Atkārtoti padodoties savai tieksmei jautāt un šaubīties, viņu no jauna pārvarēja mazdūšība. Aizmirsis citu intereses un domājot, ka viņam labāk būtu mirt nekā piedzīvot Ninives apžēlošanu, tas neapmierināts izsaucās: “Tad nu, Kungs, pieņem manu dvēseli, jo es gribu labāk mirt nekā dzīvot!” Bet tas Kungs teica: “Vai tu domā, ka tu dari labi dusmodamies?” [272] Tad Jona izgāja no pilsētas un apmetās kādā vietā uz austrumiem no tās. Viņš tur sev uzcēla mazu būdiņu un apsēdās tās paēnā, lai nogaidītu un redzētu, kas notiks ar pilsētu. Bet Dievs tas Kungs tur lika uzaugt ricinus stādam; tas drīz izauga lielāks par Jonu, radīja pavēni viņa galvai un atsvabināja viņu no drūmā garastāvokļa; tādēļ Jona ļoti priecājās par šo ricinus stādu.” (Jonas 4:3-6)
Tad Kungs deva Jonam sevišķu mācību. Viņš ”rīta ausmā pavēlēja parādīties kādam tārpam; tas iedzēla ricinus stādam, un tas nokalta. Un, kad bija uzlēkusi saule, Dievs lika pūst sausam austrumu vējam, saule spieda Jonam virs galvas, tā ka viņš zaudēja samaņu; savā dvēselē viņš tad vēlējās nāvi un teica: “Es gribētu labāk mirt nekā dzīvot!”
Atkal Dievs runāja uz savu pravieti: “Vai tu domā, ka tu pamatoti dusmojies ricinus stāda dēļ?” Un Jona atbildēja: “Tik tiešām, ka es mirstu, manas dusmas ir pamatotas!”
“Bet tas Kungs sacīja: “Tev sāp sirds par ricinus stādu, gar kuru tu nemaz nebiji pūlējies, kuru tu nebiji izaudzējis, kas vienā naktī tapa un vienā naktī bija atkal pagalam. Kā tad lai man nebūtu žēl Ninives, tādas tik lielas pilsētas, ar vairāk kā simts divdesmit tūkstošiem iedzīvotāju, kas vienkārši nezina atšķirt savu labo roku no savas kreisās un kuriem pieder daudz lopu?” (Jonas 4:7-11)
Apjucis un pazemots, nespēdams saprast Dieva nodomu, žēlojot Ninivi, Jona tomēr bija izpildījis viņam doto uzdevumu un brīdinājis lielo pilsētu. Kaut arī pravietotais notikums nepiepildījās, tomēr biedinājuma vēsts bija no Dieva un sasniedza Viņa paredzēto nolūku. Pagāniem atklājās Dieva [273] žēlastības godība. Tie, kas ilgi sēdēja tumsībā “un nāves ēnā, ieslīguši galīgā postā un saistīti dzelzs valgos”, “piesauca to Kungu savās bēdās un Viņš izglāba viņus no viņu bailēm un izveda viņus no tumsas un nāves ēnas, un sarāva viņu saites”. “Un Viņš sūtīja savu Vārdu un dziedināja viņus, un izglāba viņus no bojāejas”. (Ps. 107:10,13,14,20)
Kristus savā zemes kalpošanas laikā runāja par panākumiem, ko sasniedza Jonas sludināšana Ninivē, un salīdzināja šīs pagānu lielpilsētas iemītniekus ar Viņa laikā [274] dzīvojošajiem tā saucamajiem Dieva ļaudīm. “Ninivieši,” Viņš teica, “celsies tiesas dienā pret šo cilti un to pazudinās; jo tie, Jonam sludinot, no grēkiem atgriezās; un redzi, šeit ir vairāk nekā Jona.” (Mat. 12:41) Nemierīgajā, vienmēr aizņemtajā pasaulē, ko piepildīja tirgošanās troksnis, domstarpības un strīdi, cilvēkiem pašiem cenšoties sev iegūt visu, ko vien tie spēja, bija atnācis Kristus, un Viņa balss šajā juceklī bija dzirdama līdzīgi Dieva bazūnei: “Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli? Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?” (Marka 8:36,37)
Kā Jonas sludināšana bija zīme niniviešiem, tā Kristus sludināšana – Viņa paaudzei. Bet kādu pretstatu ieraugām Vārda pieņemšanā! Tomēr arī zaimu un vienaldzības vidū Pestītājs strādāja un strādāja, līdz savu misiju pabeidza.
