Visa Nācarieša Jēzus dzīve jūdu tautas vidū bija kā pārmetums viņu savtībai, kas atklāja nevēlēšanos atzīt vīna kalna īpašnieka taisnīgās prasības, kaut gan tieši Viņš tos bija derējis par strādniekiem. Tie ienīda Viņa patiesuma un dievbijības piemēru; un, kad pienāca pēdējā pārbaude, pārbaude, kur vajadzēja izšķirties par paklausību uz mūžīgu dzīvošanu vai nepaklausību uz mūžīgu nāvi, tie atmeta Israēla Svēto un kļuva atbildīgi par Viņa piesišanu pie krusta Golgātā.
Tuvu zemes dzīves kalpošanas noslēgumam, stāstot līdzību par vīnadārzu, Kristus Jūdu tautas mācīto vīru uzmanību pievērsa Israēlam tik bagātīgi piešķirtajām svētībām, tādā veidā uzsverot dievišķo prasību pēc paklausības. Viņš tiem skaidri [711] atklāja Dieva nodoma godību, kuru tie ar paklausību būtu sasnieguši, un, pacēlis nākotnes priekškaru, rādīja, kā, nepaklausot un neizpildot Viņa nodomu, visa tauta zaudēs svētības un pati sevi iznīcinās.
“Bija nama tēvs, kas dēstīja vīnadārzu, uzcēla tam visapkārt sētu, izraka tanī vīna spaidu un uzcēla torni, un iznomāja to strādniekiem, un pats aizceļoja.” (Mat. 21:33)
Tādā veidā Pestītājs atsaucās uz “Kunga Cebaota vīnadārzu”, ko pravietis Jesaja pirms vairākiem gadsimtiem bija identificējis kā “Israēla namu”. (Jes. 5:7)
“Kad nu augļu laiks atnāca, tad Viņš sūtīja savus kalpus pie strādniekiem, lai saņemtu savus augļus. Bet strādnieki ņēma Viņa kalpus: vienu tie šauta, otru nokāva un trešo nomētāja akmeņiem. Viņš sūtīja atkal citus kalpus, vairāk kā pirmoreiz, un tie darīja viņiem tāpat. Beidzot Viņš sūtīja pie tiem savu dēlu un sacīja: no Mana Dēla tie taču kaunēsies. Bet, kad strādnieki ieraudzīja Viņa Dēlu, tie sacīja savā starpā: šis ir tas mantinieks; iesim nokausim To un paturēsim Viņa mantojumu. Un viņi ņēma To, izmeta no vīnadārza ārā un nokāva.” (Mat. 21:34-39)
Attēlojis priesteriem viņu noziedzīgo rīcību ar tās vainagojošo darbu, Kristus jautāja: “Kad nu vīnadārza kungs nāks, ko Viņš darīs šiem strādniekiem?” Priesteri šo stāstu bija klausījušies ar dziļu interesi un, neievērodami, ka tas zīmējas tieši uz viņiem, tie kopā ar ļaudīm atbildēja: “Viņš šos ļaundarus bez žēlastības nogalinās un izdos vīnadārzu citiem strādniekiem, kas Viņam atdos augļus īstā laikā.” [712]
Neapzināti tie paši par sevi bija izteikuši spriedumu. Jēzus tos uzlūkoja, un no Viņa pētošā skata visi saprata, ka Viņš lasa to sirds noslēpumus. Acumirklī nepārprotamā spēkā tiem atklājās Kristus dievība. Tie vīnakalna strādniekos ieraudzīja sevi un negribot izsaucās: “To tik ne!” (Lūk. 20:16)
Svinīgi un ar nožēlu Jēzus tālāk vaicāja: “Vai jūs nekad neesat rakstus lasījuši: akmens, ko nama cēlāji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni; tas ir no tā Kunga un ir brīnums mūsu acīs. Tāpēc Es jums saku: Dieva valstība no jums tiks atņemta un dota tautai, kas nes viņas augļus. Un, kas kritīs uz šo akmeni, tas sašķīdīs, bet, uz ko tas kritīs, to viņš satrieks.” (Mat. 21:42-44)
Kristus noteikti novērstu pār jūdu tautu izteikto spriedumu, ja vien tie būtu Viņu pieņēmuši. Bet tautas vadoņus pildīja skaudība un greizsirdība. Viņi nolēma nācarieti Jēzu neatzīt par Mesiju. Tie atmeta pasaules gaismu, un turpmāk viņu dzīve bija apņemta it kā ar pusnakts tumsu. Pār jūdu tautu nāca viņu pašu izsacītais spriedums. Tos izpostīja pašu nežēlīgās, nesavaldītās kaislības. Aklā ienaidā tie iznīcināja cits citu. Viņu spītīgais, stūrgalvīgais lepnums izaicināja uzvarētāju romiešu [713] dusmas. Jeruzālemi nopostīja, dievnams gulēja drupās, un tā vietu uzara. Jūdu bērni gāja bojā visbriesmīgākajā nāvē. Miljonus pārdeva par vergiem pagānu zemēs.
