[618] Ezra Jeruzālemē ieradās īstā laikā, jo viņa klātbūtnes iespaids tur bija ļoti nepieciešams. Viņa atnākšana sniedza cerību un drosmi daudzu cilvēku sirdīm, kas bija ilgi strādājuši grūtos apstākļos. Kopš pirmā aizvesto pulka atgriešanās Zerubabela un Jozuas vadībā, vairāk nekā pirms septiņdesmit gadiem, daudz kas bija paveikts: dievnams uzcelts un pilsētas mūri pa daļai salaboti, tomēr darāmā vēl bija pietiekoši.
Daudzi no tiem, kas bija atgriezušies Jeruzālemē iepriekšējos gados, palika Dievam uzticīgi visā savas dzīves laikā, bet ievērojams skaits bērnu un bērnubērnu pazaudēja izpratni par Dieva likumu svētumu. Atklātā grēkā dzīvoja pat daži no tiem, kam bija uzticēti atbildīgi pienākumi. Viņu rīcība lielā mērā neitralizēja to vīru pūles, kas centās veicināt Dieva darbu. Kamēr Dieva likumu atklātu un nekaunīgu pārkāpšanu atstāj nenorātu un nesodītu, ļaudis nevar saņemt Debesu svētību. [619]
Dieva aizgādībā tie, kas pārnāca līdz ar Ezru, iepriekš kopā bija pavadījuši īpašus Kunga meklēšanas brīžus, un tikko ceļā gūtie piedzīvojumi, atgriežoties no Babilonijas bez cilvēku apsardzības, sniedza bagātu garīgu mācību. Daudzi bija ticībā nostiprinājušies, un, kad tie tagad sajaucās ar Jeruzālemē dzīvojošajiem mazdūšīgajiem un vienaldzīgajiem ļaudīm, to iespaidam bija liels spēks drīzumā īstenojamās reformas pasākumos.
Ceturtajā dienā pēc pārnākšanas mantziņi liecinieku klātbūtnē ar ārkārtīgu precizitāti nodeva dievnama virsniekiem sudrabu un zeltu līdz ar svētnīcas kalpošanai paredzētajiem traukiem. Visu pārbaudīja “pēc skaita un svara”. (Ezras 8:34)
Ar Ezru pārnākušie trimdas bērni pienesa “dedzināmos upurus Israēla Dievam”, gan par saviem grēkiem, gan kā pateicību par ceļojumā nodrošināto svēto eņģeļu apsardzi. “Un viņi arī nodeva ķēniņa rīkojumus tā vietvalžiem un Aiz-Eifratas pārvaldniekiem” un pēc tam “atbalstīja tautu un Dieva namu.” (Ezras 8:35,36)
Drīz vien daži Israēla virsnieki griezās pie Ezras ar nopietnu sūdzību. Daļa israēliešu, “arī priesteri un levīti”, bija tik tālu atkāpušies no svētajām Jehovas pavēlēm, ka precoties veidoja kopīgas ģimenes ar apkārtējiem ļaudīm. “Viņi ir ņēmuši kādas no viņu meitām sev un saviem dēliem par sievām, tā ka svētā sēkla ir sajaukusies ar tās zemes tautām. Un šai neuzticībā vadoņi un priekšnieki pārkāpumos ir bijuši pirmie.” [620]
Pētot cēloņus nonākšanai Babilonijas gūstā, Ezra bija atradis, ka Israēla atkrišanā ļoti nozīmīgu lomu spēlēja tieši sajaukšanās ar pagānu tautām. Viņš saprata, ka, ja tie būtu paklausījuši Dieva pavēlei turēties atšķirti no apkārt dzīvojošajiem ļaudīm, tad tiktu pasargāti no daudziem nepatīkamiem un pazemojošiem piedzīvojumiem. Tagad, dzirdot, ka pat vadošie vīri, neņemot vērā pagātnes mācības, ir uzdrošinājušies pārkāpt likumus, kas doti, lai pasargātu no atkrišanas, viņš savā sirdī ļoti uztraucās. Ezra pārdomāja, cik gan laipns ir bijis Dievs, atļaudams savai tautai atkal dzīvot dzimtenē, un to pārņēma taisnīgas dusmas un skumjas par tās nepateicību. “Kad es šo lietu dzirdēju, es saplēsu savas drēbes un savu apmetni un plūcu matus no savas galvas un bārdas, un sēdēju iztrūcies. Tad pie manis sapulcējās visi, kas izvesto neuzticības dēļ trīcēja Israēla Dieva draudu vārdu priekšā, kamēr es tur iztrūcies sēdēju līdz vakara ēdamam upurim.” (Ezras 9:3,4)
