[582] Tempļa cēlāju nemitīgā darbu turpināšana radīja lielu nemieru un satraukumu ļaunā pulkos. Sātans apņēmās turpmāk pielikt visas pūles, lai Dieva ļaudis padarītu vājākus un atņemtu tiem drosmi, uzrādot viņu rakstura nepilnības. Ja tos, kas savu pārkāpumu dēļ jau tik ilgi bija cietuši, varētu no jauna ietekmēt neievērot Dieva baušļus, tad tie atkal nonāktu grēka važās.
Tā kā Israēls bija izredzēts, lai virs zemes uzturētu atziņu par Dievu, sātans pret to vienmēr bija vērsies ar sevišķu naidu, cenšoties panākt šīs tautas iznīcināšanu. Kamēr ļaudis bija paklausīgi, viņš tiem neko ļaunu nespēja nodarīt, tāpēc ienaidnieks pielika visus savus spēkus un viltību, lai tos pavedinātu uz grēku. Viņa kārdināšanu savaldzināti, tie bija pārkāpuši Dieva likumus un tika pamesti ienaidniekiem par laupījumu.
Lai gan tos kā gūstekņus aizveda uz Babiloniju, Dievs viņus [583] tomēr neaizmirsa. Kungs sūtīja pie tiem praviešus, lai norātu, brīdinātu un pamudinātu atzīt savu vainu. Kad tie pazemojās Dieva priekšā un atgriezās pie Viņa patiesā nožēlā, Viņš ļaudis iedrošināja, paziņodams, ka grib tos no gūsta atbrīvot, atkal atjaunot savu labvēlību un nostiprināt tos viņu pašu zemē. Un tagad, kad šis atjaunošanas darbs jau bija iesācies un Israēla atlikums bija pārnācis uz Jūdeju, sātans apņēmās šo dievišķo nodomu izjaukt, cenšoties pamudināt pagānu tautas, lai tās israēliešus pilnīgi iznīcinātu.
Bet šajā krīzē Kungs stiprināja savus ļaudis ar labiem, iepriecinošiem vārdiem. (Cah. 1:13) Iespaidīgā veidā attēlojot gan sātana, gan Kristus darbu, Viņš uzsvēra tautas Vidutāja spēku uzvarēt Viņa ļaužu apsūdzētāju.
Atklāsmē pravietim rādīja “augsto priesteri Jozuu, apģērbtu netīrās drēbēs” (Cah. 3:1,3), stāvam Kunga eņģeļa priekšā un lūdzam Dieva žēlastību Viņa apbēdinātajiem ļaudīm. Jozuam tā aizrunājot, lai Dievs piepildītu savus apsolījumus, ierodas sātans, lai tam pretotos. Ļaunais ienaidnieks norāda uz Israēla pārkāpumiem kā iemeslu, kāpēc Dievs viņiem nedrīkst parādīt savu labvēlību. Sātans tos uzskata par savu laupījumu un pieprasa, lai tos nodotu viņa rokās.
Augstais priesteris pret sātana apvainojumiem nespēj aizsargāt ne sevi, ne savus ļaudis. Viņš nevar apliecināt, ka Israēls būtu brīvs no kļūdām. Netīrās drēbēs, kas simbolizē ļaužu grēkus, kurus viņš nes kā to pārstāvis, priesteris stāv eņģeļa priekšā, [584] atzīdams savas tautas vainu, tomēr norādīdams uz tās nožēlu un pazemošanos un paļāvībā atsaukdamies uz grēkus piedodošo Pestītāju. Viņš ticībā pieķeras Dieva apsolījumiem.
Tad eņģelis, kas ir pats Kristus, grēcinieku Pestītājs, pavēl Viņa ļaužu apsūdzētājam apklust, paziņodams: “Tas Kungs lai tevi norāj, sātan! Jā, tiešām, lai tev liek klusēt tas Kungs, kas izredzējis Jeruzālemi! Vai šis vīrs nav no uguns izrauta apdegusi pagale?” (Cah. 3:2) Israēls ilgi bija atradies bēdu ceplī. Pieļauto grēku dēļ tos gandrīz bija aprijušas sātana un viņa palīgu aizdedzinātās liesmas, bet Dievs tagad izstiepa savu roku, lai tos izrautu.
