Nu viss bija sagatavots, lai dotos vairākus mēnešus ilgajā ceļojumā. Vīri ņēma sev līdzi sievas un bērnus, kā arī savu iedzīvi un daudz bagātīgas veltes templim un tur notiekošajai kalpošanai. Ezra saprata, ka ceļā tiem var uzglūnēt ienaidnieki, lai uzbruktu, aplaupītu un iznīcinātu viņu un viņa ļaudis. Tomēr viņš neprasīja, lai ķēniņš sūtītu bruņotus spēkus, kas tos aizsargātu. “Es kaunējos prasīt no ķēniņa karaspēku un jātniekus, kas lai aizsargātu mūs ceļā no ienaidnieka, jo mēs bijām sacījuši ķēniņam tā: “Mūsu Dieva roka valda par glābiņu pār visiem, kas meklē Viņu, bet Viņa vara un dusmas ir pret visiem, kas Viņu atmet.”” (Ezras 8:22)
Šajā gadījumā Ezra un viņa biedri saskatīja izdevību paaugstināt pagānu priekšā Dieva Vārdu. Ja israēlieši tagad parādītu nešaubīgu uzticību savam dievišķajam vadonim, tad lielā mērā tiktu stiprināta ticība dzīvā Dieva spēkam. Tāpēc tie nolēma pilnībā paļauties tikai uz Viņu un negribēja lūgt, lai tiem par sargiem līdzi sūtītu karavīrus. Tie nevēlējās dot pagāniem iespēju pierakstīt cilvēku spēkam godu, kas pienācās vienīgi Dievam. Tie nedrīkstēja pieļaut, ka viņu pagānu draugos rastos šaubas par to, vai tie savā paļāvībā uz Kungu ir godīgi kā īsti Viņa ļaudis. [616] Stiprumu neiegūst ar bagātību vai ar elkiem kalpojošu cilvēku varu un iespaidu, bet pateicoties Dieva žēlastībai. Tie varēja būt droši vienīgi saglabājot uzticību Kunga baušļiem un cenšoties tiem paklausīt.
Izpratne par to, kādi ir nosacījumi, lai turpmāk varētu atrasties Dieva rokas vadībā un baudīt Viņa labvēlību, lika tiem meklēt svētības neparasti svinīgā dievkalpojumā, kuru vadīja Ezra ar saviem uzticīgajiem domubiedriem īsi pirms aizceļošanas. “Es izsludināju tur gavēni pie Ahavas upes, lai zemotos mūsu Dieva priekšā un izlūgtos no Viņa līdzenu ceļu sev pašiem, mūsu mazajiem bērniem un visai mūsu mantai. (..) Tā mēs gavējām un lūdzām no mūsu Dieva palīdzību šai lietā, un Viņš ļāvās pielūgties.” (Ezras 8:21,23)
Tomēr, paļaujoties uz Dieva svētību, viņš kā nevajadzīgu neatmeta apdomību un piesardzību. Īpaši rūpējoties par dārglietām, Ezra atšķīra divpadsmit vadošos priesterus, – cilvēkus, kuru uzticība un godīgums bija pārbaudīti, – un tiem izsvēra “sudrabu un zeltu, un traukus, kas bija ziedojums mūsu Dieva namam, ko ķēniņš un viņa padomnieki, un viņa lielkungi un viss Israēls, kas tur atradās, bija ziedojuši.” Šiem vīriem svinīgi pavēlēja rīkoties kā gudriem namturiem pār viņiem uzticēto bagātību. “Un es sacīju viņiem: “Jūs esat svēti tam Kungam, un šie trauki ir svētums, un šis sudrabs un zelts ir labprātīga dāvana tam Kungam, jūsu tēvu Dievam. Esiet modrīgi un sargājiet to, līdz jūs nosvērsit to priesteru galveno un levītu un Israēla tēvu namu galveno priekšā Jeruzālemē, Dieva nama telpās.”” (Ezras 8:24,25,28,29) [617]
Ezras parādītās rūpes par Kungam veltīto dārglietu transportēšanu un drošību sniedz pārdomu cienīgu mācību. Izredzēja vienīgi tos, kuru uzticība bija pārbaudīta, un visus skaidri pamācīja par tiem uzlikto atbildību. Ieceļot pār Kunga mantām uzticīgus pārziņus, Ezra apliecināja, cik vērtīga un nepieciešama Dieva darbā ir noteikta kārtība un organizācija.
Dažās dienās, kuras israēlieši uzkavējās pie upes, tie sagādāja visu nepieciešamo garajam ceļojumam. “Tad mēs devāmies prom no Ahavas upes pirmā mēneša divpadsmitajā dienā, lai ietu uz Jeruzālemi; mūsu Dieva roka bija pār mums, un Viņš mūs izglāba no ienaidnieka rokas un no tā, kas uzglūn ceļa malā.” (Ezras 8:31) Ceļā pavadīja apmēram četrus mēnešus, jo Ezram līdzi bija devušies vairāki tūkstoši, ieskaitot sievas un bērnus, tāpēc tie uz priekšu virzījās lēnām, bet visi tika droši pasargāti. Viņu ienaidnieki tika aizturēti, tā kā tie nespēja neko ļaunu nodarīt. Ceļojums bija veiksmīgs, un piektā mēneša pirmajā dienā, Artakserksa valdīšanas septītajā gadā, tie sasniedza Jeruzālemi.
