[254] Aicināts par pravieti, kad vēl valdīja ķēniņš Ahabs, Elīsa pieredzēja daudz pārmaiņu Israēla valstī. Sīrijas ķēniņa Hasaēla laikā, kas no Kunga bija nozīmēts par rīksti atkritušajai tautai, pār israēliešiem nāca sods pēc soda. Jehus stingrā rīcība, īstenojot reformu, panāca visa Ahaba nama iznīcināšanu. Atkārtotos karos ar sīriešiem Joahāms, Jehus pēcnācējs, pazaudēja dažas pilsētas uz austrumiem no Jordānas. Kādu laiku šķita, ka sīrieši pārņems visu valsti. Bet Elijas iesāktā un Elīsas turpinātā reformas kustība daudzus vadīja meklēt Dievu. Baala altārus aizmirsa, un lēni, bet droši piepildījās Dieva nodoms to dzīvē, kas izvēlējās kalpot Kungam no visas sirds.
Mīlēdams maldīgo Israēlu, Dievs pieļāva sīriešiem to pārmācīt. Līdzjūtībā pret morāli nespēcīgajiem Viņš pamodināja Jehu nogalināt ļauno Izebeli un visu Ahaba namu. [255] Pat vēl vairāk – žēlastības pilnā aizgādībā tika iznīcināti visi Baala un Aštartes priesteri un sagrauti viņu pagāniskie altāri. Dievs savā gudrībā paredzēja, ka, novēršot kārdinājumus, daži atstās pagānismu un sāks raudzīties uz Debesīm, un tāpēc Viņš tiem pieļāva bēdas pēc bēdām. Tomēr sodi tika mīkstināti ar žēlastību. Kad Viņa nodoms bija īstenots, tad Kungs notikušo pārvērta par svētību tiem, kas bija mācījušies vaicāt pēc Viņa.
Kamēr iespaidi uz labu un uz ļaunu sacentās pēc drošākas ietekmes un sātans darīja visu, ko spēja, lai pabeigtu postošo darbu, kas tika veikts Ahaba un Izebeles valdīšanas laikā, Elīsa turpināja mierīgi liecināt. Pravietis gan sastapās ar pretošanos, tomēr neviens nespēja noliegt viņa vārdus. Visā valstī viņu godāja un cienīja, un daudzi nāca pie viņa pēc padoma. Kad vēl Izebele bija dzīva, viņa padomu meklēja Israēla ķēniņš Jorāms, un reiz Damaskā pie Elīsas atnāca Sīrijas ķēniņa Ben-Hadada pārstāvis, ko tas bija sūtījis, lai uzzinātu par savas slimības turpmāko gaitu. Visiem pravietis sniedza patiesu liecību, kaut gan dzīvoja laikā, kad patiesība bija pārgrozīta un ļaužu vairākums atklāti sacēlās pret Debesīm.
Dievs nekad neatstāja savu izredzēto vēstnesi. Kādreiz, kad Israēla zemē iebruka sīrieši, Sīrijas ķēniņš gribēja Elīsu iznīcināt, jo tas Israēla valdnieku bija brīdinājis par ienaidnieka plāniem. Sīriešu ķēniņš bija apspriedies ar [256] saviem kalpiem, sacīdams: “Es uzcelšu savu nometni tādā un tādā vietā.” Kungs šo plānu atklāja Elīsam, kas sūtīja ziņu Israēla ķēniņam: “Sargies iet šai vietai garām, jo tur ir paslēpušies aramieši!”. Un Israēla ķēniņš sūtīja gan uz to vietu, par kuru Dieva vīrs bija tam sacījis un no kuras viņš to bija brīdinājis, un tur paglābās ne vienu un ne divas reizes vien.” (2. Ķēn. 6:8-10)
Tad sīriešu ķēniņa sirds sašuta par šo lietu, un viņš aicināja savus kalpus un uz tiem sacīja: “Vai jūs man varat pateikt, kurš no mums ir ar Israēla ķēniņu?” Tad viens no viņa karapulka vadoņiem atbildēja: “Tā nav, mans kungs un ķēniņ! Bet pravietis Elīsa, kas dzīvo Israēlā, pastāsta Israēla ķēniņam tos vārdus, kurus tu runā savā guļamajā telpā.”
Nolēmis pravieti iznīcināt, Sīrijas ķēniņš pavēlēja: “Ejiet un apskatieties, kur viņš ir, lai es sūtu un lieku viņu sagūstīt!” Elīsa tajā laikā atradās Dotanā. To uzzinājis, ķēniņš turp aizsūtīja “zirgus, ratus un stipru karapulku, un tie atnāca naktī un ielenca pilsētu. Un Dieva vīra kalpotājs cēlās agri no rīta un izgāja ārā no mājas, redzi, tad karaspēks ar zirgiem un ratiem bija jau pilsētu ielencis, un viņa puisis tam sacīja: “Ak vai, mans kungs! Ko nu darīsim?”