Tā ir mācība Dieva vēstnešiem šodien, jo mūsdienu pilsētām ar patiesā Dieva īpašībām un nodomiem ir nepieciešams iepazīties tikpat ļoti kā senatnē niniviešiem. Kristus sūtņiem jānorāda uz labāku pasauli, par ko tiek domāts pavisam maz. Saskaņā ar Svētajos Rakstos teikto, vienīgā pilsēta, kas pastāvēs, ir tā, kuras cēlājs un uztaisītājs ir pats Dievs. Ar ticības acīm cilvēkiem ir iespējams saskatīt Debesu slieksni, ko apņem dzīvā Dieva godība. Izlietojot savus kalpus, Kungs Jēzus aicina ļaudis ar svētu godkāri cīnīties, lai nodrošinātu nemirstīgo mantojumu. Viņš skubina krāt mantu blakus Dieva tronim.
Gandrīz pār visu pilsētu iedzīvotājiem tur pieaugošā ļaunuma dēļ ātri un noteikti tuvojas vispārējs sods. [275] Visur valdošo korupciju cilvēka rokai nav iespējams aprakstīt. Katra diena atklāj jaunus konfliktus, piekukuļošanu un krāpšanu; katra diena atnes sirdi plosošus ziņojumus par noziegumiem un nelikumībām, par vienaldzību pret cilvēku ciešanām, par brutālu, velnišķīgu cilvēku dzīvību iznīcināšanu. Katra diena liecina par vājprāta, slepkavību un pašnāvības gadījumu pieaugumu.
No gadsimta gadsimtā sātans ir pūlējies turēt ļaudis neziņā par Jehovas labajiem nolūkiem. Viņš ir centies novērst to uzmanību no Dieva bauslības lielajām augstajām vērtībām, no taisnības, žēlastības un mīlestības pamatlikumiem. Laikmetā, kurā mēs tagad dzīvojam, ļaudis lepojas ar brīnišķīgu progresu un zinātniskām atziņām, bet Dievs redz, ka zeme ir pilna netaisnības un varas darbu. Ļaudis paziņo, ka Dieva likums ir atcelts, ka Bībele nav autentiska, un kā sekas tagad pasauli pārpludina tādas ļaunuma straumes, kādas nav redzētas kopš Noas dienām un Israēla atkrišanas laika. Dvēseles cēlumu, laipnību un dievbijību atmet, lai apmierinātu kāri pēc aizliegtām lietām. Noziegumu melnais saraksts, ko izdara ieguvuma dēļ, stindzina asinis un pilda dvēseli ar šausmām.
Mūsu Dievs ir žēlastības Dievs. Pret bauslības pārkāpējiem Viņš izturas pacietīgi un ar maigu līdzjūtību. Tomēr tagad, kad vīriem un sievām ir tik daudz izdevību iepazīties ar Dieva likumiem, kā tie atklāti Svētajos Rakstos, lielais Universa Valdnieks vairs ilgāk nevar paciest ļaunās pilsētas, kur valda vardarbība un noziegumi. [276] Dieva iecietībai pret tiem, kas paliek nepaklausībā, ātri tuvojas kritiskā robeža.
Vai gan cilvēki varētu justies pārsteigti, ja Augstais Valdnieks pēkšņi pārmainīs savu izturēšanos pret atkritušās pasaules iedzīvotājiem, vai tiem būtu jābrīnās, ka pārkāpumiem un noziegumiem seko sods? Vai tas būtu kaut kas negaidīts, ja Dievs pieļaus, ka pār tiem, kas netaisni iedzīvojušies ar viltu un krāpšanu, tagad nāk posts un nāve? Neņemot vērā pieaugošo gaismu par Dieva prasībām, kas apspīd cilvēku dzīves gājumu, daudzi atsakās atzīt Jehovas virsvaldību un izvēlas palikt zem Debesu valsts ienaidnieka melnā karoga, pie visas sacelšanās un nepaklausības iesācēja.
Dieva pacietība ir bijusi ļoti liela, – tik liela, ka, ņemot vērā zaimus, kas pastāvīgi vērsti pret Viņa svētajām pavēlēm, mums atliek tikai brīnīties. Visvarenais vēl aiztur savu spēku. Tomēr Viņš noteikti celsies, lai sodītu ļaunos, kas tik nekaunīgi pretojas bauslības taisnajām prasībām.
