Elīsas darbi bija tik iespaidīgi un viņa ietekme tik plaša, ka tad, kad tas atradās uz nāves gultas, pat jaunais elkiem kalpojošais ķēniņš Joass, kas ļoti maz cienīja Dievu, pravieti atzina par tēvu Israēlā un viņa klātbūtni tautā bēdu laikā vērtēja augstāk par armiju, kas apgādāta ar zirgiem un kara ratiem. Par to mēs lasām: “Kad Elīsa sasirga ar slimību, ar kuru tas arī nomira, tad nāca lejā Joass, Israēla ķēniņš, lai viņu apraudzītu, un viņš raudāja tā priekšā un sauca: “Mans tēvs, mans tēvs! Israēla rati un jātnieki!” (2. Ķēn. 13:14)
Pret daudzām apbēdinātām dvēselēm, kam bija nepieciešama palīdzība, pravietis bija izturējies kā gudrs, līdzjūtīgs tēvs. Arī šajā gadījumā Elīsa nenovērsās no bezdievīgā jaunekļa, kurš bija sava augstā uzticības amata necienīgs, bet kam ļoti vajadzēja padoma. Dievs savā aizgādībā deva ķēniņam izdevību labot pagātnes kļūdas un pacelt valsti labākā stāvoklī. Sīriešu karaspēku, kas bija ieņēmis apgabalu austrumos aiz Jordānas, vajadzēja padzīt. Atkal Dieva spēks bija gatavs nākt palīgā maldīgajam Israēlam.
Mirstošais pravietis ķēniņam pavēlēja: “Atnes loku un bultas!” Joass paklausīja. Tad pravietis sacīja: “Uzvelc loku ar savu roku!” Kad viņš to izdarīja, tad Elīsa uzlika savu roku uz ķēniņa rokas un sacīja: “Atver logu pret austrumiem!” – pret pilsētām aiz Jordānas, ko bija ieņēmis sīriešu karaspēks. Kad ķēniņš bija atvēris [262]aizrestoto logu, Elīsa pavēlēja šaut. Bultai skrienot savu ceļu, pravietis tika iedvesmots sacīt: “Tā ir tā Kunga glābēja bulta, kas tevi glābs no Aramas, jo tu sakausi aramiešus pie Afekas, tiekams tu tos izdeldēsi!”
Tad pravietis pārbaudīja ķēniņa ticību. Pavēlējis Joasam ņemt bultas, viņš sacīja: “Sit ar tām zemi!” Un tas sita trīs reizes un apstājās. Tad Dieva vīrs sadusmojās par viņu un sacīja: “Piecas reizes vai pat sešas reizes tu būtu sitis, tad tu būtu aramiešus kāvis, līdz būtu tos izdeldējis, bet nu tu sakausi aramiešus tikai trīs reizes!” (2. Ķēn. 13:15-19) [263]
Šeit ir mācība visiem, kas atrodas atbildīgās vietās. Ja Dievs atver ceļu īpaša darba veikšanai un dod pārliecību par panākumiem, tad izraudzītajam rīkam jādara viss iespējamais, lai sasniegtu apsolīto rezultātu. Sekmes piešķirs atbilstoši entuziasmam un neatlaidībai, ar kādu tiks veikts darbs. Dievs savu ļaužu labā var darīt brīnumus vienīgi tad, ja tie no savas puses pūlas ar nenogurstošu enerģiju. Viņš aicina cilvēkus, kas nododas Viņa darbam un kam ir morāla drosme, kas karsti mīl dvēseles un kuru degsme neapdziest. Tādiem strādniekiem neviens uzdevums nebūs par grūtu un izredzes nekad nešķitīs bezcerīgas. Tie turpinās iet darbā uz priekšu bez jebkādām šaubām, līdz šķietamais zaudējums pārvērtīsies spožā uzvarā. Arī cietuma mūri un mocekļa nāve tos nenovērsīs no uzdevuma darboties kopā ar Dievu Viņa valsts uzcelšanā.
Līdz ar Joasam doto padomu un iedrošinājumu Elīsas darbs beidzās. Viņš, kurš visā pilnībā bija saņēmis Elijas garu, palika uzticīgs līdz galam. Viņš nekad nesvārstījās un nekad nezaudēja paļāvību Visvarenā Spēkam. Vienmēr, kad ceļš priekšā šķita pilnīgi noslēgts, tas ticībā gāja uz priekšu, un Dievs pagodināja viņa paļaušanos, pašķirdams tālākas izdevības.
Elīsam netika dota iespēja sekot savam meistaram ugunīgos ratos. Kungs lika pār viņu nākt ilgstošai slimībai. Šajā garajā cilvēciska nespēka un ciešanu laikā viņa ticība cieši satvēra Dieva apsolījumus, un viņš vienmēr ap sevi redzēja Dieva vēstnešus, kas to iedrošināja un mierināja. [264] Kā reiz Dotanas augstienē viņš bija skatījis apkārt stāvošos Debesu pulkus, Israēla ugunīgos ratus un jātniekus, tā tagad tas apzinājās līdzjūtīgo eņģeļu klātbūtni un atbalstu. Visā dzīvē viņš bija rūdījies stiprā ticībā, un, pieaugot atzīšanai par Kunga aizgādību un žēlsirdīgo laipnību, ticība nobrieda paliekošā paļāvībā uz Dievu, tāpēc, kad pienāca nāve, viņš bija gatavs iet atdusēties no savas darbošanās.
“Viņa svēto nāve ir dārga Kunga acīs.” (Ps. 116:15) “Taisnais arī nāves brīdī jūtas spēcināts.” (Sal. pam. 14:32) Līdz ar dziesminieku Elīsa pilnā paļāvībā varēja teikt: “Manu dvēseli atpestīs Dievs, no pazemes varas Viņš mani ņems pie sevis.” (Ps. 49:16) Ar prieku viņš varēja liecināt: “Taču es zinu, ka mans Pestītājs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem.” (Īj. 19:25) “Bet es Tavu vaigu skatīšu taisnībā un uzmodies pēc sirds patikas raudzīšos Tavā attēlā.” (Ps. 17:15)