Pieņemot Jozuas kā starpnieka lūgšanu, tiek dota pavēle: “Novelciet viņam netīrās drēbes!” Un Jozuam eņģelis saka: “Redzi, es atņemu tev tavus grēkus un ietērpju tevi svētku drānās!” “Un viņš pavēlēja: uzlieciet viņam galvā tīru cepuri! Un tie uzlika viņam galvā tīru cepuri un uzvilka viņam svētku drēbes (..).” (Cah. 3:4,5) Gan viņa, gan ļaužu grēki tiek piedoti. Israēlu apģērbj “svētku drēbēs”, tam pielīdzinot Kristus taisnību. Jozuam galvā tiek uzlikta cepure, kādu parasti nēsā priesteri un uz kuras rakstīts: “Svēts Kungam” (2. Moz. 28:36), apliecinot, ka, neskatoties uz viņa agrākajiem pārkāpumiem, viņš tagad ir derīgs, lai kalpotu Dieva priekšā svētnīcā.
Tad eņģelis Jozuam paziņo: “Tā saka tas Kungs Cebaots: ja tu staigāsi Manus ceļus un Man kalposi ar šķīstu sirdi, tad tu pārvaldīsi Manu namu un uzraudzīsi Manus pagalmus, un Es tev atļaušu brīvi nākt pie Manis kopā ar tiem, kas še stāv Manā priekšā.” (Cah. 3:7) [585] Paklausot viņš tiks pagodināts kā tiesnesis vai valdītājs pār templi un visu tur notiekošo kalpošanu; viņš jau šajā dzīvē staigās starp pavadošajiem eņģeļiem un beidzot pievienosies pagodināto pulkam ap Dieva troni.
“Klausies, Jozua, tu augsto priesteri, tu un tavi amata biedri, kas sēž tavā priekšā, – vīri, kam priekšvēstījuma nozīme. Jo redzi: Es likšu nākt savam kalpam Cemaham.” (Cah. 3:8) Israēls cerēja uz Atbrīvotāju – Atvasi, Cemahu, un ticībā uz šo gaidāmo Pestītāju Jozua un viņa ļaudis tagad saņēma piedošanu. Ticībā uz Kristu tos atjaunoja Dieva žēlastībā. Ja tie staigās Viņa ceļos un sargās Viņa likumus, tad, pateicoties Kunga žēlastības brīnišķajam spēkam, tie kļūs par “brīnuma zīmi”(pēc Glika tulk.) un tos starp pasaules tautām godās kā Debesu izredzētos.
Kā sātans apsūdzēja Jozuu un viņa ļaudis, tā viņš visos gadsimtos apsūdz tos, kuri meklē Dieva žēlastību un labvēlību. Viņš ir “brāļu apsūdzētājs, kas tos apsūdz mūsu Dieva priekšā dienām un naktīm”. (Atkl. 12:10) Cīņa atkārtojas par katru dvēseli, kas izglābta no ļaunā varas un kuras vārds ir ierakstīts Jēra dzīvības grāmatā. Vēl neviens nekad nav uzņemts Dieva ģimenē, nepiedzīvojis satrauktu ienaidnieka pretošanos. Bet Tas, kurš tajā laikā bija Israēla cerība, Aizstāvis, Attaisnotājs un Atbrīvotājs, paliek draudzes cerība arī šodien.
Sātana apsūdzības pret tiem, kas meklē Kungu, neizraisa nepatika pret šo cilvēku grēkiem. Viņš pat gavilē par to nepilnīgo [586] raksturu, jo labi zina, ka tos varēs pārspēt tikai tad, ja tie pārkāps Dieva likumus. Šīs apsūdzības izsauc vienīgi viņa naids pret Kristu. Īstenojot atpestīšanas plānu, Jēzus salauž sātana ietekmi uz cilvēces dzimtu un atbrīvo dvēseles no viņa varas. Kad vecais pretinieks redz Kristus pārākuma pierādījumus, viņā sāk kūsāt mežonīgs naids un ļaunums, un tas darbojas ar velnišķīgu spēku un viltību, lai pestīšanu pieņēmušos cilvēkbērnus atkal atrautu no Kristus. Viņš ieved šaubās, sagrauj paļāvību uz Dievu un šķir no Viņa mīlestības. Viņš ļaudis kārdina uz bauslības pārkāpšanu un pēc tam pieprasa par saviem gūstekņiem, apstrīdēdams Kristus tiesības tos viņam atņemt.
Sātans zina, ka tie, kas lūdz Dievu pēc piedošanas un žēlastības, to arī dabūs, tāpēc viņš tiem cenšas uzrādīt grēkus, lai atņemtu drosmi. Viņš ir modrs, lai atrastu iemeslus apsūdzēt ikvienu, kas vēlas Kungam paklausīt. Jā, pat viņu labāko un pieņemamāko kalpošanu tas parāda sagrozītā gaismā. Ar neskaitāmām ļoti izsmalcinātām un nežēlīgām viltībām tas pūlas nodrošināt viņu pazudināšanu.