To, ko Dievs bija nodomājis izdarīt pasaules labā, izredzot Israēla tautu, Viņš beidzot piepildīs ar savu draudzi virs zemes šodien. Kungs vīnadārzu tagad ir izdevis citiem strādniekiem, proti tiem, kas tur Viņa derību, kas uzticīgi Viņam “nes augļus savā laikā”. Nekad vēl Kungs nav palicis bez patiesiem pārstāvjiem virs zemes, kas Viņa intereses uzskata par savām interesēm. Šie Dieva liecinieki tiek pieskaitīti garīgajam Israēlam, un pie tiem piepildīsies visi Derības apsolījumi, kurus Jehova kādreiz deva izredzētajai tautai.
Šodien Dieva draudze var brīvi turpināt un pabeigt dievišķā atpestīšanas plāna īstenošanu pazudušās cilvēces labā. Daudzus gadsimtus ticīgie ļaudis cieta brīvības ierobežojumus. Bija aizliegts pasludināt Evaņģēliju visā pilnībā, un tos, kas uzdrošinājās neklausīt cilvēku pavēlēm, sagaidīja visbargākais sods. Tāpēc Dieva lielais morālais vīnadārzs stāvēja gandrīz pilnīgi neapstrādāts. Ļaudīm tika liegta Dieva Vārda gaisma. Maldu un aizspriedumu tumsa draudēja izdzēst patiesās reliģijas atziņas. Tāpat kā Israēls ilgu laiku atradās Babilonijas gūstā, tā arī Dieva draudzei garajā, nežēlīgajā vajāšanu laikmetā bija jāaiziet trimdā.
Bet, slava Dievam, Viņa draudze vairs nav trimdā. Garīgajam Israēlam tagad ir atjaunotas priekšrocības, tāpat kā tajā laikā, kad Dieva ļaudis tika atbrīvoti no Babilonijas gūsta. Ikvienā Zemes daļā cilvēki atsaucas uz Debesu sūtīto vēsti, par ko Jānis atklāsmē pravietoja, ka tai jāizskan tieši pirms Kristus otrās atnākšanas. “Bīstieties Dievu un dodiet Viņam godu, jo ir atnākusi Viņa tiesas stunda.” (Atkl. 14:7)
[715] Ļaunā spēki nevar vairs ilgāk draudzi aizturēt gūstā, jo “kritusi, kritusi lielā Bābele, kas apdzirdījusi visas tautas ar savas netiklības dusmu vīnu”. Garīgajam Israēlam tiek sūtīta vēsts: “Izeita no viņas, Mana tauta, lai jums nebūtu dalības viņas grēkos un jūs neķertu viņas mocības.” (Atkl. 14:8; 18:4) Kā gūstā esošie atsaucās vēstij : “Bēdziet projām no Bābeles” (Jer. 51:6), un atgriezās Apsolītajā zemē, tā tie, kas šodien bīstas Dievu, iziet no garīgās Bābeles, lai drīz vien stāvētu kā Dieva žēlastībā gūtās uzvaras trofejas atjaunotajā zemē, Debesu Kānaānā.
Maleahijas dienās uz zaimojošo jautājumu: “Kur tad ir Dievs, kas sodītu?” tika dota svinīga atbilde: “Drīz ieradīsies savā namā tas Kungs, kuru jūs kārojat (..). Bet kas varēs izturēt Viņa atnākšanas dienu, un kas varēs pastāvēt, kad Viņš ieradīsies? – Jo Viņš ir kā zeltkaļa kausētāja uguns un kā veļas mazgātājas sārms. Viņš sēdēs un kausēs un dzidrinās sudrabu, un Viņš šķīstīs Levija bērnus un pārkausēs viņus pamazām kā zeltu un sudrabu arvien tīrākus. Tad viņi nesīs tam Kungam ēdamo upuri īstā taisnīgumā, (..) kā senajos laikos un priekš ilgiem gadiem.” (Mal. 2:17; 3:1-4)
Tieši pirms apsolītā Mesijas ierašanās Kristus priekštecis vēstīja: atgriezieties, muitnieki un grēcinieki, atgriezieties, farizeji un saduķeji, “jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi”. (Mat. 3:2)
[716] Šodien Elijas un Jāņa Kristītāja garā un spēkā Dieva izredzētie vēstneši pievērš tiesājamās pasaules uzmanību svinīgi nopietnajiem notikumiem, kas risināsies pārbaudes laika pēdējās stundās un Jēzum Kristum nākot kā kungu Kungam un ķēniņu Ķēniņam. Drīz ikviens cilvēks tiks tiesāts pēc tā, ko, miesā būdams, darījis. Dieva tiesas stunda ir iesākusies, un Viņa zemes draudzes locekļiem uzlikta svinīga atbildība brīdināt ļaudis, kas atrodas pie pašas mūžīgās bojāejas bezdibeņa malas. Ikvienam cilvēkam šajā plašajā pasaulē, kas vien vēlas uzklausīt, skaidri jāatklāj pamatlikumi, kas būs izšķirošie lielajā cīņā, pamatlikumi, kas nosaka ikviena cilvēka likteni.
Šajās cilvēku pārbaudes pēdējās stundās, kad ikvienas dvēseles liktenis tūlīt, tūlīt tiks izšķirts uz mūžīgiem laikiem, Debesu un zemes Kungs gaida, lai Viņa draudze uzmostas un strādā tā, kā vēl nekad nav strādājusi. Tos, kas, atzīstot dārgo patiesību, ir darīti brīvi Kristū, Kungs Jēzus uzskata par izredzētajiem un godā pāri visiem zemes iedzīvotājiem, pieprasot, lai tie paaugstinātu Viņu, kas tos ir izaicinājis no tumsības savā brīnišķajā gaismā. Bagātīgi piešķirtās svētības jāsniedz tālāk citiem. Pestīšanas labajai vēstij jāaizsniedz visas tautas, valodas un ļaudis.
Seno laiku pravieši atklāsmēs redzēja, ka tumsas un neticības laikmetā, tieši pirms Kristus otras atnākšanas, Godības [717] Kungs izlej sevišķu gaismu pār draudzi. Viņš parādīsies kā “Taisnības Saule” ar “dziedināšanu zem Viņas spārniem”. (Mal. 4:2) Un katram patiesam māceklim jāizplata iespaids uz dzīvību, iespaids, kas cilvēkus darītu drosmīgus, darbīgus un nestu tiem patiesu dziedināšanu.
Kristus nāks šīs zemes vēstures vistumšākajā laikā. Pasaules stāvoklis tieši pirms Cilvēka Dēla atgriešanas tiek pielīdzināts Noas un Lata dienām. Norādot uz šo laika periodu, Svētie Raksti vēsta, ka tad sātans pieviļot darbosies “ar visādiem netaisnības līdzekļiem”. (2. Tes. 2:9,10) Viņa darbs skaidri iezīmējas ar straujo tumsas vairošanos, neskaitāmajiem maldiem, atkrišanu un pēdējo dienu viltībām. Sātans sagūsta nevien pasauli, bet ar savu viltību saraudzē arī baznīcas, kas saucas Kunga, Jēzus Kristus vārdā. Tā lielā atkrišana attīstīsies līdz dziļai pusnakts tumsai. Dieva ļaudīm tā būs bēdu un asaru nakts, kad tos vajās patiesības dēļ. Bet šinī tumšajā naktī atspīdēs Dieva gaisma.
Viņš liks, “lai gaisma aust no tumsības”. (2. Kor. 4:6) “Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. Un Dievs sacīja: “Lai top gaisma.” Un gaisma tapa.” (1. Moz. 1:2,3) Līdzīgi arī garīgās tumsas naktī atskanēs Dieva balss, sakot: “Lai top gaisma!” “Celies, topi apgaismota, jo tava gaisma nāk, un Kunga godība uzlec pār tevi.” [718]
“Tik tiešām,” kā ziņo Svētie Raksti, ”tumsība apklāj zemi un dziļa krēsla tautas, bet pār tevi uzlec kā saule tas Kungs, un Viņa godība parādās pār tevi.” (Jes. 60:2) Kristus, Tēva godības atspīdums, nāca pasaulē kā gaisma, lai cilvēkiem parādītu Dievu, un par Viņu rakstīts, ka Viņš bija svaidīts “ar Svēto Garu un spēku” un “gāja apkārt, labu darīdams”. (Ap. d. 10:38) Nācaretes sinagogā Jēzus paziņoja: “Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu.” (Lūk. 4:18,19) Šo pašu darbu Viņš uzticēja arī saviem mācekļiem, sakot: “Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. (..) Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir Debesīs.” (Mat. 5:14,16)