Dievs cilvēkiem ir devis pārbaudes laiku, bet ir kāda robeža, kad dievišķā pacietība būs izsmelta un sekos nenovēršams sods. Kungs jau ilgi ir cieties ar ļaudīm un pilsētām, žēlastībā sūtot brīdinājumus par dievišķajām dusmām, bet pienāks laiks, kad vairs neatskanēs aizlūgumi žēlot un sacelšanās elementi, kas turpina pretoties patiesības gaismai, par labu viņiem pašiem un tiem, kurus viņi varētu ietekmēt, beidzot tiks iznīcināti. [277]
Jau tuvu ir laiks, kad pasaulē būs tādas bēdas, ko nekādas cilvēciskas zāles nespēs mazināt. Dieva gars no zemes tiek atņemts. Ātri viena pēc otras seko lielas nelaimes uz jūras un sauszemes. Cik bieži mēs dzirdam par zemestrīcēm un viesuļvētrām, par ugunsgrēkiem un plūdiem, par daudz bojā gājušām dzīvībām un pazaudētām vērtībām! Šķiet, ka šīs nelaimes ir nekārtīgu, neregulējamu dabas spēku stihiski izvirdumi, kas atrodas ārpus cilvēka kontroles iespējām, tomēr visos šajos notikumos lasāms Dieva nodoms. Tie ir daļa no līdzekļiem, ar kuriem Viņš mēģina uzmodināt cilvēkus, lai tie apzinātos tuvojošās briesmas.
Dieva vēstneši lielajās pilsētās nedrīkst kļūt mazdūšīgi, redzot ļaunumu, netaisnību un izvirtību, ar ko tiem jāsastopas, cenšoties pasludināt priecīgo glābšanas vēsti. Kungs ikvienu tādu strādnieku grib uzmundrināt ar tiem pašiem vārdiem, kā Viņš uzrunāja apustuli Pāvilu ļaunajā Korintā: “Nebīsties, bet runā un neciet klusu. Jo es esmu ar tevi! Neviens necelsies pret tevi, lai darītu tev ļaunu, jo Man ir daudz ļaužu šajā pilsētā.” (Ap. d. 18:9,10) Lai tie, kas kalpo dvēseļu glābšanas darbā, atceras, ka, neskatoties uz daudziem, kas nepieņem Dieva Vārdā ietverto Kunga padomu, visa pasaule no patiesības gaismas nenovērsīsies un nenoraidīs pacietīgā, lēnprātīgā Pestītāja aicinājumu. Katrā pilsētā, kaut arī tā pārpilna pārkāpumiem un noziegumiem, ir daudzi, kuri, pienācīgi tos apmācot, kļūs par Jēzus sekotājiem. Tādā veidā ar pestīšanas vēsti var aizsniegt tūkstošus un tos pievērst Kristum, lai tie Viņu uzņemtu kā savu personīgo Pestītāju.
[278] Dieva vēsts šodien uzrunā zemes iedzīvotājus: “Tāpēc esiet arī jūs gatavi, jo Cilvēka Dēls nāks tanī stundā, kad jūs nedomājat.” (Mat. 24:44) Sabiedrībā un it īpaši pasaules lielajās pilsētās valdošie apstākļi kā pērkona balsī brīdina, ka Dieva tiesas stunda ir nākusi un visu zemes lietu gals ir tuvu. Mēs stāvam pie laikmetu krīzes sliekšņa. Straujā gaitā viens otram seko Dieva tiesas piemeklējumi – uguns, plūdi, zemestrīces, kari un asinsizliešana. Uzmanīsimies, ka netiekam pārsteigti šo lielo, izšķirošo notikumu laikā, jo žēlastības eņģelis neatgriezušos vairs ilgi nesargās!
“Jo tas Kungs drīz izies no sava mājokļa, lai sodītu zemes iedzīvotājus viņu grēku dēļ. Tad būs redzamas zemē izlietās asinis, un tā vairs neapsegs savus nokautos.” (Jes. 26:21) Dieva dusmu padebeši sakrājas, un pastāvēs vienīgi tie, kas atsauksies žēlastības aicinājumam, kā kādreiz atsaucās Ninives iedzīvotāji, dzirdot Jonas sludināšanu, un kļuva svētīti, paklausot Dievišķā Likumdevēja bauslībai. Vienīgi taisnais tiks apslēpts ar Kristu Dievā, kamēr izpostīšana būs pārgājusi. Lai tādēļ ikviena dvēsele saka:
“Cita patvēruma man nav,
Mana dvēsele bezpalīdzībā pieķeras tev;
Neatstāj, ak neatstāj mani vienu!
Nemitējies mani atbalstīt un iepriecināt!
Apslēp mani, ak Pestītāj, apslēp,
Kamēr dzīves vētra būs pāri,
Un vadi mani Debesu ceļā;
Pieņem, neļaujot dvēselei pazust!”