Pats ar saviem spēkiem cilvēks nespēj pretoties ienaidnieka uzbrukumam. Grēka aptraipītās drēbēs, atzīdams savu vainu, viņš stāv Dieva priekšā. Bet mūsu Aizstāvim Jēzum ir spēks pasargāt tos, kas ar atgriešanos un pilnīgā paļāvībā savas dvēseles uzticējuši Viņam. Jēzus aizstāv viņu lietu un, atsaucoties uz Golgātas varenajiem pierādījumiem, liek apklust viņu apsūdzētājam. Pilnīga paklausība Dieva baušļiem ir devusi Kristum visu varu Debesīs un virs zemes, un Viņš no sava Tēva pieprasa žēlastību un apžēlošanu vainīgajam cilvēkam. Savu ļaužu apsūdzētājam Viņš saka: “Tas Kungs lai tevi norāj, sātan! Tie ir atpirkti ar Manām asinīm, kā pagales, kas izrautas no uguns.” [587] Un tiem, kas ticībā paļaujas uz Jēzu, Viņš apliecina: “Redzi, Es atņemu tev tavus grēkus un ietērpju tevi svētku drānās!” (Cah. 3:4)
Visi, kuri apvilkuši Kristus taisnības drēbes, stāvēs Viņa priekšā kā izredzētie, uzticīgie un patiesie. Ienaidniekam nav spēka tos izraut no Pestītāja rokām. Nevienai dvēselei, kas nožēlā un ticībā nodevusies Kristus apsardzībai, Viņš neļaus nonākt sātana varā. Viņa Vārds ir kā garantija: “Lai tie meklē Mana apsolījuma spēku, ka tie ar Mani der mieru; un tie derēs mieru ar Mani.” (Jes. 27:5, pēc angļu tulk.) Jozuam dotais apsolījums pieder visiem: “Ja tu staigāsi Manus ceļus un Man kalposi ar šķīstu sirdi (..), Es tev atļaušu brīvi nākt pie Manis kopā ar tiem, kas še stāv Manā priekšā.” ( Cah. 3:7) Jau šajā pasaulē tiem abās pusēs blakus atrodas Dieva eņģeļi, un reiz tie stāvēs starp eņģeļiem, kas pastāvīgi apņem Dieva troni.
Caharijam sniegtā atklāsme par Jozuu un Eņģeli ar sevišķu spēku rāda Dieva ļaužu piedzīvojumu salīdzināšanas laika noslēdzošajās dienās. Dieva atlikušo draudze tad nonāks lielos pārbaudījumos un bēdās. Tad tie, kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību, izjutīs sātana un viņa pulka dusmas. Ļaunais ienaidnieks pasaules iedzīvotājus uzskata par saviem pavalstniekiem, viņš pārvalda pat daudzus no tiem, kas saucas par kristiešiem. Bet ir kāds mazs pulciņš, kas pretojas viņa virskundzībai. Ja sātanam izdotos šo pulciņu izdeldēt no zemes virsas, tad viņa uzvaras prieks būtu pilnīgs. Kā viņš kādreiz iespaidoja pagānu tautas iznīcināt Israēlu, tā viņš drīzumā uzkūdīs zemes ļaunās varas, lai iznīcinātu Dieva ļaudis. [588] Tad tiks izdotas pavēles paklausīt cilvēku likumiem un pārkāpt Dieva bauslību.
Dievam uzticīgos apdraudēs, apsūdzēs un vajās. “Pat vecāki un brāļi, radi un draugi jūs nodos, un dažus no jums nonāvēs.” (Lūk. 21:16) Viņu vienīgā cerība būs Dieva žēlastība, viņu vienīgā aizstāvēšanās – lūgšana. Kā Jozua eņģeļa priekšā, tā atlikušo draudze ar salauztu sirdi un nelokāmu ticību lūgs piedošanu un izglābšanu, atsaucoties uz savu Aizstāvi – Jēzu. Tie pilnībā apzināsies savu grēcīgumu, redzēs savas vājības un necienīgumu un būs tuvu izmisumam.
Kārdinātājs stāv klāt, tos apsūdzēdams, tāpat kā viņš apsūdzēja Jozuu. Viņš norāda uz to netīrajām drēbēm, uz viņu rakstura trūkumiem. Viņš uzrāda to vājības un ģeķību, viņu nepateicības grēku un nelīdzināšanos Kristum, kas dara negodu Glābējam. Viņš cenšas tiem iedvest bailes, ka to stāvoklis ir bez cerības, ka viņu aptraipītās drēbes nav iztīrāmas. Viņš cer iznīcināt ticību, lai tie padotos kārdinājumam un novērstos no savienības ar Dievu.
