[322] Līdz ar Ahasa nākšanu tronī Jesajam un viņa līdzgaitniekiem nācās vaigu vaigā saskarties ar daudz briesmīgākiem apstākļiem, kādi jebkad bija pastāvējuši Jūdas valstī. Daudzi, kas formāli bija pretojušies elku kalpošanas pavedinošajam iespaidam, tagad tam pakļāvās un sāka piedalīties pagānu dievu pielūgšanā. Israēla lielkungi izrādījās neuzticīgi savam pienākumam, radās viltus pravieši, kas tautu ieveda maldos, un bija priesteri, kas mācīja par maksu. Tomēr atkrišanas vadoņi vēl saglabāja dievišķīgās dievkalpošanas formas un prasīja, lai tos uzskata par Dieva ļaudīm.
Šajā grūtajā laika periodā liecināja pravietis Miha, kas paziņoja, ka grēcinieki Ciānā, teikdami, ka “paļaujas uz Kungu”, un nekaunīgi lielīdamies: “vai Kungs nav mūsu vidū”, turpina celt “Ciānu ar asinsizliešanu un Jeruzālemi ar netaisnību”. (Mihas 3:10,11) [323] Pret šiem ļaunumiem ar stingru rājienu atskanēja arī pravieša Jesajas balss: “Klausieties tā Kunga vārdus, jūs Sodomas valdnieki, atver savas ausis mūsu Dieva baušļiem tu, Gomoras tauta! “Kam Man vajadzīgi jūsu daudzie kaujamie upuri?” saka tas Kungs. “Man ir apnikuši jūsu aunu un baroto teļu dedzināmie upuri(..). Kad jūs nākat rādīties Manā priekšā, kas tad no jums prasa, lai jūs samīdāt Manus pagalmus?”(Jes. 1:10-12)
Inspirētie Raksti ziņo: “Bezdievīgo upuris ir negantība; jo vairāk, ja to upurē ar ļaunu sirds nolūku.” (Sal. pam. 21:27, Glika tulk.) Mūsu Dieva “acis ir pārāk šķīstas, lai varētu skatīt ļaunumu”, kā arī uzlūkot netaisnību. (Habak.1:13) Kungs novēršas no pārkāpējiem ne tāpēc, ka Viņš negribētu piedot, bet Dievs taču nevienu nevar atbrīvot no grēkiem, ja cilvēks atsakās pieņemt Viņa bagāto žēlastību. “Redzi, tā Kunga roka nebūt nav par īsu, lai tā nevarētu palīdzēt, un Viņa auss nav tā aizkritusi, ka tā nevarētu dzirdēt. Bet jūsu pārkāpumi jūs attālina no jūsu Dieva, un jūsu grēki apslēpj Viņa vaigu no jums, ka viņš neklausās uz jums.” (Jes. 59:1,2)
Salamans bija rakstījis: “Bēdas tev, zeme, kuras ķēniņš vēl ir zēns!” (Sal. māc. 10:16) Tas tagad piepildījās Jūdas valstī. Nemitīgi grēkojot, tās valdnieki kļuva kā bērni. Jesaja tautas uzmanību pievērsa tās vājajam stāvoklim starp apkārtējām nācijām, kā iemeslu minot valdošajās aprindās pastāvošo ļaunumu. [324] “Tad nu ziniet – tas Kungs Cebaots atraus Jeruzālemei un Jūdai katru atbalstu un palīdzību – palīdzību ar maizi un ūdeni, atņems varoņus un karavīrus, tiesnešus un praviešus, zīlniekus un vecajus, virsniekus, cienījamus vīrus un padomniekus, dažādu mākslu pratējus un vainu apvārdotājus. Zēnus Es viņiem došu par virsniekiem, un vieglprātīgi neprašas valdīs pār tiem.” “Jo Jeruzāleme brūk kopā, un Jūda kritīs, tādēļ ka viņu mēle un darbi ir pret to Kungu, lai kaitinātu Viņa cildenuma pilnās acis.” (Jes. 3:1-4,8)
“Ak, mana tauta!” pravietis turpināja, “tavi vadoņi ir tavi maldinātāji, viņi padara neejamu to ceļu, pa kuru tev jāstaigā.” (Jes. 3:12) Šis pravietojums burtiski piepildījās Ahasa valdīšanas laikā, jo par to ir rakstīts: “Bet viņš staigāja Israēla ķēniņu ceļus un pat darināja baaliem tēlus. Un viņš nesa Ben-Hinomas ielejā kvēpināmos upurus.” (2. Laiku 28:2,3) “(..) viņš pat upurēja savu dēlu kā ugunsupuri, pēc to tautu negantībām, kuras tas Kungs bija izdzinis Israēla bērnu priekšā.” (2. Ķēn. 16:3)
