[646] Jeruzālemes mūri vēl nebija uzcelti, kad Nehemijas uzmanība pievērsās trūcīgākās ļaužu šķiras nelaimīgajam stāvoklim. Nedrošo apstākļu dēļ zemkopība lielā mērā bija pamesta novārtā. Turklāt vēl tāpēc, ka daži Jūdejā pārnākušie rīkojās savtīgi, Kungs nedeva zemei svētību, un ražas bija niecīgas.
Lai iegūtu uzturu savām ģimenēm, nabadzīgākajiem bija jāpērk uz parāda par pārmērīgām cenām. Tāpat viņi bija spiesti aizņemties naudu uz procentiem, lai spētu nomaksāt tiem uzliktās Persijas ķēniņa smagās nodevas. Vairodami trūcīgo nelaimi, turīgākie jūdi izmantoja viņu stāvokli, lai iedzīvotos uz citu rēķina.
Mozus laikā Kungs Israēlam bija pavēlējis, ka katrā trešajā gadā viens desmitais jāsavāc par labu nabagiem, [647] un jau tad bija norādīts, ka tiem pienākas viss, kas bez zemes apstrādāšanas pats no sevis izauga katrā septītajā gadā. Uzticīgi pildot šos pienākumus pret trūcīgajiem un tiem, kam nepieciešama palīdzība, ļaudis vienmēr atcerētos, ka viss pieder Dievam un ka tiem dota izdevība būt par svētību kanāliem. Jehovam bija nodoms, lai, saņemot tādu audzināšanu, israēlieši atbrīvotos no savtības un attīstītu plašu un cēlu raksturu.
Dievs ļaudis bija pamācījis: “Ja tu aizdod naudu kādam, kas ir no Manas tautas un kas pie tevis ir nabags, tad nekļūsti kā kāds rāvējs un neņem no tā sev augļus.” “Tev nebūs prasīt augļus no sava brāļa: nedz augļus no naudas, nedz augļus no pārtikas, nedz augļus no visādām lietām, ko vien var uz augļiem aizdot.” (2. Moz. 22:24; 5. Moz. 23:20) Tāpat Viņš bija sacījis: “Kad tavā starpā būs kāds nabags vīrs, viens no taviem tautas brāļiem, kādos tavos vārtos tavā zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, tad neapcietini savu sirdi un neaizslēdz savu roku sava nabaga brāļa priekšā, bet atvērdams atver viņam savu roku un aizdodams aizdod viņam tik, cik viņam vajag trūcībā.” “Jo tur, tanī zemē, netrūks arī nabagu, tāpēc Es tev pavēlu un saku: atvērdams atver savu roku savam brālim, kas top spaidīts un ir nabags tavā zemē.” (5. Moz. 15:7,8,11)
Pēc atgriešanās no trimdas Babilonijā turīgākie jūdi rīkojās tieši pretēji šīm pavēlēm. Kad nabagi bija spiesti aizņemties, lai samaksātu ķēniņam nodokli, bagātie naudu aizdeva, bet pieprasīja augstus procentus. Ņemot no trūcīgajiem ķīlā zemi, [648] tie nelaimīgos parādniekus pamazām noveda līdz visdziļākajai nabadzībai. Daudzi bija spiesti pārdot verdzībā savus dēlus un meitas, un šķita, ka nebija nekādu cerību, ka viņu stāvoklis varētu uzlaboties, nebija nekādas iespējas izpirkt ne savus bērnus, ne zemi, – nekādu izredžu, bet vienmēr pieaugošs posts ar mūžīgu trūkumu un verdzību. Un tomēr tie bija no tās pašas tautas, tās pašas derības bērni kā viņu laimīgākie brāļi.
Beidzot ļaudis savu stāvokli atklāja Nehemijam. “Redzi, mēs piespiežam savus dēlus un savas meitas kļūt par vergiem, un dažas no mūsu meitām ir jau paverdzinātas, un mūsu rokām nav spēka, jo mūsu tīrumi un mūsu vīna dārzi pieder citiem!”
Uzzinājis par šo nežēlīgo izturēšanos, Nehemija sašuta. Viņš raksta: “Es kļuvu ļoti dusmīgs, kad dzirdēju viņu brēkšanu un šos vārdus.” Bija skaidrs: lai lauztu izspiešanas ieradumu, tad noteikti un izšķiroši jānostājas par taisnību, un, ar viņam raksturīgo enerģiju un apņēmību, tas ķērās pie darba, lai glābtu savus brāļus.
