[628] Nehemija, viens no ebreju trimdiniekiem, ieņēma godājamu un ietekmīgu vietu Persijas galmā. Kā ķēniņa dzēriena devējam viņam bija brīva pieeja pie valdnieka. Pateicoties cienījamam stāvoklim, spējām un uzticībai, viņš bija kļuvis par valdnieka draugu un padomdevēju. Baudīdams ķēniņa labvēlību, greznības un spožuma apņemts, viņš tomēr neaizmirsa savu Dievu un savus ļaudis. Nehemija bija dziļi ieinteresēts par Jeruzālemi, un viņa cerības un prieks saistījās ar tās labklājību. Izlietojot šo vīru, kas bija sagatavots Persijas galmam un tika aicināts noteiktam darbam, Dievs bija nodomājis sagādāt svētības saviem ļaudīm viņu tēvu zemē.
No Jūdejas atnākušajiem vēstnešiem šis ebreju patriots uzzināja, ka izredzēto pilsētu Jeruzālemi piemeklējuši smagi pārbaudījumi. Mājās atgriezušies trimdinieki bija pakļauti postam un dažāda veida uzbrukumiem. Dievnams un atsevišķas pilsētas daļas gan bija atkal atjaunotas, bet celtniecības darbus kavēja, [629] kalpošanu templī traucēja, un ļaudis atradās pastāvīgā trauksmes stāvoklī, jo pilsētas mūru lielākā daļa vēl gulēja drupās.
Skumju pārņemts, Nehemija nevarēja ne ēst, ne dzert; viņš raudāja, bēdājās un kādas dienas gavēja. Savā izmisumā tas griezās pie dievišķā Palīga, par ko pats raksta: “Es nemitējos (..) griezties ar savām lūgšanām pie Debesu Dieva.” Viņš uzticīgi atzina savus un tautas grēkus, lūdzot, lai Dievs Israēlu atbalsta, no jauna dod tiem drosmi un spēku un palīdz uzcelt jūdu zemes izpostītās vietas.
Lūdzot nostiprinājās Nehemijas drosme un ticība. Viņš sāka izlietot svētus argumentus, norādot uz apkaunojumu, ko vērsīs pret Dievu, ja ļaudis, kas tagad atgriezušies pie Viņa, tiks pamesti nespēkā un apspiestībā. Tāpēc viņš pamudināja Kungu piepildīt savu apsolījumu: “Ja jūs atgriezīsities pie Manis un turēsit Manas pavēles un izpildīsit tās, tad, kaut arī no jūsu vidus izdzītie būtu debess galā, tomēr Es viņus sapulcināšu no turienes un atvedīšu viņus uz to vietu, ko esmu izvēlējies, lai tur liktu dzīvot savam Vārdam!” (Skat. 5. Moz. 4:29-31) To Kungs Israēlam bija solījis vēl Mozus laikā, pirms tie iegāja Kānaānā, un gadsimtiem ilgi tas netika mainīts. Dieva ļaudis tagad ticībā un ar nožēlu bija atgriezušies, tāpēc vajadzēja piepildīties arī solījumam par svētībām.
Nehemija bieži bija lūdzis par saviem ļaudīm, bet šoreiz, tā aizrunājot, viņā nobrieda svēts nodoms. Viņš nolēma, ka, ja vien ķēniņš piekritīs un ja būs iespējams sagādāt [630] Jeruzālemes mūru uzcelšanai vajadzīgos līdzekļus, tad viņš pats uzņemsies veikt šo uzdevumu un atjaunot Israēla tautas stiprumu. Griežoties pie ķēniņa, tas lūdza no Kunga sekmes, lai varētu šo plānu izpildīt. “(..) dod jel panākumus Tavam kalpam šodien un piešķir viņam labvēlību tā vīra (ķēniņa) priekšā!”
Četrus mēnešus Nehemija gaidīja labvēlīgu brīdi, lai ķēniņam izteiktu savu lūgumu. Visā šajā laikā, lai gan viņa sirds bija smagi nospiesta, valdnieka priekšā tas centās rādīt priecīgu vaigu, jo greznajās, spožajās zālēs visiem bija jāparādās gaišiem un laimīgiem. Skumjas nedrīkst apēnot nevienu, kas tuvojas ķēniņam. Bet atpūtas brīžos, kad Nehemija bija prom no cilvēku acīm, Dievs un eņģeļi varēja dzirdēt un būt par lieciniekiem daudzām lūgšanām, asarām un grēku nožēlai.
Tomēr bēdas, kas nomāca patriota sirdi, vairs ilgāk nebija apslēpjamas. Bezmiega naktis un rūpju pilnās dienas viņa sejā atstāja savas pēdas. Būdams modrs pats par savu drošību, ķēniņš bija radis lasīt padoto sejas izteiksmi un iedziļināties apslēptajā. Tas saprata, ka viņa dzērienu devējam ir kādas nopietnas bēdas. “Kādēļ tavs vaigs ir noskumis,” viņš jautāja, “un tomēr tu taču neesi slims? Tas nav nekas cits kā sirds skumjas!”
Tāds jautājums Nehemiju izbiedēja. Vai ķēniņš nedusmosies, uzzinot, ka tā galminieks ārēji kalpodams valdniekam, savās domās ir bijis tālu prom pie savas bēdu piemeklētās tautas? Vai Nehemija par tādu izturēšanos nezaudēs dzīvību? Vai netiks pārvilkta svītra viņa iecerētajam plānam atjaunot Jeruzālemes stiprumu? [631] “Tad es ļoti nobijos,” viņš raksta. Ar trīcošām lūpām un asarām acīs viņš atklāja savu skumju cēloni. “Lai ķēniņš dzīvo mūžīgi!” tas atbildēja. “Kā gan lai mans vaigs nebūtu noskumis, kad pilsēta, manu tēvu kapu vieta, ir izpostīta un tās vārti sadedzināti ugunī?”