Izredzētajai tautai tas tiešām bija briesmu pilns laiks. Vēl tikai daži īsi gadi, un Israēla valsts desmit ciltīm jātiek izkaisītām starp pagāniem. Arī Jūdas izredzes bija visai tumšas. Labie spēki strauji samazinājās, bet netaisnība vairojās. Raugoties uz savu zemi, pravietis Miha jutās spiests izsaukties: “Dievbijīgie ir izmiruši šai zemē, un taisnīgo vairs nav ļaužu starpā. (..) Labākie viņu starpā ir kā ērkšķi un godīgākie ir kā ērkšķu dzīvžogs.” (Mihas 7:2,4) “Ja tas Kungs Cebaots nebūtu mums saglabājis šo mazo atlikumu, mēs būtu kā Sodoma, mēs līdzinātos Gomorai.” (Jes. 1:9)
Ikvienā laikmetā savu uzticīgo ļaužu labā, kā arī bezgalīgi mīlot maldošos, Dievs ir ilgi panesis cilvēku sacelšanos, skubinot tos atstāt ļaunumu un atgriezties pie Viņa. [325] “Dari tu to, tu atkal to, rīkojies vienreiz tā, otrreiz atkal tā, šeit pa drusciņai, tur pa drusciņai!” (Jes. 28:10) Tā savu izredzēto vīru personā Viņš pārkāpējiem ir mācījis taisnības ceļu.
Tieši tā notika Ahasa valdīšanas laikā. Maldos esošajiem ļaudīm tika sūtīts aicinājums pēc aicinājuma, lai tie atgrieztos un kļūtu uzticīgi Jehovam. Praviešu lūgumi izskanēja maigi un nopietni; un, kad tie, stāvot tautas priekšā, to dedzīgi pamudināja nožēlot savus ļaunos ceļus un veikt attiecīgās reformas, viņu vārdi nesa augļus Dievam par godu.
Brīnišķīgu aicinājumu izteica Miha: “Klausieties taču, ko saka tas Kungs: “Celies un sāc savu uzstāšanos tiesā kalnu priekšā, un ļauj pakalniem sadzirdēt savu balsi!” Klausieties jūs, kalni, kā tas Kungs ies tiesā, un arī jūs, spēcīgie zemes pamati, jo tas Kungs grib iet tiesā ar savu tautu un grib sodīt Israēlu!
Ko Es esmu tev nodarījis, Mana tauta, un ar ko Es tevi būtu apkaitinājis? Atbildi jel Man to! Es taču izvedu tevi no Ēģiptes zemes un atsvabināju tevi no tavas verdzības nama, un sūtīju tev pa priekšu Mozu, Āronu un Mirjamu.
Atceries taču to, Mana tauta, kādus nodomus bija lolojis Balaks, moābiešu ķēniņš, un ko viņam atbildēja Bileāms, Beora dēls, kā arī to, kas notika ceļā no Sitimas līdz Gilgalai, lai tu saprastu, ka tas Kungs jums darījis tikai labu!” (Mihas 6:1-5)
Dievs, kuram mēs kalpojam, ir pacietīgs , “Viņa žēlsirdībai vēl nav pienācis gals”. (Jer. r dz. 3:22) Pārbaudes laikā Viņa Gars aicina cilvēkus pieņemt Dzīvības Dāvanu. “Tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs, tas Kungs, Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo. Atgriezieties, jel atgriezieties no saviem ļauniem ceļiem! Kāpēc tu gribi mirt, Israēla nams?” (Ec. 33:11) [326] Sātans vienmēr ir modrs, lai cilvēku pieviltu, ievedot to grēkā un pēc tam tur atstājot – nevarīgu un bez cerības, ka tas pat baidās meklēt piedošanu. Bet Dievs aicina: “Lai tie meklē Manu palīgu, ka tie mieru var darīt ar Mani, un tie darīs mieru ar Mani.” (Jes. 27:5, pēc angļu tulk.) Kristū ir atrodama visa vajadzīgā palīdzība. Viņā mums piedāvāts iedrošinājums un atbalsts.
