Dziedināts miesā un atjaunots garā, Naamans atgriezās savā dzimtajā mājā Sīrijā, un pēc daudziem gadsimtiem uz viņa brīnišķīgo ticību norādīja Pestītājs, sniedzot īpašu mācību visiem, kas saka, ka kalpojot Dievam. “Un daudz spitālīgo bija Israēla zemē pravieša Elīsas laikā, tomēr neviens no tiem netika šķīstīts kā vien sīrietis Naamans.”(Lūk. 4:27) [253] Dievs pagāja garām daudziem lepras slimniekiem Israēlā, tāpēc ka viņu neticība tiem aizslēdza durvis uz labklājību. Pagānu augstmanis, kas bija uzticīgs savai pārliecībai par pareizo un izjuta vajadzību pēc palīdzības, Dieva acīs bija daudz cienīgāks saņemt Viņa svētības nekā slimie israēlieši, kas nevērtēja un noniecināja tiem sniegtās Dieva priekšrocības. Kungs darbojas to labā, kas atzīst un ciena Viņa labvēlību un atsaucas tiem no Debesīm dotajai gaismai.
Arī tagad katrā zemē ir ļaudis, kas savā sirdī ir patiesi godīgi; pār tiem spīd Debesu gaisma. Ja tie uzticīgi turpinās pildīt to, ko saprot par savu pienākumu, tad tiem tiks dota pieaugoša gaisma, līdz tie, līdzīgi senatnes Naamanam, būs spiesti atzīt, ka “nav neviena cita Dieva visā pasaulē”, kā tikai Dzīvais Dievs Radītājs.
Katrai patiesai dvēselei, kas “staigā visdziļākā tumsā”, skan aicinājums, lai tā piesauc “Kunga Vārdu un paļaujas uz savu Dievu”. “Kopš mūžīgiem laikiem nav dzirdēts un piedzīvots, neviena acs to nav redzējusi, ka bez Tevis būtu vēl kāds cits Dievs, kas tā palīdz tiem, kas paļaujas uz viņu. Tu labprāt nāc pie tā, kas taisnību dara ar prieku, pie tiem, kas Tavos ceļos piemin Tevi.” (Jes. 50:10; 64:4,5)
