[265] Laikā, kad sadalījās Israēla valsts, starp senās pasaules pilsētām viena no lielākajām bija Asīrijas galvaspilsēta Ninive. Dibināta drīz pēc ļaužu izklīdināšanas pie Bābeles torņa un atrazdamās auglīgajos Tigras upes krastos, tā gadsimtu gaitā ļoti uzplauka, līdz izauga tik liela, ka “bija vajadzīgas trīs dienas”, “lai tai apietu apkārt un to izstaigātu”. (Skat. Jonas 3:3)
Neskatoties uz laicīgo labklājību, Ninive bija noziegumu un ļaunuma centrs. Inspirācija to nosauc par asinskāru pilsētu, “kas ir pārpildīta ar meliem un varas darbiem”. (Nah. 3:1) Tēlainā valodā pravietis Nahums to salīdzina ar nežēlīgu un rijīgu lauvu “, sakot: ”(..) kuru gan nav vajājusi bez mitēšanās tava ļaunprātība!” (Nah. 3:19)
Tomēr Ninive, lai gan kļuvusi ļauna, vēl nebija pilnībā atdevusies grēkam. Tas, kurš “uzlūko visus cilvēku bērnus” (Ps. 33:13) un “ierauga visādus dārgumus” (Īj. 28:10), šajā pilsētā vēl saskatīja daudzus, kas ilgojās pēc kaut kā labāka un augstāka un kuri, ja tiem dotu izdevību iepazīties ar [266] dzīvo Dievu, atstātu savus ļaunos elkus un kalpotu Kungam. Tāpēc Dievs savā gudrībā tiem atklājās nepārprotamā veidā, lai, ja iespējams, vadītu tos pie atgriešanās.
Šim darbam tika izredzēts pravietis Jona, Amitaja dēls. “Tā Kunga vārds nāca pār Jonu, Amitaja dēlu: ”Celies un dodies uz lielo pilsētu Ninivi; norāj to un paziņo tai, ka tās ļaunie darbi jau nonākuši Mana vaiga priekšā!” (Jonas 1:1,2)
Pārdomājot grūto uzdevumu, kur šķita, ka to nav iespējams izpildīt, pravietim uzmācās kārdinājums apšaubīt sava aicinājuma jēgu. No cilvēciskā redzes viedokļa raugoties, likās, ka pasludināt šādu vēsti tik lepnai pilsētai nav nekādas nozīmes. Viņš uz brīdi aizmirsa, ka Dievs, kuram tas kalpoja, ir visu zinošs un visspēcīgs. Vilcinoties un šauboties pravietis deva iespēju sātanam sevi pārvarēt ar mazdūšību. Baiļu pārņemts, viņš “cēlās, lai bēgtu no tā Kunga vaiga, gribēdams nokļūt Taršišā, un nonāca līdz Jafai. Tur viņš atrada kuģi, kas taisījās ceļā uz Taršišu, samaksāja braucamo naudu un iekāpa kuģī (..).” (Jonas 1:3)
Līdz ar uzdevumu Jonam tika uzticēta smaga atbildība, tomēr Tas, kurš pavēlēja iet, bija spējīgs savu kalpu atbalstīt un piešķirt sekmes. Ja pravietis būtu paklausījis nejautājot, viņš būtu pasargāts no daudziem rūgtiem pārdzīvojumiem un būtu pārpārim svētīts. Bet arī bezcerības un izmisuma stundās Kungs Jonu neatstāja. Grūtie pārbaudījumi un brīnišķīgā aizgādība atjaunoja pravieša paļaušanos uz Dievu un Viņa bezgalīgo spēku. [267]
Ja tad, kad aicinājums atskanēja pirmo reizi, Jona būtu to mierīgi pārdomājis, viņš būtu sapratis, cik muļķīgs ir katrs mēģinājums izvairīties no tam uzliktās atbildības. Bet ne jau ilgi viņam atļāva turpināt neprātīgo bēgšanu. “Tad Kungs lika pūst uz jūras lielam vējam; drīz sacēlās vētra, un visiem likās, ka kuģis grims. Kuģa ļaudis pārņēma lielas izbailes, un viņi kliedza, piesaukdami katrs savu dievu, un sameta visu, kas bija uz kuģa, jūrā, lai atvieglotu kravas svaru. Jona bija nokāpis apakšējās dziļākās kuģa telpās, tur nolicies un gulēja dziļā miegā.” (Jonas 1:4,5)
Kad jūrnieki brēca uz saviem pagānu dieviem pēc palīdzības, kuģa kapteinis, ārkārtīgi uztraucies, uzmeklēja Jonu un sacīja: “Kā tu vari tik cieši gulēt? Celies un piesauc savu Dievu! Varbūt šis Dievs atcerēsies mūs, lai mēs neaizejam bojā!” (Jonas 1:6)
Bet lūgšanas, ko raida no pienākuma takas novērsies cilvēks, nevar palīdzēt. Jūrnieki, pārliecināti, ka savādā, neparastā vētras trakošana izskaidrojama ar viņu dievu dusmām, kā pēdējo glābiņu ieteica mest kauliņus ,”lai izzinātu, kura dēļ (..) klājas tik ļauni”. Kauliņus metot, vaina krita uz Jonu. Tad viņi tam teica: “Saki mums, kāpēc mums ir uzbrukusi šī nelaime? Kāda ir tava nodarbošanās, un no kurienes tu nāc? Kādas tu zemes un tautas?”
Un “viņš tiem atbildēja: “Es esmu ebrejs un bīstos to Kungu, debesu Dievu, kas radījis jūru un sauszemi.” [268]
“Tad no jauna kuģa ļaudis ārkārtīgi izbijās un jautāja viņam: “Kādēļ tu to tā izdarīji?” Viņi zināja, ka Jona bēga no tā Kunga, jo viņš to viņiem iepriekš bija pateicis.”
“Tad tie viņam sacīja: “Ko lai mēs ar tevi darām, lai jūra nomierinātos?” – Jo jūra joprojām bija ārkārtīgi nemierīga. Viņš atbildēja viņiem tā: “Ņemiet mani un iemetiet jūrā, tad tā kļūs rāma. Es zinu, ka manas vainas dēļ pār jums sacēlusies šī lielā vētra.”
“Tad kuģa ļaudis, visiem spēkiem airēdami, centās pagriezt kuģi tā, lai viņi drīzāk sasniegtu krastu, bet tas viņiem neizdevās, jo jūra bija sacēlusies un bangoja vētrā pāri viņu galvām. Tad viņi piesauca to Kungu un sacīja: “Ak Kungs, nepazudini mūs šī cilvēka dvēseles dēļ un nepieskaiti mums par grēku viņa nenoziedzīgās asinis! Jo Tu, Kungs, rīkojies tā, kā tu atzini par pareizu.” Tad viņi satvēra Jonu un iemeta jūrā; vētras trakošana mitējās, un drīz jūra norima pavisam. Bet kuģa ļaudis pārņēma lielas bailes tā Kunga priekšā; viņi nesa tam Kungam kaujamos upurus un deva Viņam solījumus.”
“Bet tas Kungs sūtīja lielu zivi Jonu aprīt. Un Jona sabija zivs vēderā trīs dienas un trīs naktis.”
“Un Jona no zivs vēdera raidīja pie tā Kunga, sava Dieva, lūgšanu pēc palīdzības:
“Es piesaucu to Kungu savās bēdās,
Un Viņš atbildēja man; es kliedzu no pazemes dziļumiem,
Un Tu sadzirdēji manu saucienu.
Tu iemeti mani dzelmē pašā jūras vidū,
Kur mani no visām pusēm apņēma straumes;
Visas tevis sūtītās bangas un viļņu kalni vēlās man pāri,
Tā ka man šķita – es esmu atstumts no tavu acu skata
Un man nekad vairs neredzēt Tavu svēto namu!
Līdz pašiem manas dzīvības dziļumiem mani bija
Apklājuši ūdeņi, visapkārt mani bija ietvēruši dziļumi;
Niedres bija apvijušās ap manu galvu.
Es biju nolaidies līdz visdziļākajiem kalnu pamatiem,
Zemes aizsprosti, šķiet, bija aizdarījušies aiz manis uz mūžu,
Bet Tu tomēr esi licis manai dzīvībai pacelties augšup no šīs
Tumšās bedres un izglābis to no pazušanas, ak Kungs, mans Dievs!
Un, kad mana dvēsele bija pagurusi baiļu mazdūšībā, es atcerējos Tevi,
Ak Kungs, un mana lūgšana nonāca pie Tevis Tavā svētajā namā.
Tie, kas turas pie nīcīgām viltus dievībām,
Zaudē savu žēlastības tiesu.
Bet ar pateicības prieku es nesīšu Tev savus upurus,
Savus solījuma upurus es Tev pienesīšu.
Glābšana ir pie tā Kunga!”
(Jonas 1:7-2:9)
Beidzot Jona bija atzinis, ka “no Kunga
nāk palīdzība”. (Ps. 3:9) Līdz ar grēku nožēlu un Dieva glābjošās
žēlastības atzīšanu tika iegūta brīvība. Jona tika atsvabināts no vareno
dziļumu briesmām un izsviests uz sauszemes.
Atkal Dieva kalpam tika dots uzdevums iet brīdināt Ninivi.
“Un otrreiz nāca tā Kunga vārds pār Jonu: “Celies un ej uz lielo pilsētu Ninivi un sludini tai, ko es tev teikšu!” Šoreiz Jona neapstājās, lai jautātu vai šaubītos, bet nekavējoties paklausīja. Viņš cēlās un gāja uz Ninivi, kā Kungs to bija teicis. (Jona 3:1-3) [270]
Nonācis pilsētā, Jona tūlīt iesāka pret to sludināt: “Vēl tikai četrdesmit dienas, tad Ninive tiks galīgi nopostīta!” (Jonas 3:4) Šo brīdinājuma vēsti viņš pauda, iedams no ielas ielā. Un vēsts neskanēja velti. Sauciens, kas bija dzirdams bezdievīgās pilsētas ielās, gāja no mutes mutē, līdz visi iedzīvotāji uzzināja pārsteidzošo paziņojumu. Dieva Gars iespaidoja katra iemītnieka sirdi un lika ļaužu pulkiem drebēt, apzinoties savus grēkus, un atgriezties dziļā pazemībā.
“Tad Ninives ļaudīs radās ticība Dievam, viņi izsludināja gavēni, un liels un mazs uzvilka mugurā maisu. Un, kad tas kļuva zināms Ninives ķēniņam, viņš uzcēlās no sava troņa, novilka savu purpuru, ietērpa savu miesu maisa drānās, sajozās un apsēdās pelnos. Tad viņš lika Ninivē ar uzsaukumu darīt zināmu: “Pēc ķēniņa un augstāko varas nesēju pavēles stājas spēkā šāds rīkojums: ne cilvēki, ne lopi, ne vērši, ne avis nedrīkst nekādu ēdienu, nedz ēdamo baudīt; lopus nedrīkst dzīt ganos, nedz arī viņus dzirdīt ar ūdeni; bet cilvēki un lopi lai tērpjas maisu drānās un lai jo gauži piesauc Dievu, un lai ikviens atgriežas no sava ļaunā ceļa un no varas darba, ko tas ar savām rokām dara! Kas gan lai zina? Varbūt Dievam paliek mūsu žēl un Viņš ļaujas novērst sevi no savām bargajām dusmām, tā ka mēs nepazūdam!” (Jonas 3:5-9)
Kad ķēniņš un lielkungi līdz ar visu tautu, gan augstas, gan zemes kārtas ļaudis, “uz Jonas sludināšanu” (Mat. 12: 41) atgriezās un apvienojās, saucot uz Debesu Dievu, tad Viņš tos apžēloja. [271] Kad Kungs “redzēja viņu darbus, redzēja, ka viņi atgriezušies no sava ļaunā ceļa, tad Viņam kļuva žēl tā ļaunuma, ko Viņš bija teicies viņiem nodarīt, un Viņš viņiem to nenodarīja”. (Jona 3:10) Sods tika novērsts. Israēla Dievs bija paaugstināts un pagodināts pagānu pasaulē, un Viņa likumus tagad cienīja. Tikai pēc daudziem gadiem, kad Ninive, Dievu aizmirsusi, atkal kļuva lielīga un lepna, tā krita par laupījumu apkārtējām tautām.
(Par Asīrijas valsts pazemošanu un krišanu skat. 30. nodaļā.)
Uzzinot Dieva nodomu saudzēt šo pilsētu, kas, neskatoties uz savu ļaunumu, atgriezās, pazemojusies maisos un pelnos, Jonam kā pirmajam vajadzēja priecāties par Dieva brīnišķīgo žēlastību, bet viņš ļāvās domām, ka nu to var sākt uzskatīt par viltus pravieti. Rūpēdamies par savu godu, viņš nespēja saprast, cik bezgalīgi lielāka vērtība bija dvēselēm, kas atradās šajā ļaunajā pilsētā. Jonam ļoti nepatika žēlastība, ko Dievs parādīja niniviešiem, “un viņš iedegās dusmās”. “Ak Kungs, vai tas nav tieši tas, ko es teicu, kad es biju vēl savā zemē? Tādēļ es priekšlaikus steidzos aizbēgt uz Taršišu, jo es zināju, ka Tu esi žēlīgs un mīlestības pilns Dievs, lēnprātīgs un bagāts žēlastībā, kam paredzamā ļaunuma pašam žēl.” (Jonas 4:1,2)
