[635] Ceļojums uz Jeruzālemi Nehemijam izdevās labi. Ķēniņa vēstules to provinču pārvaldniekiem, pa kurām Nehemijam bija jāceļo, nodrošināja goda pilnu uzņemšanu un tūlītēju atbalstu. Neviens ienaidnieks neuzdrošinājās uzbrukt ierēdnim, kuru aizsargāja Persijas ķēniņa vara un pret ko ar cieņu izturējās provinču pārvaldnieki. Tikai viņa ierašanās Jeruzālemē karavīru pavadībā, lai arī rādīja, ka tas nācis sevišķā uzdevumā, tomēr izsauca greizsirdību pilsētai tuvu dzīvojošajās pagānu ciltīs, kas jau bieži bija izpaudušas savu naidu pret jūdiem, tos apmelojot un apsūdzot. Galvenie šajā ļaunajā rīcībā bija cilšu vadoņi: horonietis Sanballats, amonietis Tobija un arābs Gešems. No sākuma tie ar kritizējošu skatu modri vēroja katru Nehemijas kustību un, cik vien spēdami, pūlējās izjaukt viņa plānus un aizkavēt darbu.
Nehemija turpināja rīkoties ar tādu pašu gudrību un apdomību, kas raksturoja viņa iepriekšējo darbību. Zinot, ka [636] ienaidnieki apņēmīgi gatavojas tam pretoties, viņš savus nolūkus no tiem slēpa, līdz, iepazinies ar apstākļiem, bija izveidojis noteiktu rīcības plānu. Tā viņš cerēja nodrošināt tautas piedalīšanos un to iesaistīt darbā, pirms ienaidnieki būs spējuši sacelt pretestību.
Izraudzījies dažus krietnus vīrus, uz kuriem varēja paļauties, Nehemija tiem izstāstīja par apstākļiem, kas to bija ierosinājuši nākt uz Jeruzālemi, paskaidroja mērķi, ko viņš vēlējās sasniegt, un iepazīstināja ar nodomāto plānu. Tie tūlīt viņam piekrita un apsolīja palīdzēt.
Trešajā naktī pēc ierašanās Nehemija ar dažiem uzticamiem pavadoņiem piecēlās pusnaktī un devās apskatīt Jeruzālemes izpostītās vietas. Jājot uz mūļa no vienas vietas uz otru, viņš rūpīgi apskatīja senču pilsētas nopostītos mūrus un vārtus. Skaudras sāpes pārņēma jūdu patriota sirdi, kad tas, bēdu sagrauzts, vēroja tik ļoti mīlētās Jeruzālemes sagrautos nocietinājumus. Atmiņas par Israēla kādreizējo varenību asi kontrastēja ar pašreizējo pazemojumu.
[637] Tāpat slepus un klusībā Nehemija beidza mūru apskati. Viņš saka: “Ļaužu priekšnieki nezināja, kurp es biju gājis un ko es biju darījis. Līdz tam es vēl neko nebiju ziņojis jūdiem, viņu priesteriem, dižciltīgajiem, priekšniekiem un pārējiem, kam būtu jārūpējas par celšanas darbiem.” Atlikušo nakts daļu viņš pavadīja lūgšanā, jo saprata, ka nākamais rīts prasīs nopietnas pūles, lai iedrošinātu un apvienotu nomāktos tautiešus.
Kaut gan Nehemijam bija ķēniņa izdotas pilnvaras pieprasīt, lai iedzīvotāji ar to sadarbotos pilsētas mūru atjaunošanā, tomēr viņš nepaļāvās uz varas pielietošanu. Vairāk par visu viņš centās iemantot tautas uzticību un simpātijas, zinādams, ka šim lielajam darbam ļoti svarīga ir sirds un roku vienotība. Kad nākamajā rītā tika sapulcināti ļaudis, viņš tiem minēja īpašus argumentus ar nodomu uzmodināt ļaužu snaudošos spēkus un izveidot no tiem kolektīvu.
Nehemijas klausītāji nezināja, un viņš tiem arī nestāstīja, par iepriekšējās nakts ceļojumu, apskatot mūrus, bet tas viņam ļoti palīdzēja gūt sekmes, jo viņš par pilsētas stāvokli varēja runāt ar tādu drošību un noteiktību, kas klausītājos radīja izbrīnu. Piedzīvotie iespaidi, iepazīstoties ar Jeruzālemes nespēku un pazemojumu, viņa vārdiem piešķīra nopietnību un spēku.