Jeruzālemes stāvokļa raksturojums pamodināja valdnieka līdzjūtību, neizsaucot nekādus aizspriedumus vai aizdomas, un cits ķēniņa jautājums sniedza izdevību, kuru Nehemija jau ilgi bija gaidījis: “Ko tad tu lūdz?” Bet Dieva vīrs nesteidzās ar atbildi, kamēr nebija meklējis Tā vadību, kas augstāks par Artakserksu. Nehemijam bija jāizpilda svēts uzdevums, kura veikšanai bija nepieciešama ķēniņa palīdzība, un viņš saprata, cik ļoti svarīgi tagad atrast pareizos vārdus, lai saņemtu valdnieka piekrišanu. Nehemija saka: “Es lūdzu Debesu Dievu.” Šajā īsajā lūgšanā viņš tiecās pēc ķēniņu Ķēniņa klātbūtnes un ieguva savā pusē spēku, kas cilvēku sirdis loka kā ūdens upes.
Tā, kā savas vajadzības brīdī lūdza Nehemija, pie Dieva var griezties ikviens kristietis tad, kad vairs nekādā citādā veidā lūgt nav iespējams. Pienākumu nastu nospiestie, apjukumā nonākušie var piesaukt Kungu, lūdzot Viņa vadību. Ceļotāji uz jūras vai sauszemes, draudot lielām briesmām, tādā veidā var sevi uzticēt Debesu aizsardzībai. Pēkšņā krīzes vai grūtību brīdī sirds var saukt uz To, kurš Pats sevi apsolījis par palīgu visiem Viņam uzticīgajiem, kad vien tie Viņu piesauks. [632] Jebkuros apstākļos, ikvienā stāvoklī bēdu un rūpju nomāktā vai spēcīgās kārdināšanās nonākusī dvēsele var atrast drošu palīdzību un patvērumu derību turošā Dieva neizsmeļamajā mīlestībā un spēkā.
Šajā īsajā lūgšanas brīdī, nākot pie ķēniņu Ķēniņa, Nehemija guva drosmi izteikt Artakserksam savu vēlēšanos uz kādu laiku atbrīvoties no pienākumiem galmā. Viņš lūdza piešķirt tam tiesības un varu atkal uzcelt Jeruzālemes izpostītās vietas un to no jauna izveidot par stipru un nocietinātu pilsētu. [633] Šis lūgums izšķīra nozīmīgu jūdu tautas nākotnes jautājumu. “Un ķēniņš mani uzklausīja, tādēļ ka mana Dieva žēlīgā roka bija pār mani.”
Nodrošinājis meklēto palīdzību, Nehemija gudri un apdomīgi nokārtoja visu vajadzīgo, lai pasākums sekmētos. Viņš nebija nevērīgs pret piesardzības soļiem, kas veicinātu uzdevuma izpildīšanu. Tas savu nodomu neatklāja pat tautas brāļiem. Zinot, ka daudzi par viņa sekmēm priecāsies, viņš tomēr baidījās, ka daži, neapdomīgi pļāpājot, var pamodināt ienaidnieka skaudību un varbūt pat novest pie šī nodoma neizdošanās.
Tā kā ķēniņš viņa lūgumu bija uzņēmis tik labvēlīgi, tad Nehemija uzdrošinājās prasīt vēl tālāku atbalstu. Lai viņa darbam būtu vajadzīgā cieņa un vara, kā arī drošība ceļojuma laikā, tas lūdza un saņēma bruņotu apsardzi. Valdnieks līdzi deva arī vēstules Aiz-Eifratas pārvaldniekiem, pa kuru apgabaliem tam bija jāceļo uz Jūdeju. Tāpat viņš saņēma vēstuli ķēniņa mežu pārzinim Libanonas kalnos ar pavēli piegādāt nepieciešamos kokmateriālus. Lai neviens nevarētu sūdzēties, ka viņš pārkāpis savu pilnvaru robežas, Nehemija īpaši rūpējās, lai ziņojumi par viņa autoritāti un priekšrocībām būtu skaidri izteikti.
Šīs gudrās un apdomīgās rīcības piemērs ir dots par mācību visiem kristiešiem. Dieva bērniem nav vienīgi ticībā jālūdz, bet arī uzmanīgi un čakli jāstrādā. Tie saduras ar daudz grūtībām un bieži kavē [634] dievišķas Aizgādības darbību viņu labā tikai tāpēc, ka piesardzību un rūpīgas pūles neuzskata par reliģijas sastāvdaļu. Nehemija nedomāja, ka raudot un lūdzot Kunga priekšā viņš savu pienākumu jau būtu izpildījis. Viņš savus lūgumus savienoja ar svētu centību, pieliekot visnopietnākās pūles, lai viņa nodomi sekmētos. Labi pārdomāta, plānveidīga rīcība svētu pienākumu veikšanā šodien ir tikpat nepieciešama kā Jeruzālemes mūru atjaunošanā.
Nehemija neapmierinājās ar nenoteiktām cerībām. Trūkstošos līdzekļus viņš centās dabūt no tiem, kam tie bija. Vēl joprojām Kungs ir labprātīgs aizkustināt to sirdis, kam pieder Viņa īpašumi, lai tie ziedotu patiesības labā. Lai Viņa darbinieki izlieto to cilvēku līdzekļus, kurus Kungs pamudinājis dot Viņa darbam. Šīs dāvanas var atvērt ceļus patiesības gaismai uz daudzām tumšām zemēm. Devēji var neticēt Kristum, tie var nebūt pazīstami ar Viņa vārdu, bet no viņu dāvanām tāpēc vien nav jāatsakās.