Nehemiju ne uz mirkli neiespaidoja fakts, ka šie apspiedēji bija bagāti vīri, kuru atbalsts ļoti nepieciešams pilsētas atjaunošanai. Viņš asi norāja augstmaņus un vadītājus, un, sapulcinājis kopā daudz ļaužu, viņš tiem šajā jautājumā izskaidroja dievišķos norādījumus.
Nehemija atgādināja par notikumiem, kas norisinājās [649] ķēniņa Ahasa laikā. Viņš atkārtoja vēsti, kuru Dievs toreiz sūtīja, lai Israēlu norātu par nežēlību un apspiešanu. Elku pielūgšanas dēļ jūdi tad tika nodoti vēl vairāk elkiem kalpojošo tautiešu israēliešu rokās. Pēdējie savā naidā atļāvās cīņas laikā nogalināt daudz tūkstošus jūdu vīru un saņēma gūstā visas sievas un bērnus, gribēdami tos paturēt verdzībā vai arī pārdot pagāniem.
Jūdas grēku dēļ Kungs nenovērsa šo kauju, bet ar pravieti Odedu norāja uzvarējušās armijas cietsirdīgos nodomus. “Un tagad jūs domājat Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotājus pārvērst sev par vergiem un par verdzenēm! Bet vai tas nebūs jums smags pārkāpums pret to Kungu, jūsu Dievu?” (2. Laiku 28:10) Odeds brīdināja Israēla ļaudis, ka pret tiem ir iedegušās Dieva dusmas un ka viņu netaisnā rīcība un apspiešana izsauks pār tiem Viņa sodu. Šos vārdus dzirdot, karavīri atstāja cietumniekus un laupījumu virsnieku un draudzes priekšā. Tad daži no Efraīma vadošajiem vīriem cēlās un ņēma šos cietumniekus, un apģērba no laupījuma visus kailos viņu starpā, un tiem deva drēbes un kurpes, “un ēst un dzert, un tos svaidīja ar eļļu, un cēla uz ēzeļiem visus, kas bija noguruši, un pavadīja līdz Jērikai, šai palmu pilsētai, tuvu klāt pie viņu brāļiem (..).” (2. Laiku 28:15)
Nehemija un vēl daži citi jau bija izpirkuši kādus jūdus, kas bija pārdoti pagāniem, un viņš tagad šo rīcību nostādīja pretstatā tiem, kas laicīgas peļņas dēļ verdzināja savus brāļus. [650] “Tad es sacīju: “Jūsu rīcība ir necienīga un nav laba. Vai jums nevajadzēja staigāt mūsu Dieva bijībā, lai izvairītos no citu tautu, mūsu pretinieku, izsmiekla?”
Nehemija atklāja, ka viņš kā Persijas ķēniņa pilnvarotais drīkstēja no tiem ņemt savā labā nodevas, tomēr nav izmantojis šīs savas likumīgās tiesības, bet vēl devīgi palīdzējis nabagiem, lai atvieglotu to stāvokli. Tiem Jūdas vadošajiem vīriem, kas bija vainīgi izspiešanā, viņš lika izbeigt noziedzīgo rīcību, atdot trūcīgajiem viņu zemi, arī augļus un procentus, ko tie bija pieprasījuši, un aizdot bez ķīlām un augļiem.
Šos norādījumus izteica visas draudzes priekšā. Ja vadoņi būtu vēlējušies sevi attaisnot, tiem bija izdevība to darīt. Bet tie nemēģināja aizbildināties. “Tad viņi sacīja: “Mēs to visu atdosim un neprasīsim no viņiem vairs neko. Mēs darīsim tā, kā tu saki!” Tad Nehemija pieaicināja priesterus un to klātbūtnē visiem lika zvērēt, ka solījums tiks izpildīts. “Un visa sapulce sacīja: “Āmen!” Un viņi slavēja to Kungu, un ļaudis darīja pēc šī vārda.”
Te ir svarīga mācība, jo “naudas kārība ir visa ļaunuma sakne”. (1. Tim. 6:10, pēc Glika tulk.) Mūsu paaudzē alkas pēc peļņas un ieguvuma sevi piesaka kā visu pārvaroša kaislība. Bagātību bieži iegūst krāpšanas ceļā, un tajā pašā laikā daudziem ir jācīnās ar trūkumu, smagi jāstrādā par mazu algu, jo tie nespēj nodrošināt dzīvei pat visnepieciešamāko. Pūles un zaudējumi, pilnīgs cerību trūkums uz kaut ko labāku, padara viņu dzīves nastu visai smagu. [651] Rūpju sagrauzti un nomākti, tie ir neziņā, kur griezties pēc palīdzības, pēc atvieglojuma. Un tas viss tāpēc, lai bagātie varētu dzīvot izšķērdīgi un apmierināt savu mantas krāšanas tieksmi.