Nehemija ļaudīm skaidri atklāja to bēdīgo stāvokli pagānu vidū, – ka viņu reliģija ir apkaunota un viņu Dievs tiek zaimots. Viņš atstāstīja, kā tālajā zemē, uzzinot par savas tautas bēdām, tas bija lūdzis Debesis viņu labā un lūgšanas laikā apņēmies prasīt ķēniņa piekrišanu atlaist viņu tiem palīgā. Viņš lūdzis Dievu, lai Tas valdnieku iespaidotu ne tikai dot savu piekrišanu, bet piešķirt tam arī varu un vajadzīgo materiālo atbalstu. [638] Un viņa lūgšana ir paklausīta tādā veidā, kas uzskatāmi apliecina, ka šis plāns ir no Kunga.
Visu to atstāstījis un uzsvēris, ka viņu atbalsta gan Israēla Dievs, gan Persijas ķēniņš, Nehemija tautai jautāja, vai tā negribētu izmantot šo izdevību, lai celtos un atjaunotu pilsētas mūrus. Šis uzaicinājums klausītājiem tiešām patika. Doma par to, cik Debesis tiem labvēlīgas, lika izzust bailēm, un ar jaunu drosmi tie kā vienā balsī sacīja: “Celsimies un celsim!” “Tā viņi stiprināja savas rokas labajam darbam.”
Nehemija šim pasākumam nodevās ar visu sirdi. Viņa ierosinātā cerība, sajūsma, enerģija un apņēmība aizrāva citus sev līdzi un iedvesmoja būt tikpat drosmīgiem, cenšoties sasniegt cēlo mērķi. Ikviens savā vietā kļuva kā Nehemija un palīdzēja stiprināt savu kaimiņu sirdi un rokas.
Uzzinājuši, ko jūdi tagad iecerējuši, Israēla ienaidnieki tos izsmēja, sacīdami: “Kas tā ir par lietu, ko jūs darāt? Jūs laikam gan esat nodomājuši celt dumpi pret ķēniņu un atkrist no viņa varas?” Bet Nehemija atbildēja: “Debesu Dievs, Viņš ir tas, kas dos mums sekmes, un mēs, Viņa kalpi, celsimies un celsim, bet jums te nav nekādas daļas, nedz tiesības, nedz piemiņa Jeruzālemē!”
Kā pirmie Nehemijas dedzīgo un nopietno garu pārņēma priesteri. Sava ietekmīgā stāvokļa dēļ šie cilvēki varēja daudz darīt, lai darbu sekmētu vai kavētu, un viņu gatavība līdzdarboties jau pašā sākumā sniedza krietnu ieguldījumu, nodrošinot sekmes. Israēla lielkungu un vadītāju vairākums cienīgi uzņēmās savus pienākumus, un šiem uzticīgajiem cilvēkiem ir atstāta godājama piemiņa Dieva grāmatā. [639] Bet bija arī daži augstmaņi no Tekojas, kas “nelieca savus kaklus” Kunga darbā. Šo kūtro kalpu piemiņa ir ar kaunu iezīmēta un uzrakstīta visām nākamajām paaudzēm par brīdinājumu.
Ikvienā reliģiskā kustībā ir tādi, kas, lai gan nespēj noliegt, ka tā ir Dieva ierosināta, tomēr turas no tālienes, atsacīdamies palīdzēt. Tādiem derētu atcerēties par pierakstiem Debesīs, par grāmatu, kurā nekas netiek izlaists un nav kļūdu,– pēc kuras tie tiks tiesāti. Tur atzīmēta katra garām palaistā izdevība kalpot Dievam, kā arī mūžīgai piemiņai reģistrēts ikviens ticības un mīlestības darbs.
Ņemot vērā Nehemijas klātbūtnes iedvesmojošo iespaidu, tekojiešu augstmaņu piemēram bija maz sekotāju. Ļaudis visā visumā apgaroja patriotisms un dedzība. Spējīgi un ietekmīgi vīri organizēja dažādas iedzīvotāju šķiras grupās, un ikviens vadītājs uzņēmās atbildību par kādas noteiktas mūru daļas atjaunošanu. Par dažiem ir rakstīts, ka tie cēla “pie savas paša mājas”.
Nehemijas enerģija neizsīka līdz ar darba iesākumu. Ar nenogurstošu uzmanību viņš pārraudzīja celtniecību, vadīja strādājošos, centās novērst grūtības un nodrošināties pret neparedzētiem gadījumiem. Viņa iespaids pastāvīgi bija jūtams gar visu trīs jūdzes garo mūri. Ar piemērotiem vārdiem viņš iedrošināja bailīgos, pamudināja kūtros un izteica atzinību čaklajiem. Viņš vienmēr bija nomodā, vērodams pretinieku kustības, kas laiku pa laikam sapulcējās zināmā attālumā [640] un sarunājās, it kā ko ļaunu plānodami, un tad, pienākuši tuvāk strādājošajiem, centās novērst viņu uzmanību no darba.