“Nebīsties,” skanēja pravieša atbilde, “jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem.” Lai kalps pats par to varētu pārliecināties, “Elīsa lūdza Dievu un sacīja: “Kungs, lūdzams, atver viņam acis, ka viņš var redzēt!” [257] Un tas Kungs atdarīja tā puiša acis, ka tas redzēja, un, lūk, kalns bija pilns ugunīgu zirgu un ratu visapkārt ap Elīsu.” Starp Dieva kalpu un apbruņotajiem karavīru pulkiem atradās Debesu eņģeļi. Viņi bija nonākuši ar varenu spēku, ne lai iznīcinātu, ne lai pieprasītu pagodināšanu, bet lai kalpotu Kunga nespēcīgajiem un bezpalīdzīgajiem bērniem un lai tos pasargātu.
Ja Dieva ļaudis nonāk bīstamos apstākļos, kur šķiet, ka vairs nav iespējas izglābties, Kungs būs viņu Patvērums.
Kad sīriešu karavīri droši gāja uz priekšu, nezinādami par neredzamajiem Debesu pulkiem, “Elīsa lūdza to Kungu un sacīja: “Sit šo svešo tautu ar aklību!” un Viņš tos sita ar aklību, kā Elīsa to bija vēlējies. Tad Elīsa tiem sacīja: “Šis nav īstais ceļš, un šī nav īstā pilsēta; nāciet un sekojiet man, es jūs vedīšu pie tā vīra, kuru jūs meklējat!” Un viņš tos veda uz Samariju.”
“Kad tie nonāca Samarijā, tad Elīsa lūdza: “Kungs atver viņu acis, ka viņi redz!” Un tas atvēra viņiem acis, ka tie varēja redzēt, un, lūk, tie atradās jau pašā Samarijas vidū. Kad Israēla ķēniņš viņus ieraudzīja, tad viņš jautāja Elīsam: “Mans tēvs, vai man būs tos bez žēlastības nokaut?” Bet viņš atbildēja: “Nē, to tu nedrīksti darīt! Vai tu gribi nomaitāt šos ļaudis, kurus tu neesi nedz ar savu zobenu, nedz ar savu loku saņēmis gūstā? Cel viņiem priekšā ēdienu un dzērienu, lai viņi ēd un dzer un atgriežas atpakaļ pie sava kunga.” ( 2. Ķēn. 6. nod.) [258]
Pēc tam kādu laiku sīrieši deva Israēlam mieru. Bet vēlāk apņēmīgā ķēniņa Hasaēla vadībā viņu pulki atkal aplenca Samariju. Nekad vēl Israēls nebija piedzīvojis tādas grūtības, kā šī aplenkuma laikā. Tiešām, tēvu grēki tika piemeklēti pie bērniem un bērnu bērniem. Ilgstošais bads spieda Israēla ķēniņu spert izmisuma pilnus soļus. Tad Elīsa paziņoja, ka nākamajā dienā tie tiks izglābti.
Kad ausa rīts, “Kungs bija licis aramiešiem viņu nometnē sadzirdēt lielu troksni no ratiem, no zirgiem, no liela karaspēka (..), un tie mijkrēslī bija cēlušies un metušies bēgt, pamezdami savas teltis, savus zirgus, savus ēzeļus, nometni, kā stāvēja, jo tie bija bēguši, lai glābtos”, un neapstājās, pirms nebija pārgājuši Jordānu.
Šajā naktī četri spitālīgi vīri pie pilsētas vārtiem, bada nomocīti, izmisumā nolēma iet uz sīriešu nometni un, uzticot sevi aplencēju žēlastībai, cerēja pamodināt to līdzjūtību un iegūt barību. Ak, kāds bija viņu pārsteigums, kad, nonākot nometnē, tie neatrada neviena cilvēka! Netraucēti, neatskanot nevienam aizliegumam, tie ”iegāja vienā teltī, tad tie ēda un dzēra un ņēma no turienes sudrabu, zeltu, drēbes, un tie aizgāja un to paslēpa; tad tie atkal nāca un gāja citā teltī un ņēma arī no turienes mantas un tās paslēpa. Tad tie cits citam sacīja: “Tā nav pareizi, kā mēs rīkojamies! Šī diena ir labās vēsts diena, bet, ja mēs klusēsim un paliksim mierā līdz rīta ausmai, tad mēs kļūsim vainīgi.” [259] Tāpēc tie ātri ar priecīgajām ziņām atgriezās pilsētā.