Mīlestība uz naudu un mīlestība uz sevis izrādīšanu ir pārvērtusi šo pasauli par zagļu un laupītāju bedri. Svētie Raksti ziņo, ka mantkārība un apspiešana būs pārvaldošās tieksmes tieši pirms Kristus otrās nākšanas. “Nu tad, bagātnieki, raudiet un vaimanājiet par tām nelaimēm, kas jums nāk virsū. Jūsu zelts un sudrabs ir sarūsējis, un viņu rūsa būs jums par liecību un saēdīs jūsu miesas kā uguns. Jūs esat sev mantas krājuši pēdējās dienās. Raugi, alga, atrauta strādniekiem, kas ir nopļāvuši jūsu laukus, brēc, un pļāvēju saucieni ir sasnieguši tā Kunga Cebaota ausis. Jūs esat virs zemes dzīvojuši kārumā un baudās, jūs esat savas sirdis barojuši kaujamai dienai; jūs esat pazudinājuši un nokāvuši taisno: viņš jums nepretojās.” (Jēk. 5:1, 3-6)
Pat starp tiem, kas apliecina savu dievbijību Kunga priekšā, ir daži, kas šajā ziņā ar savu rīcību pārspēj toreizējos Israēla augstmaņus. Tāpēc, ka viņiem ir vara, tie pieprasa vairāk nekā pienākas, un tā kļūst par apspiedējiem. Un tāpēc, ka mantkārība un neuzticība redzama to dzīvē, kas saucas Kristus vārdā, tāpēc, ka draudze savās grāmatās patur to vārdus, kuri savus īpašumus ieguvuši netaisnā ceļā, Kristus reliģija tiek zaimota. Izšķērdība, tieksme pēc pārākuma un izspiešana daudziem cilvēkiem padara kroplu viņu ticību un iznīcina garīgumu. Draudze lielā mērā ir atbildīga par tās locekļu grēkiem. Ja tā pret šo ieradumu nepaceļ savu balsi, tad atbalsta ļaunumu.
Pasaules prakse nevar būt par mērauklu kristiešiem. Tiem nav jāatdarina tās nežēlība, tieksme pēc pārākuma un izspiešanas. [652] Ikviena netaisna rīcība pret citu cilvēku ir zelta likuma pārkāpšana. Ikviens ļaunums pret Dieva bērniem ir pāridarījums Kristum Viņa svētajā personā. Ikvienu mēģinājumu izmantot citu nezināšanu, vājību vai nelaimi Debesu grāmatās ieraksta kā krāpšanu. Patiesi dievbijīgs cilvēks labāk strādās un pūlēsies dienu un nakti, un iztiks ar trūcīgu maizes riecienu nekā tieksies pēc ieguvuma, apspiežot bāreni un atraitni vai novēršot svešinieku no taisnības ceļa.
Vismazākā novirzīšanās no godīguma noārda barjeras un sagatavo sirdi rīkoties vēl netaisnāk. Tieši tik lielā mērā, cik cilvēks atļaujas sev kādu ieguvumu uz citu zaudējumu rēķina, viņa dvēsele kļūst nejūtīgāka pret Dieva Gara iespaidu. Par šādu maksu saņemtais ienākums ir briesmīgs zaudējums.
Mēs visi bijām parādnieki dievišķajai taisnībai, un mums nebija nekā, ar ko parādu atlīdzināt. Tad Dieva Dēls, par mums apžēlojoties, samaksāja par mūsu atpestīšanu. Viņš kļuva nabags, “lai mēs caur Viņa nabadzību kļūtu bagāti”. Devīgi dodot Viņa trūkumcietējiem, mēs šodien varam pierādīt, cik patiesa ir mūsu pateicība par saņemto žēlastību. “Tad nu, kamēr mums ir laiks,” iesaka apustulis Pāvils, “darīsim labu visiem, bet sevišķi ticības biedriem.” (Gal. 6:10) Šis padoms saskan ar Pestītāja vārdiem: “Jo nabagi ir arvien pie jums, un, kad gribat, jūs tiem varat labu darīt; bet Es neesmu arvien pie jums.” “Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem. Jo tā ir bauslība un pravieši.” (Marka 14:7; Mat. 7:12)