Ap vakara upura laiku Ezra cēlās un, vēlreiz saplēšot drēbes un mēteli, pakrita uz ceļiem un atviegloja savu dvēseli uz Debesīm raidītā lūgšanā. Paceļot rokas uz augšu pretī Kungam, viņš izsaucās: “Mans Dievs, es kaunos un bīstos pacelt savu vaigu uz tevi, mans Dievs, jo mūsu noziegumi ir auguši pāri mūsu galvām un mūsu vaina sniedzas līdz debesīm.” [621]
“No mūsu tēvu dienām,” viņš turpināja lūgt, ”līdz pat šai dienai mēs apzināmies dziļi savu vainu Tavā priekšā par mūsu noziegumiem, un mēs paši, mūsu ķēniņi, mūsu priesteri, visi esam nodoti svešu zemju ķēniņu rokās, svešu zemju zobenam, gūstam, aplaupīšanai un mūsu apkaunošanai, kā tas ir šodien. Tagad uz īsu brīdi mums ir piešķirta žēlastība no tā Kunga, mūsu Dieva, lai saglabātu mums atlikumu – tos, kas izglābušies, un lai dotu mums iespēju iedzīt kādu mītnes mietu savā svētajā vietā, lai mūsu Dievs mūsu acis darītu gaiši redzīgas un lai ļautu mums drusku attapties mūsu verdzībā. Un, kaut arī mēs esam vergi, tomēr mūsu Dievs mūs nav atstājis mūsu verdzībā, bet ir vērsis uz mums Persijas ķēniņu labvēlību, lai viņi ļautu mums drusku atdzīvoties, lai celtu mūsu Dieva namu un lai izlabotu tā drupas, lai dotu mums kādu mūri aizsardzībai Jūdas zemē un Jeruzālemē.”
“Un tagad, mūsu Dievs, ko lai mēs sakām pēc tā? Mēs esam atmetuši Tavas pavēles, kuras pildīt Tu caur saviem kalpiem, praviešiem, esi uzlicis mums par pienākumu.
(..) Un pēc visa tā, kas ir nācis pār mums par mūsu ļaunajiem darbiem un par mūsu lielo vainu, – kaut Tu, mūsu Dievs, esi mūs saudzējis vairāk, kā mūsu noziegumi ir pelnījuši, un esi devis mums šo ļaužu atlikumu, – vai lai mēs atkal pārkāpjam Tavas pavēles un saprecamies ar ļaudīm, kas dara šīs negantības? Vai tad Tev nebūs jādusmojas uz mums līdz galīgai mūsu izdeldēšanai, tā ka nebūs nedz atlikuma, nedz kāda, kas būtu varējis glābties? Ak, Kungs, Israēla Dievs, Tu esi taisnīgs, jo mēs vienīgie kā izglābtie esam pāri palikuši, kā tas ir pašlaik. Lūk, mēs esam Tavā priekšā savas vainas apziņā, jo neviens nevar pastāvēt Tavā priekšā šādas lietas dēļ.” (Ezras 9:6-15) [622]
Ezras un viņa domubiedru skumjas par pašā Dieva darba sirdī nemanot iezagušos ļaunumu izsauca atgriešanos. Tās atstāja dziļu iespaidu uz daudziem, kas bija grēkojuši. “(..) tauta raudāja ļoti rūgti.” (Ezras 10:1) Tā daļēji sāka aptvert grēka radīto postu un to, cik tas Dievam pretīgs. Ļaudis saskatīja no Sinaja pasludinātās bauslības svētumu, un daudzi trīcēja, domādami par saviem pārkāpumiem.
Viens no klātesošajiem, vārdā Šehanja, apstiprināja, ka viss, ko Ezra teicis, ir patiesība. “Mēs esam bijuši neuzticīgi un grēkojuši pret mūsu Dievu,” tas secināja, “un esam veduši mājās svešas sievas no tās zemes tautām, bet vēl taču ir cerība Israēlam.” Tad Šehanja ierosināja visiem, kas grēkojuši, slēgt derību ar Kungu, atstājot grēku un meklējot salīdzināšanos ar Dievu, saskaņā ar bauslību. “Celies”, viņš skubināja Ezru, “jo uz tevis guļ šī lieta, mēs būsim ar tevi; esi stiprs un rīkojies!” Tad Ezra cēlās un lika zvērēt galveniem priesteriem, levītiem un visam Israēlam rīkoties pēc šī vārda. Un viņi zvērēja.” (Ezras 10: 2-5)
Tas bija brīnišķas reformas sākums. Ar bezgalīgu pacietību un smalkjūtību, rūpīgi ievērojot ikviena tiesības un labklājību, Ezra ar saviem līdzstrādniekiem pūlējās nožēlojošo Israēlu ievadīt pareizā ceļā. Turklāt, Ezra taču bija bauslības mācītājs. Katrā gadījumā, kad viņš personīgi piedalījās pārbaudēs, tas centās ļaudis iespaidot, liecinot par Dieva likumu svētumu un svētībām, kas iegūstamas ar paklausību.