Laupījums patiesi bija liels. Pārtikas krājumi bija tik bagātīgi, ka tai dienā “mērs smalku kviešu miltu tiešām maksāja vienu seķeli un divi mēri miežu arī bija pērkami par vienu seķeli”, kā dienu iepriekš bija teicis Elīsa. Atkal Dieva Vārds bija paaugstināts pagānu priekšā, “kā tas Kungs to bija sacījis”. (2. Ķēn. 7:5-16)
Tādā veidā Dieva vīrs turpināja strādāt gadu pēc gada, ar uzticīgu kalpošanu nonākot ciešās attiecībās ar ļaudīm un krīzes brīžos kā gudrs padomdevējs stāvot blakus ķēniņam. Ilgie gadi, ko valdnieki un tauta pavadīja elku kalpošanā, bija atstājuši briesmīgas sekas; vēl joprojām visur bija redzama atkrišanas tumšā ēna, un tomēr šur un tur atradās ļaudis, kas noteikti atteicās locīt ceļus Baala priekšā. Elīsam turpinot reformas darbu, daudzi atstāja pagānismu un atrada prieku kalpošanā patiesajam Dievam. Pravieti iepriecināja šie Dieva žēlastības brīnumi, un viņš ļoti ilgojās aizsniegt visus, kas savā sirdī vēl bija godīgi. Lai kur arī viņš neatrastos, it visur tas centās būt taisnības mācītājs.
No cilvēciskā viedokļa skatoties, izredzes uz tautas garīgo atdzimšanu toreiz bija tikpat bezcerīgas, kādas tās arī šodien šķiet Dieva kalpiem, kas strādā tumšajās zemes vietās. Bet Kristus draudze ir Dieva ierocis patiesības pasludināšanai; Kungs to ir pilnvarojis īpašam darbam, un, ja tā paliks Dievam uzticīga un paklausīga Viņa pavēlēm, tad tajā atklāsies dievišķā Spēka varenība. Ja tā būs uzticīga savai derībai, tad nebūs varas, kas tai spētu pretoties. [260] Ienaidnieka karapulki vairs nevarēs to nomākt, tāpat kā pelavas nespēj pretoties viesulim.
Ja draudze apģērbs Kristus taisnības drēbes, pārtraucot jebkādas saistības ar pasauli, tad to sagaida spožas, godības pilnas dienas rīta ausma.
Dievs aicina savus uzticīgos ļaudis, kas uz Viņu paļaujas, lai tie iedrošina neticīgos un bezcerībā esošos. Griezieties pie Kunga jūs, cerības cietumnieki! Meklējiet stiprumu no Dieva, no dzīvā Dieva! Parādiet nesatricināmu, pazemīgu ticību Viņa spēkam un Viņa labprātībai jūs glābt! Ja mēs ticībā satversim Viņa stiprumu, tad Viņš pārveidos, brīnišķi pārveidos arī vissliktākās un bezcerīgākās izredzes. Viņš to darīs par godu savam Vārdam.
Kamēr Elīsa spēja ceļot pa Israēla valsti no vienas vietas uz otru, viņš pastāvīgi aktīvi piedalījās praviešu skolu nostiprināšanā. Itin visās vietās Dievs bija ar to, dodot tam vārdus, ko runāt, un spēku brīnumdarbiem. Kādā gadījumā “praviešu bērni sacīja uz Elīsu: “Redzi, šī vieta, kur mēs ar tevi esam apmetušies, ir mums par šauru. Dosimies uz Jordānu un ņemsim tur ikkatrs vienu baļķi, un taisīsim tur sev vietu, kur dzīvot.” (2. Ķēn. 6:1,2) Un Elīsa gāja ar tiem uz Jordānu, iedrošinot tos ar savu klātbūtni, sniedzot pamācības un pat izdarot brīnumdarbu, lai tiem palīdzētu. “Un notika, ka vienam no viņiem, cērtot baļķi, cirvis iekrita ūdenī, un viņš iekliedzās un sauca: “Ak vai, mans kungs! Cirvis bija patapināts!” Bet Dieva vīrs jautāja: “Kur tas iekrita?” Kad viņš bija tam to vietu parādījis, tad Elīsa nogrieza kārti un iemeta to tur. [261 Un cirvis uzpeldēja. Un viņš sacīja: “Izcel to sev ārā!” Un tas izstiepa savu roku un to satvēra.” (2. Ķēn. 6:5-7)