Visos daudzajos pienākumos Nehemija neaizmirsa savu spēka Avotu. Viņš vienmēr sirsnīgi tiecās pie Dieva, visu lietu lielā Pārzinātāja. “Debesu Dievs”, viņš izsaucās, “ir Tas, kas dos mums sekmes.” Un šie vārdi atbalsojās un skāra ikviena pie mūru celšanas strādājošā sirdi. [641]
Tomēr Jeruzālemes nocietinājumu atjaunošana nenoritēja bez kavēkļiem. Sātans darbojās, lai pamodinātu pretošanos un izsauktu mazdūšību. Sanballats, Tobija un Gešems, tā galvenie aģenti šajā kustībā, pielika visus spēkus, lai darbus kavētu. Tie centās radīt starp strādniekiem šķelšanos. Viņi izsmēja cēlāju pūles, teikdami, ka šis pasākums nav īstenojams un noteikti neizdosies.
“Ko grib šie nožēlojamie jūdi? Vai viņiem to tā atļaus?” izsmejoši vaicāja Sanballats. “(..)Vai viņi grib lasīt ārā no pelnu kaudzēm un no jauna likt lietā akmeņus, kas jau sen sadedzināti?” [642] Un Tobija vēl nicinošākā tonī piebilda: “Lai viņi ceļ ko celdami, ja lapsa uzkāps uz tā, tā sagraus viņu akmeņu mūri!”
Drīz cēlāji piedzīvoja vēl aktīvāku pretestību. Viņi bija spiesti pastāvīgi sargāties no pretinieka nodomiem, kuri, izlikdamies draudzīgi, tomēr dažādi centās radīt sajukumu, nesaprašanos un neuzticību. Tie pūlējās iznīcināt jūdu drosmi; sazvērējās ievilināt Nehemiju savos slazdos; un atradās daži viltīgi cilts brāļi, kas bija labprātīgi atbalstīt nodevīgos plānus. Izplatīja baumas, ka Nehemija ir sacēlies pret Persijas valdnieku, gribēdams sevi iecelt par Israēla ķēniņu, un ka visi, kas viņam palīdz, ir nodevēji.
Bet Nehemija turpināja meklēt Dievu pēc vadības un atbalsta, un ļaudis cītīgi strādāja. Iesāktais turpinājās, līdz plaisas bija aizpildītas un viss mūris uzcelts līdz pusei no paredzētā augstuma.
Redzēdami, ka viņu pūles kavēt darbu neizdodas, Israēla pretinieki kļuva ārkārtīgi nikni. Līdz šīm tie nebija iedrošinājušies lietot varu, jo zināja, ka Nehemija ar saviem biedriem strādā ar ķēniņa atļauju, tāpēc baidījās, ka, atklāti pretojoties, var izraisīt valdnieka nelabvēlību. Bet tad savā naidā tie paši atļāvās izdarīt noziegumu, kurā iepriekš vainoja Nehemiju. Apspriedušies tie “visi kopā sazvērējās, ka viņi došoties, lai uzbruktu Jeruzālemei un celtu tajā sajukumu”.
Tajā pašā laikā, kad pret Nehemiju un viņa iesākto darbu sazvērējās samarieši, arī daži jūdu vadošie vīri, kļuvuši neapmierināti, gribēja to padarīt mazdūšīgu, pārspīlējot [643] darbā radušās grūtības. “Nastu nesēju spēks zūd”, tie sūdzējās, “un drupu ir daudz, un mēs nespējam vairs strādāt gar mūri!”
Bija arī vēl kāds cits mazdūšības avots. “Jūdi, kas dzīvoja viņiem kaimiņos” un darbā nepiedalījās, savāca dažādas ziņas un baumas no ienaidniekiem un tās izlietoja, lai mazinātu drosmi un izraisītu strādājošajos neapmierinātību.
Bet dzēlīgās piezīmes un izsmiekls, pretestība un draudi, šķiet, tikai iedvesmoja Nehemiju uz vēl nopietnāku apņemšanos un pamudināja uz lielāku modrību. Viņš labi saprata briesmas, kas draud cīņā ar ienaidniekiem, bet tas drosmi nemazināja. “Tad mēs lūdzām savu Dievu un izlikām sargus pret viņiem dienu un nakti.” “Tad es novietoju aiz mūra zemākajās vietās ļaudis pēc ciltīm ar zobeniem, šķēpiem un stopiem. Kādas apskates laikā es uzstājos ar runu un sacīju dižciltīgajiem un priekšniekiem, un pārējai tautai: “Nebīstieties no viņiem! Atcerieties to Kungu, kas ir liels un bijājams, un cīnieties par saviem brāļiem, saviem dēliem, savām meitām, savām sievām un savām mājām!” [644]
