra dzīvības grāmatā, ierakstīti starp visu laiku uzticīgajiem. Tie ir pretojušies krāpnieka viltībām. Tie, pūķim rēcot, nav nobijušies un kļuvuši neuzticīgi, tāpēc tagad tie uz visiem laikiem ir droši pret kārdinātāja plāniem. Viņu grēki ir pārnesti uz grēka pirmcēloni. Viņiem galvā tiek uzlikta tīra cepure.
Sātanam uzmācoties ar savām apsūdzībām, neredzami svētie eņģeļi dodas šurp un turp, uzspiezdami uzticīgajiem dzīvā Dieva zīmogu. Tie ir tie, kas kopā ar Jēzu stāv uz Ciānas kalna. Uz viņu pierēm ir rakstīts Tēva vārds. Viņi troņa priekšā dzied jaunu dziesmu, ko nevar iemācīties neviens cits cilvēks, kā vien 144 000, kas atpirkti no pasaules. “Šie ir tie, kas Jēram seko, kurp Tas arī ietu. Tie ir atpirkti par pirmajiem no cilvēkiem Dievam un Viņa Jēram; viņu mutē nav melu, tie ir bez vainas.” (Atkl. 14:4,5)
[592] Tagad ir pilnībā piepildījušies eņģeļa vārdi: “Klausies Jozua, tu augsto priesteri, tu un tavi amata biedri, kas sēž tavā priekšā, – vīri, kam priekšvēstījuma nozīme. Jo redzi: Es likšu nākt savam kalpam Cemaham.” (Cah. 3:8) Kristus ir atklāts kā savu ļaužu Pestītājs un Glābējs. Tagad, kad svešniecības ceļā raudātās asaras un pārciestie pazemojumi aizmirsti Dieva un Jēra klātbūtnes sniegtās līksmības un godības priekšā, atlikušie tiešām ir kā “brīnuma zīme” (pēc Glika tulk.).
“Tanī dienā tā Kunga jauno atvašu dzinums būs par glītumu un par godu un zemes auglis par lepnumu un jaukumu Israēla izglābtajiem. Tad Ciānā pāri palikušie un Jeruzālemē savu dzīvību paglābušie tiks nosaukti: Viņa svētie, visi, kas Jeruzālemē uz dzīvi pierakstīti.” (Jes. 4:2,3)