Kur vien Ezra darbojās, tur atdzīvojās interese par Svēto Rakstu pētīšanu. [623] Ļaužu pamācīšanai iecēla skolotājus, un Kunga bauslība tika paaugstināta un godāta. Daudz tika meklēts praviešu grāmatās, un teksti, kas liecināja par Mesijas nākšanu, deva cerību un prieku daudzām bēdīgām un nospiestām sirdīm.
Ir pagājuši vairāk nekā divi tūkstoši gadu, kopš Ezra savā sirdī apņēmās “meklēt tā Kunga bauslību”. (Ezras 7:10) Bet šis ilgais laiks nav vājinājis viņa dievbijības piemēra spēku. Cauri gadu simteņiem ziņojums par viņa svētīšanos savā dzīvē ir apgarojis daudzus apņemties “meklēt tā Kunga bauslību, lai (to) izpildītu”.
Ezram bija augsti un svēti motīvi, un visā savā rīcībā viņš vadījās no dziļas mīlestības pret dvēselēm. Viņa līdzjūtīgā un maigā izturēšanās pret tīšiem un netīšiem grēciniekiem ir sevišķa mācība visiem, kas grib citus reformēt. Dieva kalpiem jābūt klintscietiem visos jautājumos, kas saistīti ar taisnības pamatlikumiem, un tomēr tajā pašā laikā tiem jāparāda līdzjūtība un lēnprātība. Līdzīgi Ezram, tiem jāmāca pārkāpējiem dzīvības ceļš, pamudinot tos pildīt pamatlikumus, kas vienīgie nosaka pareizu rīcību.
Mūsu laikmetā, kad sātans ar dažādiem līdzekļiem cenšas cilvēkus padarīt aklus pret Dieva likumu prasībām, ir vajadzīgi vīri, kas spēj daudzus iespaidot “sajust bailes” mūsu Kunga bauslības priekšā.(Ezras 10:3) Ir nepieciešami patiesi reformatori, kas pārkāpējus vada pie Lielā Likumdevēja un tiem māca, ka “Kunga bauslība ir pilnīga un atspirdzina dvēseli”. (Ps. 19:8, pēc Glika tulk.) [624] Ir vajadzīgi vīri, kas spēcīgi Svētos Rakstos, vīri, kuru katrs vārds un darbs paaugstina Jehovas pamatlikumus; vīri, kas cenšas ticību nostiprināt. Ak, cik ļoti nepieciešami skolotāji, kas iedvesmotu citu sirdis izjust cieņu un mīlestību pret Rakstiem!
Mūsu dienās valdošais ļaunums lielā mērā izskaidrojams ar Svēto Rakstu nepētīšanu un nepaklausību to priekšrakstiem. Ja atmet Dieva Vārdu, tad tiek noraidīts arī to spēks savaldīt dabīgās sirds ļaunās dziņas. Cilvēki sēj uz miesu un no miesas pļauj samaitāšanu.
Bībeles atmešanai seko novēršanās no Dieva bauslības. Mācība, ka cilvēki ir atbrīvoti no paklausības dievišķajām prasībām, pasaulē vājinājusi morālās atbildības stiprumu un atvērusi slūžas noziegumu plūdiem. Likumu neievērošana, izvirtība un nekrietni darījumi plūst līdzīgi visu aizskalojošiem ūdeņiem. It visur redzama skaudība, ļaunas aizdomas, liekulība, atsvešināšanās, sacensības gars, ķildas, svētu patiesību aizliegšana un padošanās miesīgām kaislībām. Visa reliģisko mācību un pamatlikumu sistēma, kam jāveido sabiedriskās dzīves pamats un saturs, līdzinās grīļojošai masai, kas kuru katru brīdi var izirt.
Arī šīs zemes vēstures pēdējās dienās vēl dzirdama tā pati balss, kas runāja no Sinaja: “Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.” (2. Moz. 20:3) Cilvēks ar savu prātu nostājies pretī Dieva gribai, bet tas nespēj neitralizēt dievišķo likumu spēku. Cilvēka prāts nevar izvairīties no pienākuma pret augstāku varu. Var rasties dažādas teorijas un minējumi; ļaudis var mēģināt nostādīt zinātni pret atklāsmi, lai tādā veidā nobīdītu pie malas Dieva likumus, bet jo [625] stiprāk un spēcīgāk skan pavēle: “Tev būs pielūgt Dievu, savu Kungu, un Viņam vien kalpot.” (Mat. 4:10)