Israēla un Jūdas atkrišanas laikā daudzi jautāja: “Kā lai es tuvojos tam Kungam? Vai lai es nometos zemē augstā Dieva priekšā? Vai lai es tuvojos Viņam ar dedzināmiem upuriem, veltījot Viņam gadu vecus telēnus? Vai var iegūt tā Kunga labpatiku ar daudziem tūkstošiem aunu, ar desmit tūkstošām eļļas straumju?” Atbilde ir skaidra un noteikta: “Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko tas Kungs no tevis prasa, proti – darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā!” (Mihas 6:6-8)
Rādīdams praktiskas dievbijības vērtību, pravietis tikai atkārtoja padomu, kas Israēlam bija dots jau gadsimtus iepriekš. Tieši pirms ieiešanas Apsolītajā zemē Kungs lika, lai Mozus paziņo: “Nu tad, Israēl, ko tas Kungs, tavs Dievs, no tevis prasa? Neko citu, kā vienīgi bīties to Kungu, savu Dievu, staigāt visur Viņa ceļos, Viņu mīlēt un tam Kungam, savam Dievam, kalpot ar visu savu sirdi un visu savu dvēseli, turēt visus tā Kunga baušļus un Viņa likumus, ko es šodien pavēlu tev par labu.” (5. Moz. 10:12,13) [327] No gadsimta gadsimtā Jehovas kalpi ļaudīm atgādināja šos padomus, kad tiem draudēja briesmas kļūt formāliem un aizmirst parādīto žēlastību. Kad pie Kristus Viņa zemes kalpošanas laikā kāds nāca ar jautājumu: “Mācītāj, kurš tas augstākais bauslis bauslībā?” Jēzus atbildēja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.” (Mat. 22:36-40)
Šie pravieša un paša Meistara vienkāršie paskaidrojumi arī mums ikvienam jāpieņem kā Dieva balss. Mēs nedrīkstam nokavēt izdevības parādīt žēlastību, maigu uzmanību un kristīgu laipnību tiem, kas atrodas grūtībās un ir apspiesti. Ja arī vairāk nespējam, tad vismaz varam teikt iedrošinošus un cerības pilnus vārdus tiem, kuri Dievu vēl nepazīst, bet ir viegli aizsniedzami, parādot līdzjūtību un mīlestību.
Ikvienam, kas ir nomodā, lai izlietotu izdevības ienest prieku un svētības citu dzīvē, pieder bagātīgi, visu aptveroši apsolījumi. “Kad tu izsalkušam atvērsi savu sirdi un paēdināsi apbēdinātu dvēseli, tad tava gaisma atspīdēs tumsībā, un tava tumsa būs kā gaiša pusdiena. Un tas Kungs tevi vienmēr vadīs un paēdinās tavu dvēseli arī tukšās vietās un stiprinās tavus locekļus, ka tu būsi kā auglīgs dārzs un kā ūdens avots, kurā ūdens neizsīkst.” (Jes. 58:10,11)
Ahasa nosliece kalpot elkiem, neskatoties uz pravieša nopietnajiem aicinājumiem, [328] nepalika bez sekām. “Tādēļ tā Kunga bargās dusmas nāca pār Jūdu un Jeruzālemi, un Viņš tos ir padarījis par baiļu rēgu, par biedēkli un par izsmieklu (..).” (2. Laiku 29:8) Valsts strauji pagrima, un drīz vien tās pastāvēšanu apdraudēja iebrucēju armijas. “Un toreiz Aramas ķēniņš Recīns un Israēla ķēniņš Pekahs, Remaljas dēls, devās uzbrukumā kalnup pret Jeruzālemi, un viņi gan ielenca pilsētu, bet nebija spējīgi to ieņemt.” (2. Ķēn. 16:5)
Ja Ahass un valsts vadošie vīri būtu uzticīgi kalpojuši Visaugstākajam, tiem nebūtu jābaidās no tik nedabīgi izveidotās pretinieku savienības. Bet atkārtotie pārkāpumi bija nolaupījuši visu pārliecības spēku. Neizsakāmās bailēs no apvainotā Dieva atmaksas ķēniņa sirds “un viņa ļaužu sirds drebēja, kā meža koki trīc vējā”. (Jes. 7:2) [329] Šajā krīzes laikā Kungs lika, lai pravietis Jesaja iet pie trīcošā ķēniņa un saka:
