Jehovas bauslību nav iespējams padarīt vājāku vai stiprāku. Kāda tā bijusi, tāda paliek. Tā vienmēr bijusi un vienmēr būs svēta, taisna, laba un pilnīga. To nevar atcelt vai pārgrozīt. To godāt vai negodāt – tās visas ir tikai tukšas ļaužu runas.
Pēdējā laikā cīņa starp patiesību un maldiem būs cīņa starp cilvēku
pavēlēm un Jehovas priekšrakstiem. Šajā cīņā mēs jau ieejam, – tā nav
baznīcu savstarpējā sacenšanās pēc virsvaldības, bet gan cīņa starp
Bībeles reliģiju un teiku un tradīciju reliģiju. Spēki, kas
savienojušies pret patiesību, jau rosīgi darbojas. Dieva svēto Vārdu,
kas mums pasniegts, tik dārgi maksājot ar ciešanām un asinīm, vērtē ļoti
maz. Tikai nedaudzi to tiešām pieņem par savas dzīves vadoni. Neticība
uztraucošā mērā ņem virsroku ne tikai pasaulē, bet arī draudzē. Daudzi
sāk noliegt mācības, kas veido kristīgās ticības pamatu. Lielākā daļa
vārda kristiešu praktiski atmet inspirēto sarakstītāju sniegtās svarīgās
atziņas par radīšanu, grēkā krišanu, salīdzināšanu un bauslības mūžīgo
nemainību. Lepodamies ar savām zināšanām, ļaužu tūkstoši pilnīgu
paļāvību uz Bībeli uzskata par vājību un domā, ka Svēto Rakstu
apšaubīšana pierāda gudrību. Viņi visu cenšas izskaidrot pārnestā nozīmē
un tā attaisno vissvarīgāko patiesību nepildīšanu. [626]
Kristiešiem
jābūt sagatavotiem uz notikumiem, kas drīz visiespaidīgākā veidā
pārsteigs pasauli, un šī sagatavošanās jāveic, čakli pētot Dieva Vārdu
un cenšoties saskaņot savu dzīvi ar tā priekšrakstiem. Mūžības
satriecošais iznākums no mums prasa kaut ko vairāk par iedomu reliģiju,
par vārdu un formu reliģiju, patiesību atstājot ārējā pagalmā. Dievs
aicina uz atmodu un reformu. Bībeles un vienīgi Bībeles vārdiem ir
jāatskan no katedra. Bet Rakstiem nolaupa to spēku, un sekas kļūst
redzamas garīgās dzīves lejupslīdē. Daudzās mūsdienu svētrunās trūkst
dievišķās atklāsmes, kas modinātu apziņu un dotu dvēselei dzīvību.
Klausītāji nevar sacīt: “Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad Viņš ar mums
runāja ceļā, mums rakstus izskaidrodams?” (Lūk. 24:32) Vēl ir daudzi,
kas sauc pēc dzīvā Dieva, ilgodamies pēc dievišķās klātbūtnes. Atļaujiet
Dieva Vārdam runāt uz sirdi! Lai tie, kas dzirdējuši vienīgi par
tradīcijām, kas klausījušies cilvēku teorijās un izteicienos, dzird Tā
balsi, kurš spēj atjaunot dvēseli mūžīgai dzīvei!
No sentēviem un
praviešiem spīdēja liela gaisma. Par Dieva pilsētu, Ciānu, tika
stāstītas brīnišķas lietas, un Kungs vēlas, lai gaisma no Viņa
sekotājiem spīdētu arī šodien. Ja Vecās Derības laika svētie atstāja tik
gaišu liecību par uzticību, vai tad tiem, uz kuriem spīd gadsimtu laikā
akumulējusies gaisma, nav jāsniedz daudz spilgtāka liecība par
patiesības spēku? Pravietojumu krāšņā piepildīšanās dara gaišu mūsu
dzīves ceļu. Dieva Dēla nāvē ēna ir sastapusies ar īstenību. Kristus ir
nāvi uzvarējis un pār atvērto kapu pasludinājis: “Es esmu augšāmcelšanās
un dzīvība.” (Jāņa 11:25) Viņš ir sūtījis pasaulē savu Garu, lai mums
atgādinātu visas lietas. Ar apbrīnojamu spēku Viņš gadsimtiem ilgi ir
pasargājis savu rakstīto Vārdu.
Reformatori, kuru protests ir devis mums nosaukumu “protestanti”, juta, ka Dievs tos aicinājis sniegt pasaulei Evaņģēlija gaismu. Cenzdamies izpildīt savu uzdevumu, tie bija labprātīgi upurēt gan īpašumus, gan brīvību un pat dzīvību. Ejot pretī vajāšanām un skatoties nāvei acīs, Evaņģēlijs tika pasludināts tuvumā un tālumā. Dieva Vārds tika aiznests pie ļaudīm, un visas šķiras, augsti un zemi, bagāti un nabagi, izglītoti un neizglītoti to pētīja ar lielu dedzību. Vai mēs, kas dzīvojam lielās cīņas pēdējā posmā, savos uzdevumos esam tikpat uzticīgi kā agrākie reformatori?
“Pūtiet taures Ciānas kalnā, gavējiet godbijībā, izsludiniet grēku nožēlas dienu! Savāciet vienuviet visu tautu, svētījiet draudzi, sapulciniet tautas vecajus, savediet un sanesiet kopā visus bērnus un zīdaiņus! (..) Lai priesteri, tā Kunga kalpi, stāv raudādami starp Tempļa priekštelpu un altāri un lai saka: saudzē un žēlo, ak Kungs, savu tautu, neatstāj kaunā savu mantojumu, lai citas tautas pār to nevaldītu zobodamās!” “Griezieties atpakaļ pie manis no visas savas sirds ar gavēšanu, asarām, nožēlu un sērām!” Saplosiet savas sirdis un ne savas drēbes un atgriezieties pie tā Kunga, sava Dieva! Jo Viņš ir žēlīgs, līdzcietīgs un lēnprātīgs, Viņam bezgalīgi laba sirds, un Viņam paliks jūsu žēl jums uzliktā soda dēļ. Kas zina, Viņam varbūt atkal tiešām kļūst jūsu žēl un Viņš parādīs jums vispirms savas žēlastības svētību (..).” (Joēla 2:15-17,12-14)
Persijas galmā. Kā ķēniņa dzēriena devējam viņam bija brīva pieeja pie valdnieka
